Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Vienkāršas lietas un vienkārši secinājumi ir cieši saistīti. It kā... Lai gan esmu mazliet sapratis un nonācis pie secinājuma, ka vienkāršās lietas ir tieši grūti ieraudzīt. Kā reiz tagad es cenšos iereaudzīt mērķi sev dzīvē. Bet laikam nespēju apstāties nedz pie kā vienkārša nedz pie kā cēla. Labi cēlu mērķi man gribās jau sen, bet pie tāda netieku. Man liekas,ka smagākais ir tas,ka esmu sapratis, ka man dzīvē nekas nenes prieku. Un pagaidām prieku tikai sagādā manas mazās vājības, kuras laikam ir tikai dažās, jo vecāks jo labāks viskijs ar ledu, kur priekšroka tiek dota staigātāja kungam, laikam pie vainas būs zolīdais paskats un frāze keep on walking un saulesbriles. Man liekas abas šīs lietas ir manas vājības, jo palīdz aktīvāk no citu acīm slēpt to,kas es esmu, jo saulesbriles taču to dara.. vai arī viņām ir kāda vienkāršāka un praktiskāka loma par kuru es nezinu. Kā arī laikam palīdz slēpties pašam no sevis un atbildēt uz jautājumiem ,kas ir tā kā iekrājušies, bet kuram nevēlos sniegt atbildi. Pamatā, kas ir tas,ko es daru ar savu dzīvi. Esmu izvairījies no konkrēta plānu, jau ļoti ilgu laika posmu, sapratis, ka man tāds nav un laikam īsti nav un nebūs vajadzīgs. Lai gan skarbā realitāte dauzās pie durvīm un saka, ka būs gan.

Esmu pilnīgā panikā no divām lietām, kas ir mierīga dzīve un komforts tai apkārt. Kā dvēseles nāve manās acīs ir tas brīdis, kad man būs jāizaug līdz tam līmenim un jāsaka, šis ir mans dzīvoklis un te es dzīvošu savas atlikušās dekādes. kad es iešu cari vietām un lēni apaudzēšu sevi ar mantām, kas pamazām pārvēršas par enkuru, kas mani tur uz vietas. Pat man liekas mans pēdējais pirkums dators bija portatīvais tikai tā iemesla pēc,ka pārāk daudz aktivitātes ir saistītas ar to un es vēlējos, lai man ir lieta, kas nav piesieta vienm punktam. Man liekas,ka es vairāk kā jebkurš cilvēks elementāri pretojos normālai dzīvei kā tādai. Kaut kur dziļi sirdī vēl aizvien mājo tā doma, ka vajag iekarot pasauli, vai vismaz savu vārdu ieskrāpēt kādā paliekošā akmenī.

Tādējādi man liekas,ka konstruktīvi grauju lietas,kas man patreiz ir stabilas un labas ...

Gribas strādāt pie kaut kā liela un paliekoša, ambicioza līdz tādam līmenim, ka tas tuvinās absurdam un pats par sevi ir pretenzios. Gribas ieguldīt visu savu sirdi līdz tam līmenim, kad tu saņem kritiku nevis uztver viņu konstruktīvi, bet esi gatavs savilkt dūri un gāzt pa seju, jo ir aizkarta paša esence un individuālā ekstenciālisma pamats. Gribas to mirkli, kad ieguldi tevi tik daudz, ka tam neizdodoties vienkārši zaudē sevi.

Lai gan pagaidām pat būtu prieks par īstermiņa mērķi, ko atrast. Un laikam neesmu ticis tālāk par to,ka vēlētos, lai man pietiktu kahones nopirkt daudz maz skanīgu akustisko ģitāru, aizdoties uz kaut kādu vietu uz pasaules, un mēģināt uz ielām paspēlēt, redzēt kā ļauži reaģē un uzturēt to pasākumu no tā, kas tiek iemest cepurē. Tā sacīt izlausties mazliet no rāmjiem un paskatīties cik skarba ir pasaule... Kaut kā tā.... Tikmēr piebeigšu savu kārtējo, bet šodien unikālo staigātāja glāzi un nodošos sevis tālākiem meklējumiem.

Liekas,ka vakardienas pirmais sniegs manī pamodīnāja bērnības dienu priekus par to,kā bija celt sniega cietokšņus, pikoties ar draugiem, un visas citas ziemas prieku atrakcijas. Kas protams sasaistījās ar laiku, kad rodas prieks. Pieks tas jau arī pa lielam ir tāda lieta, ko man patīk sagādāt citam, un pašam priecāties par lietām vienmēr ir jauki. Es pat tagad nevaru aizmirst cik daudz prieka pirms kādiem 5 gadiem man sagādāja Unibankas sauklis - studenta lieta taisna un cieta. Žēl pat bija, kad reklāma pazuda.Un patiesībā kopumā ņemot prieks un ziemas prieciņi varētu būt lietas,kas man patīk.

Bet godīgi sakot jau kuro gadu mūsu oranžā flagmaņa iepikošanas pasākums ir tāds koncepts, kur man ir sajūta, ka mana bilde ziemai iestājoties ir sagādājusi kādam nedaudz par daudz prieka, un viņš ir nolēmis to klaji parādīt. Labi es vienkārši dzīvoju atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Kas ir lieta,ko es nekad neesmu sapratis no skolotājiem, ka katrs saprot atbilstoši savai savai samaitātības pakāpei, jā man laikam tāda ir augsta. Bet labi, es vēl neko. Bet mani vienmēr ir fascinējis kā uz to reaģē daiļākā dzimuma pārstāves, kad neskaitāms draugu pulks kādu rītu ir atstāji baltu pleķīti uz viņu profila bildēm.

Lūk vienkārši nesaprotu kā šī aktivitāte ir tik ilgi izdzīvojusi, jo man liekas,ka mans nav vienīgais samaitātais prāts, kas šo "iepikopto" draugu uztver pavisam savādāk.

Pirmā doma manā galvā, un tiešām iespējams vienīgā, kas tur ir man liek aizdomāties, ka mums vajag nodokli uz aukstumu. Katru reizi, kad temperatūrā nokrīt zem 0 mēs varētu par to maksāt nodokli un saukt to par fiskālu porblēmas risinājumu, jo iespējams no šīs naudas varēsim nopirkt mizlīgu sildītāju un apsildīt ielas. Katrā ziņā beidzot esmu priecīgs, jo youtube man ir sniedzis nelielu prieku dzīvē, jo tur ir šovs kuram es esmu spējīgs sekot un man liekas,ka es beidzot esmu uz kaut ko subskribējies. Un tas ir Philip Defranco show. Smieklīgs čalīts un patīk maniere kā viņš pasniedz. Lūk vēl viens iemesls kas mani mulsina kāpēc pie mums latvijā nevienam nav kaut kas tāds uztaisījies un samontējie un nav lokāli dislocētais youtube stars.

Labi tad man nāk tikai klasiskais fakts, ka vairs tad nav interneta anonimitāte un viss sarkasms var atgriesties ne vien karmas formā, bet arī kāda skūtas galvas, ievingrinātas rokas vai arī atvēzētas kājas formā.

Bet toties mans mazais ņerdzis manī, kas patiesībā nav nemaz tik mazs, bet diezgan liels dzīvnieks ir atradis jaunu seriālu par sevi un sev līdzīgajiem The Big Bang theory, pamatā par sarkastiskiem ņergām un seksīgo pretējā dzīvokļa iemītnieci. Kas man liekas ir katra tīņa fantāzija jau no četripadsmit gadiem. Un tā kā es pats kopš tā laika neesmu intelektuli vai kādā citā veidā attīstiejies arī man šī doma liekas patīkama aizvien.

Man nāk prātā, ka vajadzētu uzlikt izlidošanas nodokli, ja brauc prom no valsts uz neatgriešanos tev ir jāmaksā nodoklis par to, jo paliekot tu viņu tāpat maksāsi.

Kā arī ir pienācis manā dzīvē brīdis, kad es saprotu, ka man vajag atvaļinājumu, jo sāku just mentālo pagrimumu un emocinālo izdegumu, bet tikpat labi tas var būt aizvakardienas vīns. Un virnīgais, kas mani tajā visā skumdina ir tas,ka es nezinu, ko lai dara atvaļinājumā un kur lai dodas. Vai arī pat ja zinātu nevarētu to atļauties. Tas savukārt manī pamodina domu, ka es atvaļinājumā varētu mēģināt izdomāt biznesa ideju un nodibināt uzņēmumu. Jo šķietami manas trīs mīļākās nodarbes un ideālās profesijas nav pieprasītas, kuras būtu: labi apmaksāts nekā nedarītājs, profesionāls kritiķis (visus un par visu), daudz runātājs, sviesta stūmējs, tukša dir..... Kaut kā tā.

Bet savādāk vēlu viesiem sniegotu ceturdienu, gaidot piektdienu, kuru mēs visi gaidam viena iemesla deļ, ka viņa pienāk ātri paiet un var iet darīt ko vien sirds kāro, sociālais status atļauj, un krīze nav aizskārusi vietās.

Secinājums ir tas,ka tiešām tas ko es skatos sāk mani ietekmēt, jo sēžu vakarā mājas un draudzējos ar Jāni Staigātāju, kamēr fona man rādās Californication. Tas nozīmē to,ka tikai drīz man ir jāsāk mētāt sarkastiski joki. Bet tikmēr novērtēju to,ka mani novērtē mans priekšinieks un zin,ka manu sirdi priecē un silda ledus auksts jānis staigātājs.
Saldus sapņus mazais lasītāj.

Es secināju vienu fantastisku lietu, kas mani vēlos teikt pietuvina dieviem, jo es esmu izdarījis milzīgu filazofisku secinājumu, kas ir papildināts ar literatūras zināšanām, atsaucēm uz to un tādējādi arī sniedz ieskatu vēsturē un kultūras vēsturē kā tādā.

Lūk grandiozais secinājums ir tas,ka mana galva ir pilna ar nevajadzīgu informāciju. Bet ģeniālais tikai seko. Vispirms atsauce uz Artūra Konana Doila radīto falsificēto un samērā imagināro tēlu, kuram ir labāki apartamenti kā man, lai gan viņš patiesībā nekad nav eksistējis, Šerlahu Holmsu, kurš teica: „Smadzenes ir kā bēniniņi, kurus piepildot ar nevajadzīgām lietām nepaliek vietas vajadzīgām”. Lūk tas tā kā būtu uz informāciju attiecināms.

Un šodien es secinu, ka mana galva ir pilna ar visādiem debīliem jūzerneimiem, neskaitāmām parolēm, durvju kodiem, pin kodiem un velns/dievs (atkarībā no Jūsu cienījamais lasītāj reliģiskās piederības) zin kādiem vel numeraloģiskajiem atvasinājumiem, kas man sniedz pieeju vienai vai otrai lietai.

Paldies. Esmu runājis.

Viss šī ir officiāli viena no manām garākajām ceturdienām, kā rezultātā esmu nolēmis pievienoties hipiju komūnai, kur man nav jāstrādā. Tā velns, nē tur visi strādāja, kur ir vēl tās vietas kur katram pēc vajadzības no katra pēc spējām. Tā laikam nebūs komunistiskā ķīna. Īsāk sakot man vajag daudz, bet varu darīt maz.

Savukārt otra mana ideja ir tas,ka es varētu uzēsties un kļūt par operas dziedātāju, vai tomēr tur bija jāmāk dziedāt. Man liekas,ka nē viss ir atkarīgs no svara, jo tad atliek tikai ēst daudz un noteikti ir tā,ka pārvarot noteiktu svara līmeni rodas balss.

Kaut kā neveidojas tās domas pareizi. Labi trešais variants, kā mēs zinām, ar mēs es domāju sevi un alter ego Bredu Pitu, trīs lietas labas lietas. Lūk trešais varinats kļūt ambiciozam darbaholiķim ar varas kāri un minimālām biznesa ētikas normām. Tādējādi kļūt par vadītāju un vadīt cilvēkus. Būt lielam kretīnam, kas visus dzenā un brēc visu laiku. Un dara citas riebīgas lietas tajā pašā laikā pats nedarot neko.
Vai mana reālā alternatīva ir monitarizēt savu vienīgo talantu runāt. Bet tur tā tuvāk uz diktatūras pusi sanāk....

Labi, bet metot to pie miera, es saku tikai un vienīgi to,ka jāiet ciemā pie Tarzana kunga, kuru es protams nepzīstu, bet skan tik jauki uzrunāt vārdā un jāklausās Jam sesion. tas tāds laikam būsi sirdi atslogojošs varinats. Vai arī iedzīšu sevi skumjās pārdomā cik ļoti tomēr es ģitāru nemāku spēlēt salīdzinot ar 14 gadīgu jaunieti ar pārgariem matiem.

Man liekas,ka man atkal ir sasāpējusi sāpe, kas ir mūzika, un tas ka man sāk pietrūkt visādu jaunu lietu. Lūk es esmu bijis vienmēr no tiem cilvēkiem,kam patīk jauna mūzika un vispār visāda mūzika, kas nav krievu popsa pēc kuras klausīšanās man liekas var izdarīt tikai vinīgi pašnāvību.

Bet vienmēr ir fascinējis rock un visas tās izpausmes, bet nesmādēju neko citu. Bet tā kā mainstrīms tagad ir aizgājis kaut kādās šausmās pilnīgajās, kur ir britu roks, kuru ar dažiem izņēmumiem es vienkārši nespēju ciest un elektroniski, hipitij hopisks krapes.

Bet tā man gribās uzzināt,kas jauns un labs parādās šajā lauciņā un diemžēl internets ir palicis par tādu informācijas miskasti, kur man liekas, ja es nesēžu 24/7 un neklausos visu jauno, tad es nespēju noorentēties, jo vēl viena grupa, kas ir Linkin Park vai Fall out boy parodijas es izturēt nevaru. Un sāpe ir arī tā,ka visas radio staticijas ir apšaubāmas. Sākot jau ar mūsu vietējām, kur SWH Rock ir pārvērties par Latvijas Radio 2 alternatīvās mūzikas filiāli, un galvenais nosacijums grupai, lai viņa tur skanētu visiem dalībniekiem ir jābūt mirušiem. Protams arī te ir izņēmumi. Īsāk sakot tas šlāger radio mani vairs neķer. Nespēju atrast nedz normālu staciju, nedz arī kādu topu kopsavilkumu, kāds kādreiz bija MTV2 ,kur bija prieks klausīties dienu un nakti.

Viss vienīgas jaunais, kas man ir atradies, par ko mani gan jau var ienīst ir Mickey Avelon. Kas ir ļoti intresants miksējums starp ļoti daudziem žanriem, bet lyricas ir pietiekoši nasty. Īsāk sakot kaut kas jauns un interesants savā skanējumā.

Īsāk sakot gribu zināt,ko tie jaunie klausās varbūt ir kas piemērots maniem vecajiem kauliem.

Kā jau visi nabagi ir sarosījusies par un ap metiorītu tad arī es nevaru noturēt savas domas pie vietas. Bet teikšu godīgi man jau nekas nav pret intresantām un inovatīvām idejām.

Bet pirmais,kas mani no visas sirds interesē, ko tas viss dod Tele2, kad viņi to ir inscinējuši, ko tas dod produktam ? Man jau liekas, ja viņi apmaksās visas tās soda naudas, kas viņiem, tad lētāk bija pieskrūvēt visām ugunsdzēsības mašīnām tele2 propandējošus saukļus, es domāju,ka arī effektīvāk uz ugunsgrēkiem saskrien cilvēki skatīties, bet tiem tiek sejā bļauts Tele2 un visus LMT abonentus vispār neglābt.

Otra lieta,ja tas bija domāts kā gaumīgs joks. Tad man liekas, ka tas ir ekvevevalents jebkuram jokam,kas man pēc tam ir jāpaskaidro. Man jau liekas,ka kaut kāds lielāks fail tam visam ir apakšā un vienīgais,kas mani intresē. Labi tas sanāk otrais,kas bija kreatīvā aģentūra. Kāds nezin ?

Īsumā tiešām kāds labums ? un kurš ir ģeniālās idejas autors ? Varbūt kāds ar laiku atklās,ka Tautas Partija arī ir tikai LMT reklāmas triks, kaut kā viņiem tās oranžās krāsas tādas līdzīgas.

Divas lietas, kas man traucē dzīvot šodien. Vai arī traucēja vakar, īsti pateikt nemāku, bet kaut ko pa ceļam viņas man maisījās. Tātad pirmā un galvenā lietas ir tas,ka es saparatu,ka man nebija īsti nekāds izklaižu garstāvoklis šajā nedēļas nogalē, kas mani ļoti mulsina, jo es ģenētiski neesmu ieprogremēts būt bez izklaižu garstāvokļā. Tātad un citiem vārdiem šoks.

Otra lietas ir tas,ka es saprotu,ka tuvojas Halloween pasākums, kurš manī arī nekad nav radījis nekādu skaidrību par dzīvi un notiekošo. Es laikam esmu bijis pārāk liels ņerdzisks radījums, un nekad neesmu līdz galam un 100% realizējis šo prieka pilno iespēju doties kaut kur un izabudaīt šo šausmu prieku. Laikam es ne tikai neesmu devies, bet arī neesmu bijis tādā kārtīgā masku ballē šim pasākumam par godu.

Lūk būšu sev atradis jaunu bērnu dienu traumu ar nosauk, nekad nav bijis īsti maskots Helloweens. Lai gan kad es biju jauns tādu pasākumu nebija. Es pat neatceros, kad pie mums viņus kāds vispār sāka svinēt. Lūk es tagad iešu un raudāšu mājās stūri par to,ka nekad neesmu izbaudījis šos ļoti svarīgos svētkus.

Man liekas,ka es sāgu iegūt nelāgu ieradumu piektdienas vakarā atrasiteies mājāsun vieglā formā nekur neiet. Laikam jau galvenais vaininieks būs wilkacis, kurš ir palicis pasaulē centīgākais skolnieks, kas dodas iekarot jaunus akadēmiskus līmeņus, nevis sasniegt jaunus sniegumus vecrīgas ielās.

Labi patiesībā tas varbūt pat priekš manis ir veselīgi, vecums un gadi nav noteikti tie :D labi tas tā. Bet visā visumā es lieku reizi esmu saprtatis vienu, ka es visu savu laiku pavadu pilnīgi nepruduktīvi, un man tas patīk. Vienīgais, kas laikam man vēl tagad nomāc ir tas,ka es visā mūsdienu informācijas plūsmā nevaru atrast sev piemērotu jaunu izpildītāju un mūziku. Un tas mani ļoti mulsina. Kaut kā gribās kaut kādu jaunu skaņu sava plejera austiņās, vai nākot no man portatīva datora 12 W tumbiņām, kas protams nav tas labākais kur klausīties mūziku. Jo pēdējais, ko esmu atradis ir zemāk redzamais Mickey Avalon, kas pieļauju daudziem nenāks pie sierds un otrs ir Stray Cats. Tiem, kas zina ,kas ir Stray cats un tie būs tie kuri ir dzimuši ap 50 gadu, tad sapratīs, ka te par jaunām sakņām nav ko runāt.

Bet tas man atgādina to, ka es beidzot. Kas protams veciem cilvēkiem ir ļoti raksturīgs atklāju sev youtube kanālus, kas mani parasti neintresēja. Viens kanāls man tiešām labi gāja pie sirds un viņš tagad ir manos favorīts. Jā es tomēr māku lietot šo funkciju. Bet vai kāds man pie visiem velniem paskaidros kāpēc katrs trešais idiots ar kameru iedomājas, ka viņš ir smieklīgs un visi gribēs uz viņu skatīties. Labi tur ir pāris kanāli tie,kas ir top 6, kur ir mazākais, ko vēlos teikt ir slima suņa murgi, bet viņus skatās miljoniem cilvēku.

Otra lietas,kas mani mulsināja, kāpēc visi mūsu lielie blogeri un citi zvēri, kas ir dzimuši zem sārtās applle saules un pielūdz to kā vienīgo patieso dievību uz šīs pasaules. Nav sākuši paši taisīt veidot šādus blogus. Man jau liekas, ka asprātīgu censoņu šeit pat cibā netrūkst, es kā samērā jauns rakstītājs, un tukša dirsējs maz saprotu, bet te ir tiešām bijuši visādi podcasti, radio, neskaitāmi fotto utt. Kāpēc nav kāds spēcīgs video blogotājs, kas tā jauki iemet tikai linku uz savu ik posta video iekš to you tube. Vai arī vienkārši visi tikai pārmigrē uz twitter un taisa nopietnos blogus, jo te jau ir tikai tie jocīgie cibiņi.

Kāpēc vienīgās divas atziņas,kas man ieskrien galvā šodien.
Pirmā ir tā, ka nevajag ēst dzeltenu sniegu.
otra ir kā var gaidīt,ka nauda mīles tevi, ja tu nemīli naudu.
Grūti izdomāt arī ir kuru no šiem diviem nosacījumiem ir labāk neievērot. Jo visu izdarīt nekad nevar. Piedevām abas atziņas ir nākušas no manāmi gudriem cilvēkiem.

Man liekas,ka ja cilveki tulko sapņus, tad man ir tiešam jautajums, ko nozīmēja mans vakardienas sapnis. Lai gan es jau kādu laiciņu esmu pilnīgi drošs,ka man vadiņi nav īsti pareizi galvā nekad savienoti. Tad pēc vakardienas man rodas jautājums, kur tas ved. Kas bija sapņi zemapziņas ilūzijas, tendences un velmes.

Tad īsāk sakot mans vakardienas sapnis bija tas,ka es pārvācos dzīvot uz māju jūrmalā. Kas noteikti nead nav bijis mans pašmērķis. Un protams es dzīvoju kaimiņos slašam un sirmam onkulim, kas audzē zāli. Tad nu tā mēs tur sēdējām džemojām un pīpējām zāli.

Jā, man liekas,ka saikne ar realitāti tam visam ir ļoti zema. Īpaši ņemot vērā, ka zāles pīpēšana nekad nav bijusi izteikti mana stihija. Un pieturos pie tā,ka dzīvē ir jāizvēlas viena atkarība.

Tādējādi līdz ar to es secinu, ka mans dzīves mērķis, kurš man līdz šim sevi nebija atklājis, tomēr izrādās ir apsisties ik pa laikam, sēdēt uz dīvāna un spēlēt ģitāru. Nē, stop to jau es daru, tas nesanāca pareizi. Bet laikam doma bija tāda,ka es tikai to vien vēlos darīt. Protams pēc tam jūrmala bija nemierīga un viļņi augstāki kā vajadzēja. Lūk, tam laikam arī ir kāds simbolisms tajā visā. Nu ko nu darīt ar dievu visas karejaras. Tā ir cilvēki,kas ir ambiciozi. es tā sacīt pakoju mantas un dodos uz LA, lai sāktu pīpēt zāli un spēlētu ar slash.

Vienīgais nevaru izdomāt,kas patreiz būtu no šim trim lietām pats sarežģītākais.

wuu huu šīdienas atklājums ir tas,ka manās dzīvokļa durvīs ir lodes caurums :p Tas man liekas,ka piedod man šarmu šajā dzīvē :D

Visas manas skumjas un bēdas vakar tika aizslaudzītas prom ar jauno how i met your mother sēriju. Goda vārds nezinu, kas visā tajā bija bet es bijus pārsmējies un pozitīvi uzlādējies visam vakaram. Bet nopietni šis un friends man liekas galu galā ir labākie seriāli,kas jebkad ir bijuši. Laikam jau pie vainas tas, ka mani fascinē tas nebēdnīgais stils kādā viņi visi dzīvo un komunicē. Abos šajos seriālos.
http://itwasthebestnightever.com/

Protams par skādi tam visam arī nenāca vīna pudele, kas mani uzmundrināja. Man liekas,ka vīna pudeles vispār mani uzmundrina :D Varbūt tam arī nāca par labu fakts, ka atcerējos, ka Valdis Šmurkstāns... Šņukstāns... Škutāns... nekad nevaru atcerēties kā viņu sauca arī dodas prom no Latvijas. Vienīgais secinu,ja visi mūsu milzīgie superstāri paņems pēdu no valsts par ko es ņirgāšos. Man jau liekas,ka viņi dara to slavas tēlu tādu skaistātāku. Cik nez bērni neskrēja mācīties dejot, lai kādu dienu kaut tikai mazliet pietuvotos iespējai būt kā Valdis Škutāns. Un tagad vairs nav elka. Nedz arī kāds var līdzināties muskuļajnajam un talantīgajam mūziķim Kiviču Andrim.Kam līdzinasies jaunā paaudze.

Vispār jāsaka, ka visa dzīve iet uz labo pusi. Ar to es domāju,ka visi migrē uz labākām vietām.

Bēdas manā sirdī un mājā. Mana mīļā kebabu ēstuve, kur man tik ļoti patika ēst. Un ēst pēc visādiem izklaižu vakariem ir pasludinājusi to,ka man turpmāk viņa nebūs. Dzīves prieks zūd.

Man liekas, ka mans prāts sāk vai nu pārkast vai nu par daudz atslābt. Bet man aizvien nopietnāk liekas,ka mana vajag brīvdienas. Es gan nezinu brīvdienas no kā, bet nu labi. Galvenais ir teikt brīvdienas, lai gan tas,kas ko es daru man patīk. Un tas arī rada manī mulsumu apzinoties to,ka no lietām, kas man patīk man arī vajag atelpu.

Eh, bet kopumā manu dzīvi caurstrāvo bēdas, jo sestdien es pazaudēju savu plīša trusi, kuru es sestdien arī iegādājos. Kas protams ir pilnīgi normāli, ja tavs vecums ir gadi spetiņi. Bet laikam tāds ir tikai mans mentālais stāvoklis, kas manefestē sevi šādā rīcībā kā plīša truša iegāde.

Secinājums protams ir viens, ka truša vārda došana ir pasākums ar kura palīdzību var sadraudzēties ar meitenēm. Protams tas nekādi nepalīdz tik pie normāla truša vārda. Bet mana sirds ir salausta,kad uzzināju faktu, ka es viņu esmu pazaudējis. Kas protams bija pēc tam kad es pazaudēju filmu. Un protams arī vilšanās ir tas,ka manai pretī mājai esošajai kebaba ēstuvei, kas pēc manām domām ir labākā uz pasaules piegāde pasūtījumam zem pieciem latiem tomēr ir par naudu. Tādējādi es jūtos dziļi sāpināts, ka man tomēr būs jāiet pāri ielai, nevis vienkārši jāpaceļ klausule un jāizdara pasūtijums un jāpriecājas par to,ka viņs tiek pienests pie manām durvīm. Lūk divas sāpju pilnas lietas vienā dienā.

Toties kaut kā ļoti novirzījos no tēmas. Galvenais ir tas,ka spriežot pēc maniem sapņiem mana apziņa nav vienīgais,kas ir sagājusi īsajā. Bet arī zemapziņa kaut kā sāk dot signālus par to, ka pāris vadiņi vairs īsti labi nestrādā. Vai arī ir kāds cits racionāls pamats redzēt sapnī draudzeni, kas man bija ļoti, ļoti sen. No tiem laikiem,kad vēl biju jauns un skaists. Labi tādi laiki eksistē tikai manā fantāzijā. No tiem laikiem, kad biju jauns. Bet katrā ziņā nesaprotu kāpēc man viņa rādās sapņos. Un par to es domāju visu ceļu līdz darbam. Pārāk daudz domāju par sīkumiem. Tā varbūt arī ir mana problēma. Bet katrā ziņa tagad es nespēju saprast kāpēc un kāda velna pēc es viņu redzēju sapnī. Tas nav uz labu, var arī kā reiz ir brrrr.

nu bērniņi mūkat cik katrs māk, nu bērniņi mūkat cik kats māk, ka negatnieks jūs nepanāk.
ar domu, ka es eju ielās, es dodos vecrīgā, lai atkal jau pierādītu to, ka produktīvisms un ikdienas dzīve cilvēkos noved viņus tikai līdz tam, ka neizbēgami nedēļas nogale tiek veltīta kam primitīvam kā izklaide.
Bet es te sāku pa ceļam, vai kā tas sanāk pa alam domāt, kad sākās tā kultūra ,kad nedēļas nogalēs cilvēki iet ļaužos, iet iepazīties un meklēt sev īsto un patieso. Meklēt sev viena vakara siltumu, vai vienkārši meklēt sevi glāzes apakša, tur nedauz dziļāk zem viskija, nē vēl zemāk zem ledus. Kaut kur glāzītes apakšā.
labi jautrus vakarus un atceramies to,kad pienāks pirmdiena,kad viņa beidzas tad ir tikai divi soļi līdz piekdienas vakaram !
http://www.youtube.com/watch?v=ZI3vsOVEwQE

Lūk vakardienas atziņa. Ka es savu dvēseli vienkāršī pārdodu visādiem ļaunuma epicentriem. Es strādāju bankā, kas man liekas,ka tagad ir sātana aizstājējs. Un galvenā funkcija ilgaku laiku posmu, mana vienīgā un galvenā funkcija bija piesaistīt cilvēku dvēseles.

Nākamais solis ir reklāmas ,kas bija tas stilīgais vārds ak jā – industrija. Kura arī liels ļaunums un visi ienīst nevienam nepatīk, bet visi grib strādāt, jo tur var pelnīt miljonus. Bet arī visiem,kas strādā nepatīk, jo jebkuram sevi cienošam kreatīvajam ir jāienīst šis pasākums, jo viņš lēni iztirgo savu dvēseli ļaunajam klientam. Accountu turētāji savukārt nīst kreatīvos, jo tie ir slinki un pompozi. Īsāk sakot arī milzīgs ļaunuma perēklis.

Tālāk arī Narvesens, jeb arī agrāk... Tas arī protams ir ļaunais skandināvu kantoris, kas izspiež godīgo un strādīgo vidusmēra latvieti. Un aptauko cilvēku ar savu pārtiku. Kur ir ne smakas nekas veselīgs. Un līdz ar to ļauns.

Lūk tātad ja kādu intresēju es kā darbinieks. Es vēlos, lai jūs pārstāvat kādu ļoti ļaunu komercdarbības paveidu, vai ieteicams korporāciju. Kas dara kaut ko ļoti ļaunu. Es nezinu, kas tas varētu būt. Lūk sākšu domāt, kas varētu būt mana izaugsme.

Man jau liekas, ka visi cilvēki piedzīvo dzīvē dažādas traumas, un arī dažāda veida uzbrukumus. Un vakar ar skumjāma ir jāsaka, ka man arī uzbruka. Es gan nezinu kā es no ši pārdzīvojuma, lai atkopjos. Bet man vakar uzbruka saniknots zvērs, kuram es nekādu agresiju pa ielu ejot neizrādiju. Un protams, ka šis dzīvnieks bija viszvērigākais no visiem – čivauva. Vai arī velns viņu zin kā to neradījumu patiesībā sauc.

Bet mani fascinē, ka šis dzīvnieks saskatīja manī savu ienaidnieku un izejot no treptelpas nolēma mani nokost. Protams es secinu, ka arī vēlos vainot saimnieci, jo no visiem trim šāda veida lopiem, kurus viņa bija izvedusi pastaigā, tieši šīm nezvēram nebija pavadiņš. Un man liekas,ka es vienīgais cilvēks uz pasaules kuram šis dzīvnieks bija mēģinājis iekost. Knapi atturējos no burvīgās iespējas šo dzīvnieku aizspert. Bailēs no tā, ka man uzrīdīs atlikušos divus šīs sugas pārstāvjus, kuri mani visticamāk nokostu.

Labi esmu sapratis tiešām to,ka es esmu viņu dabiskais ienaidnieks, jo tik tiešu uzbrukumu un agresiju no šī suņa... žurkas... žurkas un suņa krustojuma, nebiju redzējis, nedz arī dzirdējis, ka kas tāds eksistē.

Man liekas,ka man dzīvē vajag atrast kaut kādu pamata vērtību pēc kuras vadīties vai tiekties. Es tikai nevaru izdomāt nekādi kas tas ir . Un patiesībā par lietām es domāju jau kādas pāris nedēļas, man liekas,ka es pieaugu. Labi neskriesim uzreiz ar pieri sienā. Pieaugt nevajag, lai to dara citi.

Bet man tiešām sāk rasties domas,ka man vajag to pamata vērtību. Kas ir tas pēc kā cilvēki pie mums tiecās nadua, mīlestība, pašrealizācija. Lūk es pat nevaru izdomāt piemēru. Varbūt ir jāsāk dzīvot naudai, ātrāk vairāk, un vēl dziļāk sviestā . It kā jau ļauži runā, ka nauda liek pasaulei griezsties. Vai tomēr ir jādzīvo mīlestībai un jānododas tās meklējumiem ? Ak jā pareizi mērķis varētu būt Avrila, tur bija nepieciešama gan nauda, gan arī mīlestība. Laikam uz visām manām pārdomām turpmāk atbilde būs Avrila.

Labi turpināšu domāt un meklēt to savu pieturas vietu šai dzīvei. Varbūt tiešām jākoncentrējas uz naudu. Par naudu tomēr var nopirkt lietas. Un lietas ir labi. Daudz lietu daudz labi. Nē, tomēr kaut kā nav īstais. Velns, kā lai atrod to pašmērķi un koncentrēšanās punktu.