Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Viss šī ir officiāli viena no manām garākajām ceturdienām, kā rezultātā esmu nolēmis pievienoties hipiju komūnai, kur man nav jāstrādā. Tā velns, nē tur visi strādāja, kur ir vēl tās vietas kur katram pēc vajadzības no katra pēc spējām. Tā laikam nebūs komunistiskā ķīna. Īsāk sakot man vajag daudz, bet varu darīt maz.

Savukārt otra mana ideja ir tas,ka es varētu uzēsties un kļūt par operas dziedātāju, vai tomēr tur bija jāmāk dziedāt. Man liekas,ka nē viss ir atkarīgs no svara, jo tad atliek tikai ēst daudz un noteikti ir tā,ka pārvarot noteiktu svara līmeni rodas balss.

Kaut kā neveidojas tās domas pareizi. Labi trešais variants, kā mēs zinām, ar mēs es domāju sevi un alter ego Bredu Pitu, trīs lietas labas lietas. Lūk trešais varinats kļūt ambiciozam darbaholiķim ar varas kāri un minimālām biznesa ētikas normām. Tādējādi kļūt par vadītāju un vadīt cilvēkus. Būt lielam kretīnam, kas visus dzenā un brēc visu laiku. Un dara citas riebīgas lietas tajā pašā laikā pats nedarot neko.
Vai mana reālā alternatīva ir monitarizēt savu vienīgo talantu runāt. Bet tur tā tuvāk uz diktatūras pusi sanāk....

Labi, bet metot to pie miera, es saku tikai un vienīgi to,ka jāiet ciemā pie Tarzana kunga, kuru es protams nepzīstu, bet skan tik jauki uzrunāt vārdā un jāklausās Jam sesion. tas tāds laikam būsi sirdi atslogojošs varinats. Vai arī iedzīšu sevi skumjās pārdomā cik ļoti tomēr es ģitāru nemāku spēlēt salīdzinot ar 14 gadīgu jaunieti ar pārgariem matiem.