Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Liekas,ka vakardienas pirmais sniegs manī pamodīnāja bērnības dienu priekus par to,kā bija celt sniega cietokšņus, pikoties ar draugiem, un visas citas ziemas prieku atrakcijas. Kas protams sasaistījās ar laiku, kad rodas prieks. Pieks tas jau arī pa lielam ir tāda lieta, ko man patīk sagādāt citam, un pašam priecāties par lietām vienmēr ir jauki. Es pat tagad nevaru aizmirst cik daudz prieka pirms kādiem 5 gadiem man sagādāja Unibankas sauklis - studenta lieta taisna un cieta. Žēl pat bija, kad reklāma pazuda.Un patiesībā kopumā ņemot prieks un ziemas prieciņi varētu būt lietas,kas man patīk.

Bet godīgi sakot jau kuro gadu mūsu oranžā flagmaņa iepikošanas pasākums ir tāds koncepts, kur man ir sajūta, ka mana bilde ziemai iestājoties ir sagādājusi kādam nedaudz par daudz prieka, un viņš ir nolēmis to klaji parādīt. Labi es vienkārši dzīvoju atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Kas ir lieta,ko es nekad neesmu sapratis no skolotājiem, ka katrs saprot atbilstoši savai savai samaitātības pakāpei, jā man laikam tāda ir augsta. Bet labi, es vēl neko. Bet mani vienmēr ir fascinējis kā uz to reaģē daiļākā dzimuma pārstāves, kad neskaitāms draugu pulks kādu rītu ir atstāji baltu pleķīti uz viņu profila bildēm.

Lūk vienkārši nesaprotu kā šī aktivitāte ir tik ilgi izdzīvojusi, jo man liekas,ka mans nav vienīgais samaitātais prāts, kas šo "iepikopto" draugu uztver pavisam savādāk.