Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Alfanabētisms varētu būt sava veida protests. Lūk es tagad domāju, ka nevis es nemāku rakstīt gramatiski pareizi, neiedziļinos pietiekoši, lai to darītu, nealgoju korektoru, kas mani labotu, nevis tāpēc, ka negribu vai nevarētu (neatkarīgi no ši apgalvojuma patiesuma) es vienkārši esmu dumpinieks. Es sevi pozicionēšu kā prozaisko dumpinieku, kas nepakļaujas ierastajām normām un likumiem. Un ja vēl pieņem, kas nav aizliegts tas ir atļāuts, tad man liekas, ka vispār visa latviešu valodas likumu būtība balstās uz vairāk, kā ir jādara nevis kā nevajadzētu darīt.

Tas tā manas pārdomas apzinoties to,ka šodien cilvēkiem ir izglītības svētki. Vai tomēr atkla redzēšanās svētki. Jo liekas, ka tā godīgi neviens nekad nav svinējis to, ka paldies dievam tā riebīgā vasara, kad ir silti, un nav jāiet uz skolu ir beigusies. Un paldies dievam man ir iespēja būt ieslēgtam slēgtā telpā ar četridesmit minūšu intervālu. Pārsvarā ar cilvēkiem, kuri īsti nepatīk.

Neuztveriet to personīgi, man vienkārši vienmēr ir bijusi subjektīva nepatika pret saviem klasesbiedriem. Vienīgais kolektīvs, kas man ir no sirds paticis bija augstskolā, kur bija atlasīts man adekvāts sliņķu un avantūristu varziņa. Bet to jau laikam kaut kad esmu minējis.

Tātad arī rodas jautājums, vai kas tāds ir jāsvin. Bet tā kā man liekas,ka beidzot ir jāvelta laiks sev mājās, lai cik perversi tas arī neskanētu. Un vienkārši jāpadara lietas, kā jāparaksta vārdi dziesmām, ja jau esmu sev iepircis jaunu un smuku kladīti. Jāpamācās varbūt arī kaut kas nospēlēt, un jāuzdāvina sev kaut kad akustiskā ģitāra, kuru vazāt visur līdzi un nokaitināt cilvēkus.