Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Kaut kā šodien izskrienot cauri pilsētai pusdienlaicīgā pasākumā, lai šķirtos no pāris latiem un papriecātos par smuko laiku. Es secinu, ka man sāk patikt kāda sāk izskatīties vidusmēra Rīgas iedzīvotāja paskats.

Jāņem vērā, ka es kā tipisks drab ļaužs izeju cari pilsētai tikai rīta pusē un vakara pusē pēc darba, kad man lielākoties nākas satikt tieši tādus cilvēkus, kas dara to pašu pēc savas darba dienas dodās mājās, kur viss ko redzu ir ļauži, kas arī ir pametuši savus zilos ekrānus un dodās mājās, lai no jauna sēdētu pie zilajiem ekrāniem. Bet pa lielam visi tač mēs izskatamies vienādi.

Bet lielais prieks bija tiešām noejot garām redzēt visādus, kas laikam saucās frīki. Nē, nu labi tas ir ļauni teikts, bet tiešām viss ir kļuvis raibs un skaists, no tetovēta un dredaina jaunieša, līdz pārspīlēti smalkai blondīnei ar valdzinošu smaidu. Beidzot tāda riktīga vēsma, kad ej cauri un redzi, ka cilvēkiem nav kauns izrādīt savu personību ar savu izskatu.

Noteikti pie vainas manam labajam garstāvoklim bija arī austiņās skanošais 3 ballons albums, no mana mīļā komedinata Stephen Lynch. Bet tas tā, lai pašam smaids arī būtu. Bet kā jau minēju sāku lepoties ar mūsu pilsētas jaunatni, ka visiem pa lielam ir tā, ka viņi ģērbjas kā grib, un pie velna ko domā citi. Labi tā gan jau ir tikai mana ilūzija, un ģērbjas lai iederētos. Bet man liekas, ka vienkārši daudzveidība mani iedvesmo.