Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Lūk vakardien tā, ka man iekšā bija galīgi dīvainas sajūtas, ka kaut kas nebūs labi. Un es nezinu vai kaut kas arī nebija labi, bet vienkārši dziļsirdīga nomāktība, tad vakar tika nolemts iemalkot nedaudz šņabi, kas tiešām arī izpaudās pietiekoši zolīdi un man liekas,ka pievarēju tik mazliet vairāk par 100 gramiem ar švep onkuli. Bet toties tas paceļ manu tieme line uz godpilnu 41 dienu, kas man tiešām liekas jau ļoti draudīgi pamazām. Un protams, lai tas viss būtu vairāk un dvēseliskāk fonā tika lūkots jaunais vilnis. Es tagad zinu visu aktuālo uz šīs pasaules :D

Labi, bet stāsts par to, ka beidzot savā vieglā reibums stāvoklī, un ar meiteņu cienīgo koktēli pēcāk nolēmu noskatīties Flight 666. Par man mīļo un sen neklausīto Iron Maden. Tā sacīt mīļā man viņa tāpēc, ka tās laikam bija pirmās metāla skaņas manā dzīvē un no tā arī aizgāja mana intrese par rock žanru kā tādu. Tātad skatījos un priecājos par to, ka tā ir tiešām kulta hevy metal grupa, lai piedod man tie, kas nepiekrīt, bet mūsdienās visi rūcēji, ķērķcēji un rukšķētāji var saukt sevi kā vien vēlās, bet tas nav hevy metal.

Tas vienkārši ir fantastiski, un skaisti, ko man liekas, ka neviena mūsdienu grupa vairs nevar izpildīt, trīs ģitāras, no kurām katra ir praktiski solo ģitāra. Twin axe attack. Nu tas vienkārši aizrauj sird, ātrums, mūzika, tehnika. Lūk tas tiešām bija Hevy Metal dude. Tik skaisti un sirdi plosoši, ka pat sagribējās, lai arī šie kā sevi cienošī pensionāri tomēr nonāk līdz mūsu reņģu republikai, un nospēlē. Tas būtu tik skaisti redzēt Numbre of the beast dzīvajā.