Do you believe in something beautiful?

Šonedēļ sasniedzu īpašu līmeni cilvēka fizioloģisko izdalījumu/izkārnījumu pieredzēšanas biežumā. Dažāda lieluma "kluči" un dzeltenās peļķītes uz ielām un metro staciju stūros vairs nav nekāds brīnums, taču aizvakar sanāca iet garām sievietei, kurai burtiski tajā brīdī uz ielas nogāja ūdeņi. Es biju ļoti apstulbusi un sākumā līdz galam nesapratu, vai tas, ko redzu, ir tas, pēc kā tas izskatās. Kad jau biju pagājusi garām un atskatījos uz eleganti ģērbto sievieti žaketē un kleitā, redzēju, ka viņai tiešām ir milzonīgs vēders. Viņa mēģināja kaut ko paniski atrast somā (gan jau, ka telefonu). Es savu paiešanu garām pēc tam centos attaisnot ar to, ka man līdzi nebija vietējā telefona, un es tāpat nebūtu varējusi palīdzēt izsaukt ātros. Bet gan jau būtu pagājusi garām arī tāpat. Reizēm tik grūti izkāpt no sava latviskā "garām pagājēja" lomas, it sevišķi šeit, kur sākumā bija jāiemācās pretējais - nedot katram bomzītim 10 dolārus un saprast, ka cilvēki uz ielām vienkārši guļ, nevis viņiem ir slikti. Lai vai kā, ceru, ka bērns ir piedzimis sveiks un vesels un varbūt viņam pat tika dots kāds zīmīgs vārds saistībā ar konkrēto ielu, piemēram, Leksingtons.

Tas brīdis, kad ej savu ikdienišķo taciņu ap Centrālparka dīķi, bet šoreiz esi paņēmis līdzi mp3 pleijeri (jā, es 2021. gadā aizvien tādu lietoju), un austiņās sāk skanēt Foo Fighters - Home. Un pie pēdējām rindām saproti, ka vārdi "some of them dead" iedur sirdī daudz dziļāk nekā jebkad iepriekš. Un pēc tam apjēdz arī to, ka, jo vecāks kļūsi, jo vairāk paliks cilvēku, par kuriem tur kaut kam būs iedurties. Vispār - ja ir kāda dziesma, ko es gribētu dzirdēt savās bērēs, tad tā ir šī. Ak jā, diez vai es to varēšu dzirdēt. Bet varbūt tomēr? 

Esot šeit, man pēkšņi pielec grupu nosaukumi angļu valodā. Eju gar bacnīcu, tur plakāts par kaut kādu "Block party". Saprotu, jā - kvartāla ballīte, normāls nosaukums, nez kāpēc man tas vienmēr asociējās ar klučiem? Tad pabrauc garām tāds oldskūls džipiņš, kurā uz skaļāko skan "Last Resort". Priekšā sēž skūts šoferis, kas emocionāli dzied līdzi un žestikulē. Es arī pavelku līdzi uz "suffocation, no breathing". Un es pēkšņi saprotu, kas ir šīs grupas nosaukums "Papa Roach". Tas pats tarakānu papucītis, kuru Ksenija viņdien apēda un atstāja tikai kājas (pēc tam es viņu ļoti slavēju par čaklo medniecīti. Tas sasodītais radījums šoreiz izkāpa no televizora kastes. Kā jau Anna man rakstīja - iedomājaties, kas notiek Amazon noliktavās?). Tā pār mani nolija atklāsme, kas es Latvijā vispār nekad neiedziļinos grupu nosaukumos. Pat ja to saprašana neprasa milzīgu smadzeņu piepūli, es to vienmēr uztveru vienkārši kā zilbju vai atsevišķu vārdu virknējumu. Šeit laikam vairāk iedzīvojos valodā, un atveras citas maņas.

"For example, I could not live together with myself for a week. You just have to find someone who can" /Marko

Nu nevar būt, ka drīz būs jau gads, kopš esmu atpakaļ mājās. Un jo vairāk laika paiet, jo vairāk šķiet, ka prombūtne bija tāds nomoda sapnis, jo nekas daudz jau nav mainījies. Lavierēju mājup no darba starp tiem pašiem otrā tramvaja sliežu ceļa akmeņiem. Tie paši, tikai pēc vaiga drusku vecāki kaimiņi svētdienās plkst. sešos vakarā stāv pie kāpņutelpas, gaidot piena vīru. Ceriņi un kastaņi maija silto dienu novakarēs tikpat mežonīgi smaržo, ka gribas no priekiem piedzerties un rakstīt apšaubāmas vārsmas. Cik forši bija tur, tik forši ir būt atpakaļ. Nav te lielisko parka bāriņu un ļaudis varbūt mazliet saskābušāki, bet nav arī 'mazo sarunu' un viltoto pieklājības frāžu. Visvairāk man pietrūkst balkona, uz kura stundām sēdēt un vērot sauli gulēt ejam. Bet tā pati saule jau tepat vien gozējas uz palodzes. Uz palodzes gan vairāk negozējas blakus mājas piektā stāva suņa purniņš, viņš laikam devies uz labākiem medību laukiem. Kaut kas tomēr mainās arī te.

beļģi ir vismuzikālākie celtnieki pasaulē, nu, ja ne pasaulē, tad manā celtnieku vērošanas vēsturē gan. šejienieši no pāri ielai esošās augstceltnes ik pa laikam sper ārā kaut kādas ārijas ar tādu vibrato, ka bazilikam balkona silē notrīc lapas. reizēm šķiet, ka ar tādu pašu vibrato viņi tur arī savā starpā lamājas.
bet varbūt tie nemaz nav beļģi.

ak, dzīve mikrorajonā. neskaitāmie apstādījumi ir kļuvuši pavisam dzīvi un aktīvi ražo smaržas, pūkas, ziedlapas un sveķus. stadionā skraida kādi 50 truši brūnām miesām un baltām ļipām, čalas aiz loga nerimst līdz pusnaktij, un saule cauri pretējās ielas malā esošās jaunceltnes skeletam kvēl maigi sivēnrozā.

man tik ļoti patīk iet uz franču valodām! (jāsaka atklāti, nekad neesmu bijis šīs valodas fanāts, bet - jo vairāk mācies, jo vairāk iepatīkas).
mūsu pasniedzējam Demianam ir ārkārtīgi lipīgi un mazliet vājprātīgi smiekli. pagājušajā nodarbībā apmēram 5 minūtes pavadīju, smejoties līdz asarām un nožēlojot, ka biju uzkrājusi acis.
visādi citādi ir forši runāties ar dažādiem cilvēkiem. un sazināties ar zīmēm un zīmējumiem, kā gadījās toreiz, kad man blakus apsēdās puikiņš no Peru. viņš nerunā ne vārda angliski, nada. tad nu ar zīmējumiem stāstīju viņam, ka mani auskari ir no bolīviešu tantes. un tad viņš prasīja kaut ko par gadiem un bērniem. teicu, ka man ir 26 un nav bērnu. tad centos pateikt, ka māsai ir 30, bet viņš saprata, ka māsai ir 30 bērni, un diezgan ilgu brīdi sēdēja, saķēris galvu rokās un šausminādamies, kamēr es tāpat ar zīmējumiem centos pastāstīt, ka tie tomēr ir gadi, nevis bērni.
sapratu, ka man vispār ļoti patīk tādi kursi/mācības/kolektīvi, kur savācas kopā pilnīgi random cilvēki - dažādu vecumu, interešu, tautību. un jūs visi kā bērni mācaties visu no nulles un smejaties par muļķīgiem jokiem un pārpratumiem.

vēl viena atzīmēšanas vērta lieta - piektdien bijām bārā, kur viens no bārmeņiem bija melnādains puisis ar krāsainu auskaru ausī. (aiz manis stāvošais latviešu biedrs man vēl paspēja pavaicāt - "vai tev patīk viņa auskars?", bet bārmenis to laikam nedzirdēja). pēc brīža, uzzinot, ka esam latvieši, tas pats melnādainais pusis skaidrā lv valodā teica, ka jāmaksā trīs trīsdesmit, un pārmija ar mums vēl pāris frāzes ļoti labā lv valodā. viņam ap kāju ir mazs latvijas karodziņš, bet uz muguras esot ietetovēta Raiņa "vienīgā zvaigzne". un ziniet, kur viņš bija pavadījis savu gadu Latvijā? Rēzeknē..
solīju viņam nākamreiz atnest Kāruma sieriņu.

slājot mājās mazliet iereibušā prātā pa naksnīgo Brukselli, sapratu, ka man nekad iepriekš nav pastāvējis tāds jēdziens kā "kaimiņi". nu, tādā izpratnē, ka tev ir kaimiņi, kas piektdienas vakarā atsūta ziņu - "eu, mēs ejam ārā, nāksi?", un tu saki - "kāpēc ne, gaiss smaržo pēc pavasara, tiekamies ārā pēc 10 minūtēm".
un tas ir tik sasodīti forši. ka ir kaimiņi. un ka gaiss smaržo pēc pavasara. un ka mājās vienmēr var atnākt kājām. un sarīties rīsus ar kečupu un iet gulēt. yesss.

pateicība - pasaules alga.

bet Rīdziņa ir tik jauka! un vakara vilciena braucieni Rīga-Salaspils aizvien tikpat. vienudien, braucot mājās, dzirdēju, kā krēslā aiz manis ~6.klases puišeļi mēģina salikt pieturzīmes savā mājasdarbā, kura temats bija tiešā runa. viens no viņiem tik izteiksmīgi lasīja katru teikumu un tik sirsnīgi mēģināja izprast pieturzīmju lietojumu, ka vienā brīdī nenocietos un pateicu priekšā, ka konkrētajā vietā komats tomēr nav vajadzīgs. puikas baigi nopriecājās. tam sekoja neliela pauze, līdz viņi man atkal piebakstīja un lūdza palīdzību visos nākamajos teikumos. visus gan nepaspēju, jo bija jākāpj ārā. sapratu, ka šeit, kur ausīm ir kutelīgi patīkami klausīties dzimto valodu, man neviļus gribas vairāk runāties ar svešiniekiem.

pa radio Gaujarts dzied "cilvēks vārdā cilvēks", un atminējos, ka bērnībā, kad tikko no Rīgas bijām aizvākušies uz Salaspili (man bija ~5 gadi), blakusmājas bērnu bariņš gribēja uzzināt, kā mani sauc, bet es neparko negribēju teikt. teicu, lai sauc mani par "cilvēku". pēc laika gan man tas pašai sāka likties stulbi, bet vēl stulbāk šķita pēkšņi atklāt visas kārtis, tāpēc es vienkārši sāku izvairīties no tiem bērniem. pēc 20 gadiem, redzot viņus vilcienā vai kur citur, reizēm iedomājos, vai viņi atceras, ka tā ir tā dīvainā meitene, kuru sauc "cilvēks".

(bet šķiet, ka patiesais iemesls, kāpēc es viņiem neteicu savu vārdu, ir tāds, ka 5 gadu vecumā nemācēju izrunāt burtu R un man negribējās izdvest šļupstu jau ar pirmo vārdu, ko pasaku)

akmansdievs, cik esmu laimīga, ka man ir tādi draugi. ar kuriem skaip-divstund-sarunas pēdējās piecas minūtes vienkārši abpusēji raudāt pie bon iver. viens raud romā, otrs raud briselē, jo vienkārši cilvēkam šad tad vajag paraudāt. tad noslaucīt vaigus piedurknēs un laimīgam turpināt griezt lociņus zivs mērcei.

kopš vakarvakara bija pazudis mobilais telefons. zināju, ka tam jābūt kaut kur istabā. lūdzu biedram uzzvanīt, lai ierīci sameklētu, bet signāls nepienāca. pēc kāda laiciņa atradu tālruni snaudošu turpat dīvānā zem Vladimira Iļjiča Ļeņina "Valsts un revolūcijas" - ieslēgtu, ar pilnu bateriju. secinu, ka ar Ļeņinu tiešām joki mazi (viņš varbūt nevar piedot to, ka grāmatzīmes vietā tiek izmantota saburzīta salvete).

tikko atskārtu, ka šodien ir Muršķa diena!! tikai nesen ar pilnu apziņu noskatījos Groundhog day, kas mani visnotaļ patīkami aizgrāba, tāpēc tagad tā sapriecājos, ka būtu gatava izcept pankūkas muršķa izskatā vai kaut ko tikpat biedējošu.

brīdī, kad esi pusslims un neko negribas, nevar būt labākas lasāmvielas par pašam savu cibu un tās komentāriem. pārsmējos un pāpriecājos, tiku gan tikai līdz 2010., bet sākumam pietiks.
ar to pusslimumu ir tā jocīgi. 37-37.5 temperatūra, galva sāp, vēders sāp nefuncionē, acis sausas un grauzošas. domāju, ka kāds vīruss pa beļģu modei, līdz manu uzmanību piesaistīja mans pirmsZiemassvēku ķēpājums uz sienas. vienās mazpilsētas humpalās biju iegādājusies pagalam neglītu gleznu, kurai toties bija daiļš un liels koka rāmis. mājās, protams, uz gleznas esošie afroamerikāņu cilvēciņi laivās sāka mani uzrunāt un lūdzās, lai nekrāsoju viņiem pāri. kādu brīdi šaubījos, līdz ieraudzīju, ka šis JAU ir otrais gleznas slānis - apakšā zilā okeāna vietā ir bijušas palmas. tā nu, ilgi nedomājot, sazieķēju tur pāri visas pieejamās eļļas krāsas, kuras atšķaidīju ar nagulakas noņēmēju. lielais laukums pamazām aizpildījās, un nu man bija kas baudāmāks pie sienas. pagājšnedēļ pieslēdzām apkuri un jutām, ka riktīgi sāk ost, laikam žūst. nu neko, lai žūst. bet tagad sāku domāt - tā kā es 90% laika pavadu iekštelpās, turklāt tieši blakus šim objektam, droši vien esmu vienkārši pārelpojusies tos izgarojumus un mazie melnie cilvēciņi apakšā saldā atriebes tvīksmē plunšķina savus airus.

bet vispār - ir tik satraucoši patīkami pārmaiņas pēc dzīvot piektajā stāvā un pierast pie lidmašīnu zumzēšanas, dūkšanas un īdēšanas. un pie satiksmes trokšņa. un pie tā, ka pretējā mājā mītošie Eiropas Komisijas darboņi droši vien jau pārzina manas ikdienas nodarbes no galvas.

Vakar grāmatiņā "How to survive in Brussels" lasīju par viņu fenomenu Madam Pipī - sievieti, kas pieskata tualetes. Viņa uztur tualetes kārtībā, parasti sēž pie plastmasas galdiņa tualetes priekšā un iekasē 30 vai 50 eirocentus par atvieglošanās prieku. Tur bija pieminēts, ka šāds fenomens nekur citur nav sastopams, ja nu vienīgi Nīderlandē. Nosprauslāju pie sevis, kā jau jebkurš latvietis, kas šo ir piedzīvojis teju katrā stacijā vai autoostā. Bet ko jūs - šodien iegāju centra Maķītī, un arī tur labierīcībās pie plastmasas galdiņa sēž Madam Pipī! Nācās atzīt, ka fenomens tas patiešām ir.

lai gan man ir 26,5 gadiņi, dažas atklāsmes nāk gaužām novēloti. piemēram, vakar, vērojot Ziemassvētku vecīša uzstāšanos un runu (viņš bija atnācis pie kādas Iestādes kolektīva bērniem), pirmo reizi mūžā aizdomājos par to, kur tas nabaga onkulis ir izrāvis tās visas dāvanas, un, ja tās ir sarūpējusi Iestāde, tad kā Bārdainis zina, ka visiem bērniem pietiks un kāds nepaliks bešā. un tad pār mani nāca apskaidrība, ka taču vecāki ir tie, kas iepriekšējā vakarā klusiņām sapako saviem bērneļiem dāvanas un ieliek Bārdaiņa ratos. bet vispār nav jau brīnums, ka šīs atklāsmes nāk tik vēlu, jo es nekad no Ziemssvētku veča rokām neesmu nevienu dāvanu saņēmusi, un nav bijusi iespēja atpazīt pazīstamo ietinamo papīru vai mammas rokrakstu.

vispār vienīgā reize, kad mūsu ģimeni apciemoja 'vecītis', bija tāli 90-to Ziemssvētki, kad māsīcas vecmāmiņa bija uzvilkusi baltu, pūkainu cepuri un mēs, bērni, centāmies tēlot, ka viņu neatpazīstam. neatceros, vai tajos pašos vai citos svētkos pēc tam naktī pie durvīm klauvēja piedzēries vīrietis Ziemassvētku vecīša tērpā. vēl pavisam sen, kādā 93. gadā, mums Kalnciemielā kāds pie loga bija piesējis saini, pieklauvēja pie durvīm un aizlaidās, un mēs ar māsu domājām, ka tur ir bumba, kas tūlīt sprāgs. jāsecina, ka man nekad nav bijusi ticība Ziemassvētku vecītim. nu, izņemot to Īsto no Lapzemes, kuram reiz rakstīju vēstuli un viņš pat man atbildēja, bet tur viss bija somiski un vēl līdz šai dienai es neesmu šo vēstuli iztulkojusi. (tikko iedomājos, ka tagad taču pastāv google transleits, great success! uzzināšu, ko viņš man rakstīja!)

vispār nesen vēl bija viena mājāsbraukšana, par kuru varētu uzrakstīt. stāvēju pieturā un pamanīju, ka tur pa renstelēm vazājas un knapi kājās turas kāds vīrišķis ar šampanieša pudeli rokā. tā kā bija jāgaida vismaz 10 minūtes, un, zinot savu lielisko spēju pievilkt šādus personāžus, nolēmu doties vienu pieturu tālāk, lai nav jāstāv ar viņu kopā. nākamajā pieturā, sagaidot tramvaju, viņš tur jau iekšā sēdēja. par laimi, bija pievērsies kādai skolniecei, slāvu akcentā un ārprātīgā pālī stāstot par to, cik viņa ir skaista un kā gan viņš tagad varēs izkāpt ārā no tramvaja un viņu tā vienkārši aizmirst. meitene gan bija atturīga, tāpēc vīrišķis rāpās ārā no tramvaja (viņam palīdzēja pāris citi pasažieri), bet tikmēr viņš paguva nogāzties un šampja šļakatas elegantā strūklā lidoja pa gaisu un trāpīja tieši aiz auss/matos/uz mēteļa kādai ļoti elegantai meitenei ar nevainojamu meikapu un prezidenta pieņemšanas vērtu frizūru. tas bija tik amizanti, ka es vairākas minūtes centos apslāpēt smieklus un neskatīties, kā viņa, riebumā savilkusies, mēģina satīrīt šmuci. izkāpjot ārā un dodoties mājās, mani pārsteidza kāds cits vīrišķis, kas tupēja pie mūsu kāpņutelpas un nudien izskatījās pēc narika. tā kā dzīvoju pirmajā stāvā, mani pārņēma dīvainas bailes un es neiegāju mājās, bet sāku riņķot apkārt, sak, gan šis aizvāksies. bet viņš nekur nevilkās. iekāpu tajā pašā ar šampanieti apšļakstītajā tramvajā, kas galapunktā bija apgriezis riņķī, un nolēmu pabraukāties dažas pieturas. taču tad atcerējos, ka turpat netālu tak bija izrāpojis ārā šampanieša vīrietis, un sajutos kā slazdā. tālāk šis stāsts nekā aizraujoši nebeidzās, jo es izkāpu ārā vēl pirms šampanieša vīrieša pieturas, aiztipināju līdz mājām, kur šaubīgais vīrietis bija tikko aizvācies, un tikai vēlāk, ēdot siļķmaizi, dzirdēju, kā kaimiņiene ārā atkal ar viņu cīnās par ielaišanu vai neielaišanu kāpņu telpā. ak, šie vīrieši!

trīs vakari palikuši līdz Lielajai Aizbraukšanai uz trim gadiem. jocīgi bez gala, vēl jocīgāk tāpēc, ka šogad tik skaists un sajūsmīgs rudens, ka pat īpaši nekur negribas doties. sevišķi jauka pēdējā laikā ir tramvajbraukšana - vienā braucienā man priekšā sēdēja kundze pensijas gados, kas lasīja kindlā latviešu romānu un slēpti, bet sirsnīgi šņukstēja līdzi. šodien tramvajs brauca, 2/3daļas no brauciena nepārtraukti taurējot, un pirms kāda asāka līkuma uz Slokas ielas vadītājs skaļrunī paziņoja, ka visiem pasažieriem ir jāapsēžas, jo priekšā ir līkums. noiešanu no sliedēm gan nepiedzīvojām, bet visi pamatīgi uzjautrinājās, un daži pasažieri kāpa speciāli ārā pa priekšējām durvīm, lai paskatītos caur lodziņu, "kāds tad viņš izskatās".

izglābu tantuku, kas bija sastindzis pie pāri visam rajonam pārvilktās magnetafona lentes, to paceļot virs mūsu galvām un liekot saprast, ka tas nav nedz elektrošoks, nedz apšaudes vietas ierobežojums.
mazie labie darbiņi.

loneliness cures. jo tikai tad tu atkal dzirdi pats sevi. nu, varbūt vienīgi atgriežas mūžīgā nostaļģija, bet tas nekas - rudenim tā vienmēr ir piestāvējusi.

blakus mājas piektā stāva melnais milzu suns šovakar pa logu izkāries ar īpaši skumīgu skatienu. viņa slaidais deguns gribētu bakstīt mākoņus, un ķepas labprāt aizķertu garām lidojošās vārnas, bet gaiss tik smags, ka purns liecas zemāk un zemāk, līdz sasniedz metāla palodzi un paliek tur nekustīgi līdz pat saulrietam.

reizi pāris gados ir šāda viena diena, kad pamosties kā trīcošs trusītis, dodies ielās kā zombijs un pārnāc mājās kā betmens. pilnīgs bezspēks un mazliet jaušama svētlaime. centra iesiešanas kantoros stumdījās ap piecdesmit svīdušu ķermeņu un rokas nolaidās jau sastopoties ar pirmo izmisušo skatienu, tomēr tad nāca atklāsme, ka ir taču mazais kantorītis Alunāna ielā. tur vēsā pagrabiņā pie liela galda blakus kādai mākslas akadēmijas studentei izklāju visas savas lapas, saņēmu bezmaksas karšu locīšanas pakalpojumu, gaidīju, kad man iekausēs attiecīgo uzrakstu uz sārtā vāka, parunājos. un par visiem priekiem samaksāju vēl mazāk kā visos svīdušajos kopīpro-os vai drukas darbnīcās kopā. vispār šodiena bija brīnumu pilna, un beigu beigās mani arī aizdzina prom no darba sagurušā skatiena dēļ.
zinu, ka mani ņems priekšā aizstāvēšanā kā mazu sivēnu (un par to vēl uzrakstīšu), bet pagaidām - yes mēēn, jūtos kā varonis.
tomēr jocīgākais ir tas, ka šādu dienu vairs nebūs. vismaz tuvākajā nākotnē ne. eh!