Do you believe in something beautiful?

lai gan man ir 26,5 gadiņi, dažas atklāsmes nāk gaužām novēloti. piemēram, vakar, vērojot Ziemassvētku vecīša uzstāšanos un runu (viņš bija atnācis pie kādas Iestādes kolektīva bērniem), pirmo reizi mūžā aizdomājos par to, kur tas nabaga onkulis ir izrāvis tās visas dāvanas, un, ja tās ir sarūpējusi Iestāde, tad kā Bārdainis zina, ka visiem bērniem pietiks un kāds nepaliks bešā. un tad pār mani nāca apskaidrība, ka taču vecāki ir tie, kas iepriekšējā vakarā klusiņām sapako saviem bērneļiem dāvanas un ieliek Bārdaiņa ratos. bet vispār nav jau brīnums, ka šīs atklāsmes nāk tik vēlu, jo es nekad no Ziemssvētku veča rokām neesmu nevienu dāvanu saņēmusi, un nav bijusi iespēja atpazīt pazīstamo ietinamo papīru vai mammas rokrakstu.

vispār vienīgā reize, kad mūsu ģimeni apciemoja 'vecītis', bija tāli 90-to Ziemssvētki, kad māsīcas vecmāmiņa bija uzvilkusi baltu, pūkainu cepuri un mēs, bērni, centāmies tēlot, ka viņu neatpazīstam. neatceros, vai tajos pašos vai citos svētkos pēc tam naktī pie durvīm klauvēja piedzēries vīrietis Ziemassvētku vecīša tērpā. vēl pavisam sen, kādā 93. gadā, mums Kalnciemielā kāds pie loga bija piesējis saini, pieklauvēja pie durvīm un aizlaidās, un mēs ar māsu domājām, ka tur ir bumba, kas tūlīt sprāgs. jāsecina, ka man nekad nav bijusi ticība Ziemassvētku vecītim. nu, izņemot to Īsto no Lapzemes, kuram reiz rakstīju vēstuli un viņš pat man atbildēja, bet tur viss bija somiski un vēl līdz šai dienai es neesmu šo vēstuli iztulkojusi. (tikko iedomājos, ka tagad taču pastāv google transleits, great success! uzzināšu, ko viņš man rakstīja!)