Mhm, ir tāds paradoksāls efekts, ka ziemassvētku vecītis ir tēls, kas iestājas pa vidu dāvanu aprites ķēdei starp vecākiem un bērniem. Lai gan šis ziemassvētku vecīša tēls apstākļu sakritības gadījumā bērnu skatījumā var piešķirt papildus brīnumainību svētkiem, tomēr maskē apdāvināšanas komunikatīvo saikni starp dāvanu sagādātājiem un saņēmējiem. Un tad man ir jādomā, kādas vēl saiknes maskē mūsu sabiedrības iekārtojums. Piemēram, cilvēks veikalā pērk visādas preces un nezina, un negrib zināt, kā un kādos apstākļos tās ir tapušas; kāda ir šo preču mijiedarbība ar vidi tās tapšanas laikā un kā šī mijiedarbība turpinās pēc tam, kad prece ir nolietota. Veikala vitrīnā redzamā piena un mobilā tālruņa izcelsme ir pasniegta tikpat nekontekstuāli kā ziemassvētku dāvanu maisa saturs.
lūk, šis ir fantastisks temats pētījumam. varbūt tādēļ man patīk iepirkties second hand, jo ir jauki apzināties, ka šim apģērbam ir stāsts. ka iepriekšējais īpašnieks, nododot drēbi, ir kaut mazliet domājis par lietu ilgtspēju un ka es, to atkal valkājot, kaut mazliet samazinu pieprasījumu pēc jaunām mantām, ko, iespējams, baisos apstākļos radījuši bērni ar kurkstošiem vēderiem. no otras puses, es šad tad ēdu veikalā iegādātu gaļu, un tad gan man tiešām negribas zināt, kur tā ir iegūta.
varbūt tādēļ man patīk iepirkties second hand, jo ir jauki apzināties, ka šim apģērbam ir stāsts. ka iepriekšējais īpašnieks, nododot drēbi, ir kaut mazliet domājis par lietu ilgtspēju un ka es, to atkal valkājot, kaut mazliet samazinu pieprasījumu pēc jaunām mantām, ko, iespējams, baisos apstākļos radījuši bērni ar kurkstošiem vēderiem.
no otras puses, es šad tad ēdu veikalā iegādātu gaļu, un tad gan man tiešām negribas zināt, kur tā ir iegūta.