Do you believe in something beautiful?

pa radio Gaujarts dzied "cilvēks vārdā cilvēks", un atminējos, ka bērnībā, kad tikko no Rīgas bijām aizvākušies uz Salaspili (man bija ~5 gadi), blakusmājas bērnu bariņš gribēja uzzināt, kā mani sauc, bet es neparko negribēju teikt. teicu, lai sauc mani par "cilvēku". pēc laika gan man tas pašai sāka likties stulbi, bet vēl stulbāk šķita pēkšņi atklāt visas kārtis, tāpēc es vienkārši sāku izvairīties no tiem bērniem. pēc 20 gadiem, redzot viņus vilcienā vai kur citur, reizēm iedomājos, vai viņi atceras, ka tā ir tā dīvainā meitene, kuru sauc "cilvēks".

(bet šķiet, ka patiesais iemesls, kāpēc es viņiem neteicu savu vārdu, ir tāds, ka 5 gadu vecumā nemācēju izrunāt burtu R un man negribējās izdvest šļupstu jau ar pirmo vārdu, ko pasaku)