Posted on 2015.11.05 at 02:03
vispār nesen vēl bija viena mājāsbraukšana, par kuru varētu uzrakstīt. stāvēju pieturā un pamanīju, ka tur pa renstelēm vazājas un knapi kājās turas kāds vīrišķis ar šampanieša pudeli rokā. tā kā bija jāgaida vismaz 10 minūtes, un, zinot savu lielisko spēju pievilkt šādus personāžus, nolēmu doties vienu pieturu tālāk, lai nav jāstāv ar viņu kopā. nākamajā pieturā, sagaidot tramvaju, viņš tur jau iekšā sēdēja. par laimi, bija pievērsies kādai skolniecei, slāvu akcentā un ārprātīgā pālī stāstot par to, cik viņa ir skaista un kā gan viņš tagad varēs izkāpt ārā no tramvaja un viņu tā vienkārši aizmirst. meitene gan bija atturīga, tāpēc vīrišķis rāpās ārā no tramvaja (viņam palīdzēja pāris citi pasažieri), bet tikmēr viņš paguva nogāzties un šampja šļakatas elegantā strūklā lidoja pa gaisu un trāpīja tieši aiz auss/matos/uz mēteļa kādai ļoti elegantai meitenei ar nevainojamu meikapu un prezidenta pieņemšanas vērtu frizūru. tas bija tik amizanti, ka es vairākas minūtes centos apslāpēt smieklus un neskatīties, kā viņa, riebumā savilkusies, mēģina satīrīt šmuci. izkāpjot ārā un dodoties mājās, mani pārsteidza kāds cits vīrišķis, kas tupēja pie mūsu kāpņutelpas un nudien izskatījās pēc narika. tā kā dzīvoju pirmajā stāvā, mani pārņēma dīvainas bailes un es neiegāju mājās, bet sāku riņķot apkārt, sak, gan šis aizvāksies. bet viņš nekur nevilkās. iekāpu tajā pašā ar šampanieti apšļakstītajā tramvajā, kas galapunktā bija apgriezis riņķī, un nolēmu pabraukāties dažas pieturas. taču tad atcerējos, ka turpat netālu tak bija izrāpojis ārā šampanieša vīrietis, un sajutos kā slazdā. tālāk šis stāsts nekā aizraujoši nebeidzās, jo es izkāpu ārā vēl pirms šampanieša vīrieša pieturas, aiztipināju līdz mājām, kur šaubīgais vīrietis bija tikko aizvācies, un tikai vēlāk, ēdot siļķmaizi, dzirdēju, kā kaimiņiene ārā atkal ar viņu cīnās par ielaišanu vai neielaišanu kāpņu telpā. ak, šie vīrieši!