Do you believe in something beautiful?

ja kādreiz sliktu garastāvokli uzlaboja "Salaspils Vēstīs" lasāmā krimiālziņu sleja, tad nu to pašu var teikt par RPP:

pilnīgs vidusskolas dežavu. ir divi naktī, septiņos jāceļas uz darbu, bet mežģu acis pie baltām a4 datorlapām, un bonusā pa radio sāk skanēt Tori Amos - Silent All These Years, kas savulaik drillēta līdz apnikumam.
ko tik neizdarīsi cēlu mērķu vārdā.

Erkils Puaro nekad nepārstāj būt brīnišķīgs, turklāt teksta ierunātāja dēļ acu priekšā visu laiku rēgojas arī Mūsu Čārlijs.

lai gan šobrīd jūtos kā izspiests citrons, griežoties vāveres ritenī starp hardcore darbiņu un neuzrakstītu maģistru, nogurušiem vakariem un miegainiem rītiem, kopumā esmu TIK priecīga par to, ka atkal varu dzīvot salīdzinoši normālu dzīvi. ik pa laikam pieķeru sevi pie mēnešu skaitīšanas no tā laika, kad atkal sāku justies kaut cik normāli. (paties' - ja pagājušā gada ziempavasara anormālā sajūta būtu turpinājusies tikpat lielā mērā, es būtu lūgusi sevi iemidzināt).

biedri, būsim pateicīgi par to, kas mums ir.

Ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass (..)
/IZ/

aizmirsu pieminēt, ka mums ar māsu ir jauns mīļākais putns - tuklais alks 

1) beizot arī mūsmājās ir kaut kas no piemājas apmaiņas punkta "miskaste";
2) šodien tramvajā izdzirdēju dīvaini zināmu sakāmo (krievu val.), paceļu acis, un.. - nooo, superlīmju un citu štruntiņu pārdevēji ir pārvākušies no vilcieniem uz tramvajiem! un cilvēki pat PĒRK.

māsa vakar: "nu cik var visur rādīt to Mārtiņu Freimani, viņš taču jau divus gadus ir miris!"

katru reizi, kad garām paiet pusmetru mazāks lielmugursomains cilvēks, kas pie sevis kaut ko aizrautīgi bubina, nopriecājos, ka neesmu vienīgā, kas mēdz ar sevi sarunāties skaļi.

kosmoss darbojas :)

atkārtoti lietotas domas, kas izrunātas skaļi vienā un tajā pašā veidā dažādiem (vai kļūmes pēc tiem pašiem) sarunbiedriem, ir mazliet kā netīra trauklupata, mazliet kā pašplaģiātisms, kas iekšēji liek saviebties. bet, kad pieķer sevi pie šī, runa vairs nestājas, tā tikai plūst un plūst, jo prāts jau zina, ko teikt, tas pazīst drēbi un negrib vairs sevi nomocīt ar jaunu teikumu konstruēšanu. mazliet amizantāk ir tad, kad pieķer pie tā citus - tad saproti, ka tavs prāts nav tāds viens.

lūdzu, nekad nepērciet virtuosso 'vieglo majonēzi', vēl šobrīd jāsprauslā nelabumā, iedomājoties par vakardienas salātiem. labi, ka mums ir Frīda, vismaz salātu pārpalikumi tika cienīgi nomazgāti, pieminot Centi Ūbeli, un nodoti atkārtotai lietošanai.

gribētos šeit kaut ko ierakstīt par aizgājušo gadu vai vismaz jaunā gada sagaidīšanu trenažierzāles noskaņās Pērnavas ledusspoguļielās un piekusušajiem kāju muskuļiem, bet atliktie darbi ieņurdas katru reizi, kad spaidu pogas 'klab' un 'facebook'. vēl tikai janvāris, un būs beigusies pēdējā sesija manā mūžā! (kaut kan - nekad nesaki nekad, jo vispār dikti dikti gribētos mācīties daudz un visu ko, taču tagad kādam gadu desmitam pietiks). šajā sakarā jāpiemin pārsteidzošākais 2012. gada kompliments no kursabiedra, kurš, gatavojoties vienam no pēdējiem semināriem, uzstāja, lai runāju 40min garu penteri par pētījumu virzieniem ainavu ekoloģijā, jo man esot dzidra balss, kas piepilda telpu un ir lieliski domāta prezentācijām. beigās gan šo nealkstamo pienākumu iedalījām citai biedrenei, bet vienalga - patīkami ko tādu dzirdēt. bet laikam jau komplimentus vīrieši ne tik tuvām dāmām tā brīvi sāk izteikt tikai pēc apprecēšanās un pāris bērnu sagādāšanas.

 2012. gada pirmspēdējā diena paliks atmiņā ar megatrīcoļojoša saldēdiena pagatavošanu, sengaidītu saules iespīdēšanu  troglodītu miteklī, sāpošu asteskaulu un radiohītu

nevaru atraut acis no šīs skaistās 20. gs. sākuma kartiņas. tāds savulaik izskatījies Daugavas ieloks starp AB dambi un tagadējo Radissona atrašanās vietu. ahh, kā gribētos redzēt to laiku arī šeit, pie Dzegužkalna un Nordeķu muižas! teleporta izgudrotāji, kādos mežos jūs slēpjaties?

īsti ziemīga noskaņa - pamostos +13.7 grādos (normāla māja, ir centralizētā apkure, jess). pēc pāris minūtēm saprotu, ka mani ir sakodosi blusa (neatceros, kad pēdējoreiz tas bija noticis). welcome home :)) priecīgi jums!

šoreiz iegadījies tāds visai patīkams pirmssvētku laiks. citus gadus tik ļoti pietrūkst tās pāris dienas pirms gada Lielā Vakara, kā rezultātā drudžaini tiek saiņotas dāvanas, miegam atvēlamās stundas tiek nežēlīgi apcirptas, bet pašā Ziemssvētku vakarā nāk snaudiens un līdz galam nemaz nav spēka visu izbaudīt. bet šogad ir mērens mieriņš, ja neskaita neapdomīgos soļus iegādāties preces vislatvijas kuponpirkšanas portālos un attiecīgi visu jezgu ap to. citādi - pat nošļūkts no tuvējā everesta, saceptas piparkūkas, noskaņojums mierīgs un nesteidzīgs. turklāt Dzegužkalna sniegotajās ārēs atradu pasi. tā piederēja puikam kukaiņfotogrāfam, uz kura darbiem biju likusi atsauces, bet nekad nebiju iedomājusies, ka šis ir dzimis 88. gadā. pretī dabūju šokolādi ar tajā paslēptu piečuku & priecājos, ka nolēmu šokolādi notiesāt pati, nevis atdāvināt kādam, piemēram, maģistra darba vadītājai.

decembra mīļākais vārds ir prioritātes. decembriem ir kas līdzīgs ar maijiem, kad vienmēr tur, aiz skolas žoga, notiek kas aizraujošs un ievelkošs, bet tu kā muļķis esi nolikts pie grāmatu čupām un sarkanās krāsās mirgojošiem termiņiem. un nez kāpēc katru gadu visi skolas moduļi sakrīt kopā tieši gada beigās, nospiežot tevi kā tarakānu. taču tieši šie brīži kaut kādā vīzē ir vispamācošākie, jo liek izvērtēt, kas ir patiešām svarīgs un kas ne. un tad es saprotu, ka labāk iztērēju savu kūpošo laiku, lai aizietu pie omammas paēst zupu, lai pasūtītu bildes vecmāmiņai, kas šoruden mācās dzīvot no jauna, lai izvēlētos pēc iespējas jaukākas dāvanas saviem rūķu ģimenes locekļiem vai lai sniegtu savām ausīm kādu muzikālu baudījumu. jo vai nav vienalga, kādā krāsā tas kvadrātainais kartona-ādas imitācijas izstrādājums beigās krāsosies. svarīgi esam mēs.

autobusi aizsnieg un neatnāk. balsis aizsnieg un pieklust pusceļā, klausītāju tā arī nesasniegušas. aiznieg papēžu klaboņa un suņu rejas, tramvaja čīksti slāpējas kā surdinētas trompetes, bet bomži vairs nevar skaļi palamāties - tiem aizsnigušas mutes. draudzīgi skrapstinās sētnieka koka lāpsta un nosmaržo bērzu slotas vīru rokās, uz pirti ejot. tāds ir Iļģuciems šovakar.

kaut kā jāsmīn par 17gadīgā pseido-kontroliera un viņa līdzdalībnieces pieķeršanu, un sekojošajiem tekstiem ziņu portālos: "Taču likuma sargiem ir aizdomas, ka abas personas par kontrolieriem varētu būt uzdevušies ilgstošā laika posmā un, iespējams, arī iekasējuši soda naudas no bezbiļetniekiem, tādēļ policisti lūdz atsaukties ikvienu, kas ir cietis no attēlos redzamo personu darbībām (..)"
vai tad tas nav tikai apsveicami, ka vēl kāds pilda kontroles funkcijas, vienīgi naudu par to attiecīgi iekasē pats? kontroles mērķis taču ir izskaust bezbiļetniekus/sodīt pārkāpējus, lūk, tad nu šis pāris darīja to pašu. nu labi, nelegālā ceļā, bet tomēr - darīja sabiedrībai derīgu darbu :) (murminu šo ar cerību, ka viņi sodu iekasēja tikai no reālajiem bezbiļetniekiem)

uzreiz var sajust, ka esi Salaspilī, ja pieejamie wireless tīkli saucas Marina, Deniss, Bond, tv-102-terminator, Musolini, Vajan, Sherberthead un Kalinkins.

izmantot google street view mācību vajadzībām nudien ir ķecerīga doma, jo nepaspēju ne acu nomiršķināt, kad pirksti sākuši veidot seriālus. ( 1. sērija - 'svarīgs zvans' )

šķiet, ka ar savu māju pētīšanu no velosipēda sēdekļa būšu nokaitinājusi lielāko daļu Rīgas autovadītāju un gājēju. bet mani vārgie muskulīši tiešām neizturētu, ja visi krustu-šķērsu maršrutiņi būtu jāizstaigā kājām. šodien kontā 21, un Dzirnavu iela sažņaudzināja sirdi.