Do you believe in something beautiful?

šodien atkal redzēju Viņu. vīrieti, kurš gida pakalpojumus sniedz 5. tramvajā, ieinteresētiem ārzemniekiem rādot objektus, kas acu skatam pavīd aiz tramvaja loga. kad pusmūža zviedru tūristes ieņēma vietas, viņš tās eleganti pārsēdināja, saucot: "jū sit hīr, jū also sit jūr and ai sit hīr!" tas tāpēc, lai visiem labā redzeslokā ir "revoluciōn" piemineklis, dzelzceļa tilts, autoosta, zinātņu akadēmija un viss pārējais. arī e-taloni vīrietim ir sagatavoti - "ai pei, ai pei". pēdējoreiz viņu manīju kaut kad pagājšgad, kad viņš savus pakalpojumus biežāk sniedza vāciski. tā arī neesmu uzdrošinājusies viņam pavaicāt, cik šis brīnums maksā.

kopš 16. augustā saņēmu dāvanu karti dekoratīvo sienas uzlīmju iegādei, portāla artway.lv apmeklējums ir kļuvis par ikdienu. tomēr jāsaka, ka vēl vairāk par uzlīmēm (diemžēl regulāri pieaugošajā klāstā vēl neko sev īsti atbilstošu neesmu sagaidījusi), mani sajūsmina tur lasāmie teksti. Nu, piemēram - Pacelsim sev noskaņojumu! Ārā palika pavisam auksti un skumji un mēs visi pavādām vairāk laiku mājas. Izdekorēsim to ar smukām mazām uzlīmēm, lai sagādātu sev prieku!

visu dienu nosēdēts pie loga, skatoties, kā nesteidzīgā solītī garām aizskrien novembra diena. ja kādam vajag mieriņu vai piepildījumu, nāciet, padalīšos.

ja es būtu kasieris, man arī patiktu sarunāties ar saviem klientiem,lai nesajuktu prātā 'prece-nauda-kase' sistēmā. tā, piemēram, garmatainais puisis Valdemāra Rimi šonedēļ apjautājās, vai esmu iegādājusies trīs pārus dažādu krāsu pirkstaiņus, lai mainītu tos atkarībā no katras dienas noskaņojuma. diemžēl konkrētie pārīši bija domāti dāvanām, bet citā gadījumā vilktu pēc noskaņojuma paties'.

nu fūū, kāpēc idilliski vientuļo vakaru, ko pavadīju virtuvē ar kompja kungu un mūziku, jāiztraucē večiem, kas grabinās gar palodzi? pie dažām 1. stāva 'ekstrām' ir grūti pierast.

patīkami gurda sestdiena, beidzot nopelnīta. ārā un iekšā visu dienu ir tāda "pusdesmit no rīta" sajūta ar miega pieskaņu. uz plīts bundžā nesteidzīgi vārās kondensētais piens, vēderā peld kažokā tērpta siļķe un dziesmu laiž vecais radio. arī cilvēki aiz loga tādi gausi. lēnām šļūkā tramvajs.

UPD vienīgi tantiņa, kas katru dienu gar māju nostaigā turp un atpakaļ kādas 20 reizes, savu gaitu nav mainījusi.

skatoties uz šo, atminējos, ka 26.10. uz lielajiem ekrāniem gaidāma filma "Ceļā" jeb "On the Road". kaut nu nepieviltu!

esmu tik laimīga, ka dzīvoju zemē, kur gadalaiki nomaina viens otru. jo visam ik pa laikam ir nepieciešams jauns sākums.

vienmēr fascinē tās mazās, iedvesmojošās ziņas, kas rādās apollo.lv slejā pa ceļam uz iešanu inbox-a meilā. nu, piemēram, šorīt - līgava nomirusi savas kāzu kleitas dēļ, jo fotosesijas laikā ūdenī tā kļuvusi pārāk smaga + kādu mežstrādnieku tepat Latvijā nospēris zibens. visu dienu dzīvojot bezdarbībā pie puspievērtiem logiem & skatoties, kā ārā līst, tīri vai uznāk negribēšana doties prom no šī labprātīgā ieslodzījuma. bet būs vien jāņem savs koka ķeblis un jāvelkas uz Iļguciemu. starp citu, staigāt apkārt ar ķebli ir ļoti parocīgi - vienmēr ir, kur apsēsties :)

lielie dzīves mīlestības uzplūdi uznāk nogurušās dienās, kad vakarā ieturēti pikniki pielijušas pilsētas egļu paēnā; kad naktī trekterēts karstvīns un čebureks visapšaubāmākajās naktslokālu vietās; kad peldētas plik-peldes Salaspils piedzelzceļa karjerās, baudot silto ūdeni kravas vilcienu lukturu aizgādībā. varbūt tāpēc, ka brīnumainā kārtā šajās dienās negriežas galva, varbūt tāpēc, ka vieglais vasaras vējš plivina beidzot no skapja izvilktos svārkus un saule beidzot ir sasildījusi ķermeni līdz pēdējai vīlītei.

vaū, vakar Miera ielā 15 mielojos ar visa veida jēra iekšējiem orgāniem. sīki sagrieztas sirsniņas, akniņas, plaušiņas, kas tik vēl ne! riskēt pierunāja dedzīgā restorāna īpašniece, kas teica, ka ļoti veselīgi un labi paceļ hemoglobīnu. jāsaka, ka bija garšīgi, pat ĻOTI, un es nekad nebūtu domājusi, ka ko tādu teikšu. bet armēņu šņabis ar 53 grādiem, kura etiķetei mums neļāva ne acu uzmest ("dont look, just taste!"), gan līdz galam nebija manas vārgās rīkles gaumē.
bet vispār ļoti interesanta vieta. tāds soviet interjers, bet apbrīnojami ēdieni + nav viesmīļu, jo īpašniece vēlas, lai klienti justos nevis kā pircēji, bet gan kā viesi. protams, bonusā arī triki, kā nopelnīt pēc iespējas vairāk, bet šoreiz pat to varēja piedot. ja gribat sajusties kā Armēnijā, pārmaiņas pēc Mier-ielā samainiet dislokācijas vietas un aizejiet uz Aragatu! :)

pagājušās nedēļas zābaciņpārdošana izrādījās diezgan pamācošs pasākums. pārdevu, jo ebay bija atnākuši kkādi čainīzeru izmēriem atbilstoši apavi, kas izrādījās 2 izmērus par mazu. savukārt, satiekot pircējas, kas bija pusmūža kundze un viņas meita, izrādījās, ka viņas meklē meitai tieši šādus un tieši šī izmēra apavus, jo meita tādus bijusi aizņēmusies no draudzenes un liktenīgajās aizņemšanās dienās zābakiem atplīsusi vaļā visa aizmugure. aizņēmējmeitene solījusi atmaksāt naudu, bet aizdevējdraudzene spītējusies, ka vēlas tikai atpakaļ tādus pašus apavus, kuriem veikalos vajadzīgā izmēra vairs nav. jāsaka, ka nemaz nezināju, ka šeit viņus pārdod 2x lētāk un piemērāmus - tā notiek, ja mēnešiem neiegriežas lielveikalos. katrā ziņā - mācība man, ka nevajag pirkt kurpes ībejā, kur nu vēl madeinchina, kā arī mācība meitenei, ka nevajag aizņemties madeinchina kvalitātes kurpes no draudzenēm. beigās visi laimīgi.

un tomēr - jau kādus 10 gadus šķiet, ka Mielava ''Ar dzimtenes sajūtu miegā" ir viens brīnišķīgs pašmāju albums. mums bija šī kasete, kad tētis vēl braukāja ar Škoda fabia, tāpēc dziesmas vienmēr šķiet kā tādas auto logam garām slīdošas rapšu pļavas, saldas un smaržīgas.

iemēģinot jauno ričuku (kura vienīgā nelaime ir ūbersmagums), braucu no centra uz Iļģuciema stūri, Olimpijas apkārtnē sākot sekot kādam armijas krāsās tērptam onkulim, kurš arī sparīgi minās, novietojis kūkveidīgu objektu uz sava bagāžnieka. pie Olimpijas pārejas viņš stāvēja un laida garām braucošās mašīnas, mājot ar roku, vēl nodomāju - re, cik cēli, tomēr no csn viedokļa mazliet netaktiski un galvu jaucoši. tā kā Daugavgrīvas ielā Centa Ūbeles kompānijas dēļ sākusies branga rekonstrukcija, izdomāju braukt gar rozentāļiem un tad ārā uz slokas ielu. onka, izrādās, arī devās turpat un pat izbrauca visus zināmos šortkatus, kas apbrauc slokas ielas neērtās ietvjuvietas. tā nu mēs braucām, viņš arī bija ievērojis, ka es turos aizmugurē, un ik pa laikam pameta acis atpakaļ. jau I-ciemā, pie veikala Villijs (vai kā viņtur),viņš aizdevās uz ielas otru pusi, es braucu, turpinot viņu vērot. un tad - bladāc, kā filmā - velosipēds dinamiskā ātrumā saduras ar no blakusteritorijas izbraucošo auto, kas arī brauc normālā ātrumā. onka tiek pasviests gaisā, un viņš nogāžas turpat pie auto. domāju, ka jāsauc ātrie vai jāsteidz palīgā, bet brīnumainā kārtā viņš piecēlās un sāka krieviski lamāties ar šofera vadītāju. roka gan (un droši vien ne tikai) bija asiņaina un diez vai viņš savu turpmāko ceļu mēroja ar velo.
būsim prātīgi.

šodien sparīgi devos mājup no vilciena un, ilgāku laiku cenšoties apdzīt kādu puisēnu, atcerējos, ka kādreiz tā bija diezgan ierasta mazpuišeļu prakse - brīdī, kad kāds dodas garām, paātrināt tempu, lai garāmgājējs nevar tik viegli apdzīt. bet, protams, ka ar manu garkājaino personu tik viegli nesacensties, ha.

logu līdz galam vaļā un jāelpo ar pilnu krūti zemi, zāli, kokus un ievziedus. nav mīļākas maņas par smaržu.
UPD: uzreiz pēc šī ieraksta smaržā iejaucās cigarešu aroma.

cerības un nogurums pāriet izmisumā un dusmās. kaut nu A. Zemītī būtu iemājojis dr. Hauss un viņš man pirmdien atdotu nereibstošu dzīvi! (ja kāds vēlas apreibināties, ar lielāko prieku dalu reibumu bez maksas)

sēžu juridiskās fakultātes bibliotēkā, pie manis pienāk vīrelis ar datorsomu un prasa, vai es esmu latviete. saku - jā, un pie reizes morāli sagatavojos iespējai tūlīt dabūt pa zobiem vai vismaz noklausīties aģitācijas runu par pienācīgu balošanu referendumā. bet nē, izrādās, ka mani slepus sūtītie cv korektora amatam tomēr tiek uzklausīti! vīrelis gatavojas tiesā iesniegt blakus sūdzību (lai arī kas tas būtu), tāpēc vēlas atbrīvoties no gramatikas kļūdām. uz desktopa viņam ir melns, lielpurnains un labsirdīgs suns, no kura neesot jābīstas. mana jau tā reibstošā galva pie trešās lapas sāk griezties gluži kā karuselī, bet līdz galam tieku un sajūta pēc tam laba - sak', laikam atgriežos apritē, ja jau svešinieki atsākuši ar mani runāt. kauli arī šorīt pa vietām salikti, varbūt kādu laiku varēs dzīvot.

klausos Saimona un Garfunkela veikumu, ko dāvāšu mammai dzimšanas dienā (izlīdzos ar jūtjūbi, jo oriģinālais disks ir tik sen nebaudīta ekstra, ka nedrīkst radīt nodevīgās švīkas). jau tagad skolas laikā klausītie gabali velk uz smeldzi; varu un tajā pašā laikā nevaru iedomāties, kā to būtu klausīties kā 'jaunības mūziku' no 70-tajiem.

vispār šī tāda muzikāla nedēļa, jo vecvecāku apciemojuma laikā papiņš uzlika klausīties Victor Silvester and His Ballroom Orchestra. iespējams, ka esmu šeit ko rakstījusi par reizi, kad viņš mani iepazīstināja ar Pery Como, bet katrā ziņā Viktors nebija ne par kapeiku sliktāks. visvairāk mani sajūsmina tas, kā opaps klausās mūziku. viņš pukojas, ja pārējie blakus istabā lasa žurnālus un saka, ka klausās. klausīšanās nozīmē patiešām klausīšanos un neko citu. tā nu atkal apsēdos mīkstajās mēbelēs un iegrimu patīkamo retro skaņu valstībā, kamēr opaps ik pa laikam dalījās iespaidos par orķestra unikālo spēlēšanas manieri - tur neesot ne smakas no improvizācijas ("kuras laikā neprašas mēdz aizklīst tik tālu mežā no melodijas, ka neprot rast ceļu atpakaļ" - tam es visnotaļ piekrītu), bet visu laiku tiek izspēlēta viena un tā pati melodija uz dažādiem instrumentiem.

+ šodien kārtējo reizi sarpatu, cik ļoti labi māku radīt problēmas. un cik ļoti no šīs mākas vēlētos atbrīvoties.

20 min pasēžot Alfā uz palodzes pie Rimi, noskaidroju, ka vidēji 4 minūtēs pīkstuļos nopīkst viens no-veikala-ārā-gājējs. populārākais pīkstēšanas iemesls ir etaloni (apsargs pīkstošajam cilvēkam ar maku rokā laipni saka: "nāc šurp, atdod savus etalonus"), vēl samērā populārs pīkstēšanas iemesls ir broileri (apsargs pīkstošajam cilvēkam ar maisam cauri spīdošiem vistas gabaliem laipni saka: "nāc šurp, tev ir broileri"), bet retāk pīkst cimdi. ja nākamreiz pasēdēšu stundu, varbūt atklāšu vēl ko jaunu.

bet vispār interesanti atgriezties šeit pēc 6dienas/7dienas- dīvains piesmakums, vannasistabā tekalē skudras, virtuvē mitinās bariņš iebojājušos banānu, arī nenoteiksme vestais avokado kviec pēc apēšanas, bet turpat blakus stāv pusizdegusī piemiņas svece. 

"Svētdien neilgi pirms pusnakts Ogres Ceļu policistu uzmanību ar piesaistīja automašīna «Ford Mondeo», kura devās Rīgas virzienā pa Daugavpils šoseju. Vietā, kur atļautais braukšanas ātrums ir 90 km/h, automašīna pārvietojās ar aptuveni trīsreiz mazāku ātrumu."

vispār jau traki, ka reibušie vecāki liek braukt 11gadīgam zēnam, tomēr es apskaužu viņa prasmi vadīt auto jau tik agrā jaunībā. man ir par 11 gadiem vairāk, bet braukšanas un reizē domāt-prasmes prasītos vairāk. pagājušajā braukšanā gandrīz nobraucu kaķi (instruktors pat nosauca par kaķu mednieci - bez viņa bremzēm ņaudētājs būtu taisaulē), taču vismaz pirmās sniega pārslas stiklā krievu hītu pavadībā bija ko vērtas.

un šīsdienas vēja brāzmas bija kas sen nepiedzīvots - izkāpjot no busa netālu no ZA augstceltnes, mēģināju doties centra virzienā, taču nespēju. pūta pretī tik ļoti, ka bija jāgrābj tuvākais ceļa stabs vai vienkārši jāklūp gar zemi. tā nu, zaudējot cīņā ar vēju, nolēmu griezties otrādi un doties uz centru pa citu ceļu.

šogad cilvēki apkārt mirst tik daudz un tik intensīvi, ka nemaz ilgu laiku nav iespējams dzīvot tādu tipiski pasaulīgo dzīvi, nedomājot par visām tām citām pasaulītēm, kas mūsu šaurajam acu lokam nav saskatāmas. tāda patīkama modrība visu laiku. tāds patīkams miers. jo nekas šajā dzīvē nav tik drošs kā tas, ka visi reiz izpūtīsim savu pēdējo dvesmu. un tieši tāpēc mana smadzene vienkārši nesaprot, kā cilvēks var dzīvot, domājot, ka šī ceļojuma daļa sākas šeit un beidzas šeit. ( bet ne gluži par to ir šī bilde :) )

šīsnakts sapņi bija ierasti graujoši:

a) epizode ar braukšanu vilcienā, kur pretī sēdošais onkulis nepārtraukti cenšas man no somas izķeksēt maku, bet es ar viņu nepārtraukti cīnos un situ pa rokām. vēlāk viņam piepalīdz citi blakussēdošie, arī mazs puisēns - pat tad, kad pārsēdos pāris solus uz priekšu;
b) epizode ar palūkošanos ārā pa logu, kur pagalms viss nosēts ar svecītēm, bet vidū lieliem burtiem izlikts sveiciens Arvim (lai arī kas viņš būtu) - tomēr beigās pamanu, ka tieši pa vidu ir "iestādīts" balts krusts ar melnu sēru lenti, tātad - Arvis aizgājis aizsaulē;
c) epizode ar došanos mežā, kur tālumā uzglūn vilki, taču kājas ir tādas nevarīgas un aizbēgt nevar. kad vilki pienākuši tuvāk, mēģinu viņus bakstīt ar tādu garu īlenu, bet nodurt īsti neizdodas - vilkiem ir cilvēku sejas, viņi siekalojas gar manu cilvēka aromātu un beigās sāk durt ar adatām, kurām klāt diegi. tā sajūta, kad diegs iet caur dziļākiem ādas slāņiem, ir vienkārši krīpī.


ārā izlīst visa novembra bēda, ko viņš līdz šim rāmi turējis sev aiz vaigiem. savukārt 6.vsk. topot filma, kur piedalīsies pat Bārzdiņš un orķestris, būs skati no Grīziņkalna apkārtnes ielām utt. - cant wait to see.