Do you believe in something beautiful?

tikko atkal izdzirdēju Kažas dziedāto Ieskaties acīs man (..) un nenocietos iegūglēt, lai atrastu atbildi uz pusgadu neatrisinātu jautājumu. mums ar mammu likās, ka viņš dzied 'koļakas dvēseles' un nudien nesapratām, ko tas varētu nozīmēt. izrādās, ka ir kodētas dvēsesles.
žļembāju žāvētu kalmju sakni. asa, bet nu jau sāk iepatikties. esot laba kuņģim un vēl viskam.

blakusistabā tētis skatās Bordertaunu un jūtos tik mājīgi kā bērnības vakaros. gaidu, kad televīziju arhīvi izvilks laukā visas skaistās latvju multfilmas un vecos labos ārzemju seriālus, bet pagaidām priecājos par kanādiešu un asv kovboju sāncensībām.

dr.lv sadaļā 'runā' allaž mētājas dažādi īpaši joki, taču šo ir jāpiefiksē:

Lido divas govis, viena brūna, otra uz austrumiem. Jautājums: Cik ezim gadu? Atbilde: Kam man ledusskapis, ja es nepīpēju?

daži no komentāriem:
(..)

# ja godigi nesapratu..
# wo wo neko nevar saprast:@
# kaut kāds murgs un galigi nesakarigs joks ja to var vispar saukt par joku
#Nesaprotat šo joku? Tas ir it kā domāts tā, ka no sākuma ir kkas sakarīgs, tad stulbs jautājums par citu tēmu, un par citu tēmu arī atbilde

slimošana kaut kā galīgi nepiestāv vasarai.

kad dodos cilvēku pārpildītās ielās savās gaitās un pēkšņi ieraugu pūlī zināmu seju, uzreiz paliek tā silti/auksti/kņudoši/vēlnezkā, katrā ziņā uzreiz jūtu, ka tur iet tāds vai šitāds cilvēks. pat, ja nezinu, kā viņš šodien jūtas, viņu ieraugot, raisās kādas konkrētas emocijas. taču lielākoties viss pārējais pūlis, ja rūpīgi neieskaties ļaužu sejās vai neieklausies sarunās (vismaz man tas parasti rosina iztēli par šo ļaužu ikdienu un dzīvi kā tādu), šķiet kā tādi staigājoši un neko neizsakoši gaļas gabali. droši vien tieši šī gaļas-gabalisma dēļ mūs mēdz nokaitināt dažādas pārējo gabalu darbības. nu, diez vai varētu aizkaitināt labākā drauga nejaušs uzgrūdiens virsū tramvajā, taču sveša cilvēka uzgrūdiens reizēm var novest līdz pat kautiņam. šeit nāk prātā 'cilvēki ir jāmīl' gudrība, ko arī cenšos ik pa laikam atcerēties, kad sabiedriskajā transportā sajūtu urīna aromu vai dzirdu rajona krievvalodīgo bandu spraigo čalošanu aiz loga.

gribējās izraudāties, bet debesis to tikko izdarīja manā vietā.

ai, šīdiena ir kā putojošs kauss. pašas vakarstundas gan jau vilkās uz tādu pāršķebīgo toni, jo mācās virsū nogurums un vēlme iegāzties savā gultiņā un aizmigt kā nosistai, līdz visu no jauna uzdzirkstīja šis fakts: kāda jaunkundze un jaunskungs man bija gatavojuši pārsteigumu bastejkalnā, pūšot krāsainus balonus, sienot tos pie krēsla ar nodomu, ka mani uzaicinās uz turieni apsēsties, ievēlēties vēlēšanos un pēc tam balonus sparīgi saspridzināt. par to, protams, neko nezināju, tāpēc steidzīgi devos stacijas virzienā, lai paspētu uz pēdējo vilcienu, ar kuru bija jādodas arī balonu pūtējai. nav brīnums, ka viņi, telefoniski uzzinājuši, ka pēc 10min iet pēdējais vilciens un ka es ne tuvu nesēdēšu balonkrēslā, bija spiesti panikā paši saspridzināt rūpīgi sietos un pūstos balonus un desot uz staciju. kad vilcienā dzirdēju visu stāstu, iedomājos, cik forša kārtējā dzīves īsfilmiņa te sanāktu. cerams, ka vismaz vēlēšanās tika ievēlēta ;D
bet vispār izlaidumdiena bija tik jauka, ka ne nopriecāties. bija gardais ģimenes-draudziņu pikniks Bastejkalnā (mums pat neviens nesastādīja protokolu par nelikumīgu šampanieša lietošanu sabiedriskā vietā), bija ziedu likšana pie Mildas, bija āgenskalna burvība.
un, nākot mājās no stacijas, gaiss smaržoja ne vairāk, ne mazāk kā tieši saulgriežos. tāds tumīgs un smaržīgs gaiss.
čučēt!

manāms stresiņš, franču brendiju saturošo Baha ziedu patērēšana, doktoranti, kas savā starpā bakstās, sačukstas un zirgojas kā skolaspuikas, dažādas amizantas bakalaura grāda pretendentu stājas pozas - tik jauka bija vakardiena. pēc tam izgulējos 14h, nu naudas un izdomas trūkuma dēļ ieliku cepties citronkēksu no gatavā maisījuma. vēl viens izglītības pakāpiens veiksmīgi pievārēts, YO!

ikgada jūnija sākuma svelme ir klāt, un, lai gan lielo karstumu panesu ne pārāk labi, gribas pēc iespējas vairāk pagozēties saulītē un paķert pigmentu uz savas bālās ādas. tā arī vakar, gaidot lietišķa rakstura tikšanos ar kādu meiteni no cibas, vazājos pa Kronvalda parku, mēģinot atrast pusēnas/pussaules soliņu, uz kura pakavēt garo laiku un paķert sauli. kad uz viena soliņa sēdēt palika garlaicīgi, devos uz otru, nu jau pie paša Kongresu nama, kur bija sarunāta tikšanās. tur soliņu ieloka vidū sauli ķēra kāds puisis, izmeties gandrīz vai pliks, ar ļoti rūpīgi uzlocītiem šortiem un prjaņiku paku blakus. pagāju mazliet nostāk un apsēdos lasīt Keruaka Darmas Blandoņas, kuras diemžēl sarežģītās angļu valodas dēļ nespēju pilnvērtīgi uztvert. ja "Ceļā" savulaik tika lasīts latviski un katrs vārdu virknējums bija baudāms kā rabarberu uzpūtenis, tad Dharma Bum'i tiešām prasa vārdnīcas izmantošanu, bet ne par to stāsts. tā nu sēdēju un lasīju, līdz blakus veģetējošais puisis man pievērsās un uzsāka sarunu. lai gan krievs, viņš ļoti cītīgi centās runāt latviski un teica, ka latviešu valoda viņam ļoti patīkot un ka pirms sešiem gadiem to pratis ļoti labi, taču tad pārvācies uz īriju, zviedriju, poliju un sazin kur vēl, tāpēc ar laiku piemirsis gan latviešu, gan mazliet arī krievu valodu. tā nu mēs sarunājāmies, viņš - lēnīgi stostoties, es - cenšoties palīdzēt vārdu izlocīšanā un gramatikā. tad, kā paredzams, šis sāka teikt, ka es esmu ļoti skaista, un uz manu 'paldies,paldies' atbildēja, ka par komplimentiem 'paldies' nevajagot teikt. pēc brīža pievērsu skatienu sarunbiedra vēnām un ieraudzīju dūriena pēdas, par ko īpaši nebrīnījos. tad sekoja jautājumi par to, vai man ir pariņ utt, nu jau ik pa laikam centos atkal rūpīgi iedziļināties grāmatas saturā, kas gan īpaši neveicās. tad sarunbiedrs apsēdās blakus un vaicāja, par ko ir grāmatā, uz ko gan es pārāk izsmeļoši nevarēju atbildēt, jo biju tikusi līdz 2.lappusei. tajā brīdī man iezvanīnās telefons, un - tavu atvieglojumu - tie izrādījās puikas no skolas,kas stāvēja 30m tālāk un bija vērojuši manu sarunu. tā nu aizskrēju pie puikām patērzēt, un pēc brīža klāt bija arī cibas meitene. sakarsušais sarunbiedrs nemierīgs dīdījās apkārt un droši vien meklēja nākamo sarunbiedru. zīmīgais šajā stāstā ir tas, ka kārtējo reizi pierādījies, ka ar mani publiskās vietās sarunas uzsāk tieši šādi cilvēki - bomži uz perona vai narkomāni parkos. esmu jau apradusi, he.

( Ziedonis )

man tik ļoti gribētos ko ( apēst )

atliek atkal sagaidīt maija vakarus, lai iksekundi vēlētos atzīties pasaulei nebeidzamā mīlā. vajadzētu krēslu pielikt tieši pie loga ar skatu uz to, jo citādi nav nekādas jēgas sēdēt pie baltā ekrāniņa,pa laikam sevi pieķerot lūkojamies plaukstošajā zaļumā, kura pārpalikumi droši vien tika iesviesti arī manā acu zonā,kad dzimu. dungoju līdzi dziesmiņām un prātoju, kādēļ mums ar māsu nav iedzimts kāds dziedāšanas ūbertalants, ņemot vērā visu četru vecvecāku muzikalitātes līmeni. 

pirms laika uzgāju ( 9g vecu pagātni ) , kad savu viedokli plašākai publikai paudu ar "Dienas" starpniecību. tagad gan dodu priekšroku tādām piezemētākām metodēm, klusi čiepstot cibiņā.

tikko atcerējos par neseno apskaidrības mirkli, kad gājām garām manām vecajām mājām un Anna iejautājās par Alises ūdenstorni un tā saistību ar studiju 'Tornis'.
manās saulainajās 90to-sākum-atmiņās Kalnciemielas rajona pievakares pastaigām vienmēr ir bijusi īpaša vieta. atceros, kā ieķēros mammai rokā, un mēs staigājāmies pa pustumšajām ieliņām. gandrīz katru reizi, ejot garām piemājas ūdenstornim, varēja dzirdēt vijoles skaņas. toreiz biju pārliecināta, ka tur dzīvo kāda vientuļa meitene, kas praktizē vijolspēli saviem mūzikas skolas pārbaudījumiem. arī vēlāk ne prātā nenāca, ka "deviņdesmitajos Tornis faktiski bija vienīgā regulāri funkcionējošā neatkarīgās mūzikas izdevniecība Rīgā un viena no retajām vietām, kur grupas varēja mēģināt" un ka vijoles skaņas nāca no, piemēram, bpp dziesmiņām. he!

vaī, kā man ne pārāk patīk dienas, kurās pa dienu gulēts vairāk nekā pa nakti. ja es būtu narkomāns un man būtu lomkas, tā sajūta varētu būt maazlietiņ uz to pusi, vismaz tā iztēlojos. tagad nezin, kā lai sevi nodzen - nelītu lietiņš, būtu jāiet apriņķot ap māju.

dzīvoklim patīk ar mani runāties. kādu laiku, kad agros rītos/naktīs virināju vannasistabas durvis, tētis savā istabā mēdza noklepoties, jo laikam durvju iečīkstēšanās viņu uzmodināja. taču kādu dienu tīri sabijusies secināju, ka tētis krekšķinās pēc durvju aiztaisīšanas arī tad, kad mājās esmu viena. sapratu, ka tā ir īpašā durvju skaņa, kas izklausās pēc krekšķa. savukārt šodien kādas trīs reizes mīdījos pa virtuvi turp atpakaļ, jo grīda, atkāpjoties noteiktā attālumā no izlietnes, sākusi izdot dvieļa/lupatas zemēnokrišanas skaņas imitāciju.
šodien ārā tā kā tādā bēdīgā pasaku stāstā, kur koki melni un debesis pelēkas un necaurspīdīgas. tāpēc klausos Džoniju Kešu un sūtu labas domas savam bakalaura darbiņam, kuram derētu fizisku aktivitāšu vārdā izkustēties no savas ierūsējušās pozas.

šodien tāda smieklīga diena. bet jauka, jo ārā beidzot ir jūtams VIŅŠ.
sajūtas mazliet kā pirmajā septembrī - cilvēki apjukuši (vai arī lepni lūpu kaktiņus uz augšu savilkuši) skraida pa ielām ar puķu klēpjiem rokās.mājpuceļā priekšā slājošajam vīrietim rokās ņipri bija ietūcīta maza tulpīte.arī bomzim stacijas laukumā, kurš otram bomzim ķērcoši aizrautīgā nazālajā tonī skaidroja kādas ļoti nopietnas ģēlas, rokās bija papīrā ietīts objekts. savukārt augšstāva kaimiņi manāmā reibumā, droši vien Padomju gadu nostaļģijā, risināja problēmas (vai dalījās priekos?) kāpņutelpas priekšā.
 šķiet, ka lielākā daļa sieviešu šo dienu uztver kā pašsaprotamu, jo viņas taču ir brīnišķīgas, brīnišķīgas pēc definīcijas! te nu mūsu domas dalās. jā, vīrieši mēdz būt ne pārāk skaisti, nošņurkuši un nejauki, bet ir vēl sasodīti vairāk nenošņurkušu un nejauku sieviešu, un tas ir vēl ļaunāk, nekā būt nošņurkušam un nejaukam, jo tad vismaz ir kāds mazītiņš iemesls būt nejaukam (kuram gan negribas būt skaistam un iekārojamam!) bet ja esi nomanikīrēts no galvas līdz kājām, taču iekšā mīt odzes trešās pakāpes māsīca, paliek šķērmi. patiesībā sievietes (ar šo saprotam tipiskās sievietes) pēc definīcijas ir intrigantes, klačubābas un skauģes, turklāt nekautrējas izmantot citus savā labā; viņas vienmēr apzinās savu nenokaujamo ieroci - sievišķību - kā pēdējo trumpi, kas var pat izprovocēt pasaules karus un ko tik vēl ne. ne velti katrā trillerī iebāž sievieti, kas kādam sajauks prātu un sagraus ilgi perinātos plānus.

bet tas tik tā. patiesībā jau ir arī ļoti daudz sirsnīgu, atklātu un spēcīgu sieviešu, un es ļoti ļoti priecājos par viņām. un tieši par to - spēcīgumu - es te vēlējos bilst. ka sieviešdienai nav jābūt tādai, kāda tā ir, tikai sieviešu "brīnišķīguma" dēļ. viņām daba ir devusi mazāk spēciņu muskuļos un lielāku asaru tecēšanas ātrumu, taču nereti nākas pārvarēt lielākas grūtības nekā vīrišķajam dzimumam. turklāt daba ir parūpējusies arī par citām pakaļrocībām/pienākumiem, kā bērna iznēsāšana, uzacu raustīšana, celulīta skrubēšana, ēst gatavošana, bērnu audzināšana, kārtības ieviešana utt., tāpēc vien viņas ir pelnījušas savu dienu! tieši tāpēc armijas dienas 'atraugās', kas pārāk oficiāli netiek dēvēta par 'vīriešu dienu', neviens uz ielas stūriem ar pudelīšu statīviem nestāv, bet šodien visa Rīga zied.

Izglītojošā reklāma:"Šobrīd oficiāli valsts svētki šī diena ir: Albānijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Bosnijā un Hercegovinā, Bulgārijā, Kamerūnā, Ķīnā, Kubā, Itālijā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Maķedonijā, Moldovā, Mongolijā, Melnkalnē, Krievijā, Serbijā, Tadžikistānā, Ukrainā, Uzbekistānā (sasaistot to ar Mātes dienu) un Vjetnamā." Latvijā šo dienu par oficiāli atzīmējamu dienu atzīta 2008. gadā.

alutiņš pa dienu (nu jau otro reizi šonedēļ) uzdzen dikti saldu miegu vilcienā :)
šis būs interesants pavasaris. paskatīsimies, vai spēju sevi saņemt rokās un padzīt ar pātagu kādu laiku - ņemot vērā savu ikdienas gurķošanās koeficientu pēdējo mēnešu laikā.

pirms pāris dienām saņēmu draudziņos ziņu no kādas meitenes, kura veic nelielu pētījumu, tālab alkst uzzināt, vai kāds vīriešu kārtas pārstāvis ir mēģinājis ar mani iepazīties uz ielas vai citā publiskā vietā. "šie dati tiks izmantoti tālāk viriešu klasifikācijā, lai noteiktu, vai latviešu vīrieši iepazīstas sabiedriskās vietās."

apdomāju situāciju un atcerējos vairākus (dažus no tiem - pat diezgan interesantus :D) gadījumus, secinot, ka ar mani uz ielas ir vēlējušies iepazīties tikai pavecāki kungi bez kāda priekšzoba vai ar tieksmi uz grādīgo dzērienu patērēšanu, kā arī pajauni krievu tautības jaunieši ādas imitācijas jakās. vai nav skumji!

ā, nē, bija arī latviešu tautības pārstāvji bez priekšzobiem vilcienā Aizkraukle-Rīga, kuri ar mums uzsāka sarunu,kad mēs atgriezāmies mājās no Latgales riteņbrauciena, 3dienas normāli nemazgājušās un ceļā nosvīdušas. arī tas ir skumji!

mamma šorīt dalījās atmiņās par 13.01.91 - pirmo vakaru, kad pa radio izskanēja paziņojums par esošo situāciju un aicinājums cilvēkiem iziet ielās. viņa tobrīd brauca mājās no viesībām un aicinošo radio balsi izdzirdēja trolejbusā. nokļuvusi Salasplī, nolika gulēt mazos knauķus - mani un māsu, sazvanījās ar brāli Rīgā (neatceras, kur bija tētis - vai piebiedrojās,vai arī tobrīd strādājās pa Rundāli) un ar pēdējiem vilcieniem devās uz Rīgu. tonakt Doma laukumā esot bijis mazs bariņš cilvēku, ne miņas no vēlēkajām 'pļeskām' un tusiņiem pie ugunskuriem - tikai kutelīga sajūta krūtīs un aukstums, kas kož pirkstos. omamma mājās esot pukojusies, jo droši vien pieļāva iespēju, ka mūs turpmāk būs jaaudzina viņai; ko gan varēja zināt pēc notikumiem LT, kad savas dzīvības atdeva 14 cilvēki. tajā pašā laikā mamma saka, ka, protams, tas, vai viņi tur stāvēja vai nestāvēja - ne jau tas mūsu zemi paglāba. tādas lietas jau ir zvaigznēs ierakstītas un vai nu notiek, vai nenotiek.
domās to visu pārcilājot, atceroties visas mammas spridzināšanas un avārijas, spriežu, ka man ir bijis ļoti daudz iespēju kļūt par bārabērnu. paldies, ka tā nenotika :)

dažreiz nesaprotu, vai no rītiem vispār pamostos atpūtusies, jo naktis - visas kā viena - ir nebeidzamu piedzīvojumu pilnas. tās tādas ir bijušas kopš vien sevi atceros. ja vēl uznāk periodi bez asiņainajām ainām un bēgšanām, tad pavisam glauni, un šobrīd tā ir. interesanti, ka vakar žurnālā lasīju sapņu kalendāru,kur par 9. janvāra nakts piedzīvojumiem bija teikts - ja sapnī redzi transporta līdzekli, dzīve Tevi ved uz priekšu. un es kā reiz tajā naktī traucos vilcienā, no kura gan izkāpām (un pēc tam izmisīgi dzināmies tam pakaļ). vienīgais, ka tas vilciens brauca nepareizajā virzienā. nevis, kā pieklājas, pa ierasto rīga-salaspils maršrutu, bet kaut kādiem līkločiem caur rīgas ielām. stroindž.
pēdējā laikā no rītiem gribas klausīties vecus hītus jūtjūbā. šimrītam Braiens.

iesaukas patiesībā ir tik jauka lieta - tās dažas, kas velkas līdzi visu mūžu, ik pa laikam atgādina, ka ir draugi, kurus pazīstu nu jau 15 gadus. (šeit neviļus jādomā par visām vecvecāku dzimšansdienām, kad pie galda sēžas draugi, kas pazīstami 70 gadus. lai cik skeptiski raudzītos uz savām vecumdienām, šādu sajūtu es tāā gribētu piedzīvot!) tikpat jauki ir parasti klases salidojumos & co ieraudzīt biedru pārsteigtās sejas, kad kāds kādu nosauc vārdā, kādu (acīmredzot) tā īpašnieks pats nav izdzirdējis n-tos gadus. un to visu te rakstu tāpēc, ka skolas ballē puikas mani nosauca par Opeli - kopš jūnija biju jau veiksmīgi aizmirsusi par šīs "lieliskās" hmm.. iesaukas? eksistenci.

haha, es pirmo reizi dzīvē spiedu "atbildēt" uz reklāmu inboksā. taču pēc šī teksta izlasīšanas dvēsle patiešām sāka gavilēt & es pat atcerējos, ka kaut kur manā mājās IR griķu spilvens un ka varbūt tieši šobrīd ir laiks viņu sākt likt lietā. the signs are all turning right! :) ( spilvens )

Groningenā viss bija idilliski, šeit esi nobridies pa sniegiem sāpošiem kāju muskuļiem, uz ielas bērni krīt un tantes lamājas, veikalos bērni mēra drēbes un mammas lamājas, tramvajā tantes kliedz telefonā, tuneļos auro vīrieši. bet - ziniet ko? THIS IS LIFE! lai gan dažbrīd gluži vai šķērmi ap dūšu metas, raugoties pūlī un izmisīgi cenšoties saskaitīt kādu cilvēku, kuram ir nevis, piedodiet, purns, bet simpātiski vaibsti, laikam jau tās ir mājas. un sniega brišana man pat tīri labi iet pie sirds, tāds pastarpinātais sportiņš, kad visa pilsēta šķiet vienota - gan lēdijas, gan bezpajumtnieki, gan biznesmeņi dala vienu un to pašu izaicinājumu, stājoties pretī dabai, ho ho.

( wanna drive? )

šīs mazās pasaulītes mūsu tā-jau-mazajās pasaulītēs, kuras neviens tā līdz kaulam tāpat nesapratīs, pat ar visgarākajiem stāstiem un viskrāsainākajām bildēm, tiks noglabātas īpašajās atvilktnēs, un varbūt kādreiz liks par sevi manīt, nejauši uz ielas satiekot kādu vārdā Roberts, Džons vai Hanna. pēc pāris diennaktīm atsāksies vāveres ritenis, bet pēc mēneša jau būs mazliet neticīgi jāšķetina atmiņu kamoliņš, lai vēlreiz rastu apstiprinājumu,ka - āha, tā tas viss nu te bija.
sienas atkal ir baltas kā slimnīcā, un tumšās lampas reizi pa ilgiem laikiem dod tieši tik daudz gaismas, cik vajadzīgs.