Do you believe in something beautiful?

nu tad laikam ir sasniegts peak! šī sajūta ir tik neaprakstāma, tik skumji-priecīgi-pilnīga, kādu neesmu izjutusi sen jo sen. pirmās atvadas, pēdējie vārdi un bučas, un jau gandrīz-apraudāšanās, ticu, ka patiešām-apraudāšanās vēl sekos. 

šodienas smaidu ziņa: " Grupas «The Black Sabbath» dziedātājs apstiprināja, ka pats īpaši nožēlo, ka jaunībā uz sava ceļgala uztetovējis smaidīgu sejiņu. "
iztēlojos Oziju nīgri lūkojamies uz savu ceļgalu katru rītu, kāpjot ārā no gultas. vai arī viņš valkā tikai garās pidžamas, lai pēc iespējas mazāk uz to skatītos.

kaimiņš Pjotrs solās, ka varētu apprecēt mūs abas ar Andu, jo mēs gatavojot debešķīgus ēdienus. tīri vai žēl paliek, ka pēc aizbraukšanas zaļā virtuve kādu laiku noteikti nepiedzīvos kartupeļu pankūku, šoko un sierkūku aromu.

šodien jau atkal kā mazs bērns - sapirkos veikalos visu iespējamo un neiespējamo, lai vēlāk aizrautīgi kasītu nost cenu zīmes un prātotu, kuram radam vai draudziņam ko vedīšu mājās un dāvāšu Ziemassvētkos.
visa pilsēta ir vienās gaismiņās, un man ir vēl lielāka iespēja kaut kur ietriekties, skatoties debesīs. pilnmēness miedz ar aci, lampiņas sveču formā tērpjas nepārtraukti mainīgās krāsās, un cilvēki ir pārņemti ar svētku bumu. viņiem šeit viss notiek divarpus nedēļas ātrāk, bet 24. decembrī tukšs un kluss būs klajumā (tik izbijies no trača negantā, pār lauku laukiem zaķis aizļinkās).
rīt brauksim uz ezeriem!

Anda ~metra attālumā uz galda guļ, es smaidu un cenšos koncentrēties peiperam, bet laikam jāiet vien pie miera. pasaule reizēm (ne tikai reizēm) šķiet tik brīnišķa pat ar visām neatminētajām mīklām, nepabeigtajiem darbiem un sūrstoši pleķainiem vaigiem, kuriem netīk šejienes klimats. un šī 'gribu mājās, bet negribu aizbraukt' sajūta patiesībā ir tik ļoti patīkama. 

( vakardienas atziņa )

šodienas mirkļi:
- pārdevēja vārdā Babita;
- divas ~80gadīgas, ~1,48m garas tantītes identiskām sejām un drēbēm - koši rozā zeķbiksēm, maigāk rozā jakām, sarkanīgiem svārkiem, gaiši lokainiem matiem un zilām bantēm tajos. abas sparīgi vilka vienu koferi;
- apmaldījos, iznākot ārā no veikala ne ļoti labi zināmā rajonā un sākot iet pretējā virzienā, pa ceļam uzmundrinājumam notiesājot gandrīz visus iegādātos marcipāncepumus. ziepes diemžēl nebija tiesājamas;
- nejauši skatīdamies iekšā pa logu kādā centra mājā, ieraudzīju laboratoriju, kurā iekšā bija tik jauki onkas, kas lūkojās mikroskopos. vienam bija gari, sirmi, čirkaini mati un mazas melnas brillītes;
- ceturto reizi salaboju riteni, šoreiz pie jauna un smaidīga puikas.


mīlu māju radio, kas iedveš tik jauku noskaņu, un rudeni vispār. lietussargi pluinās, miglains lietus skrien acīs un lapas spārdās vieglāk kā jebkad.

pētot vecās dienasgrāmatas, uzgāju komentāru "es tevi šonakt sapnī redzēju, mēs tirgus bārā (neprasi) pirkāmies padomes tusiņam. un tev bija melna ulmaņlaiku kleita ar augstu apkali un pelēkām pumpām." un sapratu, ka man reiz BŪS tāda kleita!
manu nodarbinātības koeficientu var lieliski izkalkulēt pēc ierakstu skaita cibā un tviterī. im so lazy :(

" Nu, VOT!Tās stulbās acs dēļ, kas te visu laiku inboxa reklāmā uz mani grozoties lūrēja, tagad pazaudēju savu rakstīto vēstuli, un nu jāsāk viss no gala.gribēju to kaut kā aizgaiņāt, uzgāju uz tās un pēkšņi tā pārņēma visu ekrānu un visu manu dzīves telpu, vairs nemācēju to dabūt prom----vaiii, vaiiii,un vēstule arī vējā!"

mana māmiņa un Zāģa 3D reklāmas uzbrukums laikam ir smieklīgākā vēstuļrakstīšanas kombinācija, ko varu iedomāties ;D

puikas aiz sienas histēriski smejas, skatoties kaut kādu debīlu šovu, Anda, cenšoties koncentrēties darbam, klausās austiņās klasisko mūziku & kopā tas veido brīnišķu buķeti :D pirmā un, visticamāk, vienīgā koju dzīve man tīk no visas sirds.

pārbaudītas ēdamlietu vērtības Groningenā:
ābolu biezenis,
rīsu-vaniļas pudiņš,
rupjmaizīte ķieģeļizskatā,
Smart Gum košļenes, kas pēc skata mazliet atgādina trūkumcietēju sutījumus,
mazie burkāniņi lielā maisā,
sojas jogurti,
dažādu veidu siļķes burkās,
kartupeļu purē,
saldējumi kastēs.

pietrūks lēto alternatīvu prieka Latvijā :)

neskaitāmas reizes izmirkstu aukstās un dedzinošās lietusgāzītēs, kurām dažreiz dāvanā nāk palieli krusas graudi. biju aizmirsusi, kā ir, kad nevar atslēgt durvis/riteņa slēdzeni, jo rokas ir sastingušas. un pēc tam kā ar karstu ūdeni aplietas. ziemiņa ir klāt, dikti slapja ziemiņa :) ja neskaita to, ka pāris kaimiņi turpmāk gulētejot bīdīs durvīm priekšā sofu (ok, to darīs tikai viena būtne), šeit viss ir mierīgi un jauki.
sava slinkuma dēļ pat neesmu šeit pieminējusi mūsu tripu uz Hāgu. dabūjām izceļoties 1. kasē, apmeklēt Hāgas čainatownu un brīnišķo Escher muzeju. pēc galvenā pienākuma izpildīšanas bija patiess gandarījums, it sevišķi, kad no māmiņas uzzināju, ka radio ziņots par negaidīto vēlētāju aktivitāti Nīderlandē. vēstniecības dāmām aptrūkušies biļeteni, šīs skrējušas printēt un griezt.
esmu nopelnījusi savu pirmo burtiņatzīmi un šajās dienās nelieku mieru cilvēkiem ielās, liekot tiem atbildēt uz astoņiem jatājumiem par trafiku. diemžēl jau iepriekšminēto laikapstākļu dēļ taujāšana nevedas kā gribēts, bet vismaz gandrīz vienmēr var paļauties uz vīriešiem, kuri ir gribošāki palīdzēt nabaga studentēm, nekā sievišķi.
 ir būts ekskursijās uz lielajiem dambjiem & co, ir sagaidīts pirmais ciemiņš, izcepta sierakūka un nosvinēta istabas biedrenes dzimšanas diena, un vēl un vēl, bet klabināšana klabā tiešām vedas labāk drūmajos Latvijas vakaros, nekā šejienes krosa ātrumā garām skrienošajās dienās :)

( actiņām )

kāpēc tieši vakaros, kad nākamajā dienā ir nodošanas darbu dedlaini un būtu pacietīgi jāsēž un jāraksta, man vienmēr jāuzliek patīkamākā mūzika un jātirinās nemierīgā vēlmē uzzīmēt visu apkārt esošo, uzadīt zeķes, uzcept kūku vai taisīt bildes? tāds nenormāli nospiests radošais potenciāls laužas ārā, bet, protams, tas nekādi negribēs iespiesties rakstudarbu rindās. brghh!

manuprāt, cilvēkiem, nonākušiem civilizētākā vidē, prom no atsaldētiem ģīmjiem un nedrošības sajūtas, naktī izejot uz ielas, nevajadzētu sākt vēl vairāk ilgoties pēc sava mazāk civilizētā nostūra. it kā neesmu pārāk homesick un man dzīve šeit šķiet ļoti patīkama un aizraujoša & studijas ir lieliskas, BET pieķeru sevi klausāmies 100% vairāk LV ražotas mūzikas nekā mājās, pieķeru pēc Latvijas rudeņu smaržu ilgām, pieķeru sekojam līdzi, kā rudens aizvadās tur, pieķeru salīdzinām lietas, kas mājās šķiet labākas. ja pērn, nereti viesojoties Upsalā, Rīgas nodilušajos ceļos atgriezos ar tādu mazliet 'fļēē' sajūtu, man šķiet, ka decembra sākumā apraudāšos, pārbraucot robežu. jāā, pārbraucot robežu, jo atpakaļ braukšu ar auto, tas tik būs jautri!
bet, protams, vēl galīgi negaidu mājupdošanās brīdi. nonācu pie secinājuma, ka ikdienas riteņošana tīri fiziski dod daudz prieka, tāpēc arī cilvēki tādi smaidīgāki, jo ātrums un adrenalīns asinīs.
rīt šejienes latvieši, gluži vienoti, dodamies uz Hāgu vēlēt. jāceļas sešos, ho hō! ja ņem vērā to, ka katru rītu snaužu vismaz līdz desmitiem, tas būs traks trieciens. ar labvakaru!

esmu sailgojusies pēc domrakstiem, tādēļ savu pirmo 'peiperu' universitātei rakstu diezgan poētiskā stilā. patiesībā nesaprotu, kā citādi aizpildīt sešas lappuses, jo tēma galīgi nav plaša. go, english.

19. septembris ir skaists datums.




āh, cik superīgi. esmu nobļāvusi savu balsi, nu jau apmēram stundu kaucot līdzi latvju dziesmām. beidzām ar 'the war is not over' :) tagad mazliet neērti iet ārā, kaimiņi droši vien domā, ka esam jukušas.

izrādās, ka mistiskā Sherily kaimiņos ir puisis Sergejs no Ukrainas, kurš pazīst vairākus velozagļus. vēl te blakus dzīvo meitene vārdā Kitman (nu labi, atzīšos, ka viņa ir ķīniete un šis ir viņas izdomātais angļu vārds, bet vienalga - nesaprotu, vai viņa speciāli pārņēmusi maskulīna iesauku vai nē). un šodien bijām hospitālī, pēc kura apmeklējuma es no visas sirds gribētu būt ārsts, bet arī neiebilstu būt pacients. kaut kas acīm neticams :) padalos ar to drusku 

šķiet, pienācis periods, kad alkohola patērēšana mani padara skumju.

gara diena pavadīta!
vakar mums bija piedzīvojumi. jau stāstīju par mūsu riteņiepirkumiem un slēdzenēm. abiem velosipēdiem arī aizmugurē bija u veida slēdzenes, kurās karājās atslēgas, bet mēs viņas kaut kā nemācējām izņemt ārā un nez kādēļ nolēmām, ka pagaidām neizmantosim. tā nu, nekā ļauna nenojaušot, dzīvojāmies pa atklāšanas ceremonijām & co, līdz pēc ~5h atgriezāmies laukumā pie riteņiem un pamanījām, ka kāds neģēlis ir aizslēdzis tās slēdzenes un atslēgas izņēmis! rezultāts tāds, ka pakaļējā riepa negriežas. mājupgājiens bija graujošs, šķiet, ka tas aizņēma kādas 45 min, jo stiept riteņa pakaļu un ripināt uz priekšu stūri + stiept visas mantas nebija ļoti ērti. neskaitīju, cik reizes kāds nozirgojās par mums, sēžot āra kafejnīcā un zelējot smēķi, sušķi tādi. nu labi, tajā brīdī man arī pašai gribējās smieties par sevi, bet varbūt vairāk tomēr raudāt.

tā kā šorīt bija jādodas uz otru pilsētas galu pēc metāla zāģa + bijām kartē atzīmējušas nepareizu adresi, noriņķojām simtiem papildus līkumu, līdz nekā neatradušas, sākām uzplīties dažādiem neliela auguma ķīniešiem, kuri izskatījās pēc studentiem, jo apgrozījās pie universitātes. izrādās, ka viņi ir ļoti atsaucīgi. viens pat piekrita izvilkt no somas savu kontraktu un parādīt tur esošās koju adreses, pēc kuras atradām pareizo māju un tikām pie zāģa, pirms tam gan iztrobelējot 2 stāstā neiesaistītus studentu menedžerus, jo zāģis atradās pie trešā (mums, piemēram, ir tikai viena studentu menedžere. bet tās bija lielākās kojas, tāpēc menedžeru vairāk. vienu no viņiem redzējām baltā nakts halātiņā, jo bija tikko uzmodies no sapnīša).

pēcpusdienā istabas biedrene veica šo lielisko darbiņu, jo mani nervi tam nelikās par stipru. ok, es to varētu izdarīt, bet skaņa + vibrācija bija tik baisa, ka baidījos bailēs kaut ko aizsviest pa gaisu un izdarīt nopietnus miesas vai īpašuma bojājumus kādai no mums. diemžēl nenoķēro kadru ar Andas riteni, jo dzirksteļu strūkla bija miilzīga un es biju sabijusies. pie mana riteņa bija vien tādas atraudziņas, kurās var aplūkot zemākesošajā bildē.
citā bildē ir arī vairāki Nili Holgersoni, kas apdzīvo tuvējo kanālu. viņi dzīvo baros un brīdī, kad vēlējāmies viņus iemūžināt, sāka masveidā pietuvināties; šķita, ka esam sprukās, bet šie tādi labsirdīgi. un vēl šādi tādi kadri.

( jauku vakaru! )

nu tā, laikam ir pienācis laiks nelielam spamam par to, kā tad man šeit klājas.
Nīderlande šķiet ļoti brīnšķa valsts. plašos līdzenumus lauku teritorijās un kilometriem pārskatāmos tīrumus šoseju malās kompensē pilsētu skudru pūžņa efekts - mājiņa pie mājiņas, durtiņas pie durtiņām, mazi pagalmiņi ar vīteņaugiem, puķēm, zaļumi visapkārt, un arīdzan riteņbraucēju iesārti laimīgās sejas visapkārt. vakar prātojām, kādēļ pilsētā nav tādas pirmdienas atmosfēras - sapratām, ka pie tā vainojami tieši braucamrīki. nav ierastās mašīnas dūkoņas, tikai knapi sadzirdami veloriepu nospiedumi rudenīgajās ielās.
dzīvoju kojās ar nosaukumu Albertine Agnesplein, istabu dalu ar meiteni no maģistriem un pagaidām sadzīvojam ļoti labi, pat reizēm nobrīnos par mūsu līdzīgajām patikām/nepatikām, mūzikas gaumēm un citām lietām, tas dikti palīdz. blakus istabā dzīvo Džons no NY, pa māju redzētas klīstam pāris ķīnietes & co. droši vien visi vēl kaut kur slēpjas.

šodien bija ļoti ražīga diena, jo nomaksājām īri par visiem 3 mēnešiem (atbrīvojos no 901 eur), nopirkām riteņus (izrādās, ka tas šeit dārgs prieks. 'riteņhumpalās' dabūju Spartu par 95). bet kas labi - slēdzeni par 5īti. lai gan aizlienēta slēdzene bija jau no mājām līdzi, nespēju nenopirkt par īpašo studentu cenu, jo tādu ķēž-audum slēdzeni lv varētu notirgot par 10-15 ls. žēl, ka bagāžas ierobežojomi neļautu uzsākt šo biznesu, hehē. vēl nopirku jaunu maku, divpusējo skoču, zaļas svītrainas zeķbikses, milzu paku ar lakricas/augļu končām, pāris klades un auduma maisu, uz kura ir neganta lēdija ar leopardu, toties unicefs saņems kādu manu grasi par to. daudzas sīkumlietas uz atlaidēm te tiešām ir lētas, acīs iekrita tieši tādas lakrickončas, visādi lēcu šķīdumi un gleznojamās pamatnītes, krāsas.

braukšana pa šitī šenter (tā šejienieši izrunā city center. viņiem ir tāds mīksti šš-īgais dutch akcents, un pašu valoda tiešām mazliet velk uz kakla skalošanas skaņām, bet daudz ko var saprast, daudzmaz pārzinot vācu valodu. pat sapratu, kad man veikalā vaicāja, vai nopirktajam auduma maisiņam nepieciešams maisiņš, kurā to ielikt!) bija smieklīga, jo tādā velo-masā uzrodas simtiem veidu, kā iekļūt avārijas situācijās ar autobusiem, maziem traktoriņiem, kuriem galā durklīši u.tml. bet sapratām, ka tomēr velo te ir prioritāte, un man vairāk žēl ir to auto šoferīšu, kuriem jāapbruņojas ar pacietības devu :)

ā un kas! vakar mums rādīja nīderlandiešu nacionālo īpatnību - viņi, mazgājot traukus, tos ražīgi saputo un nomazgā, bet nenoskalo ūdenī. noskalina tajās putās un atstāj nožūt vai noslauka. neviens no tā neesot nomiris. nezinu gan, palasījos šodien tā mazgājamā sastāvu, nebija tur nekādas piena sūkalas vai īpašo koku augļu pulveris.. visādas ķīmijiņas.

pagaidām nav ļoti daudz bilžu, bet pāris var aplūkot

( te. )

pirmo reizi mūžā kravāju koferus ar tādu aizrautību. gribas paņemt līdzi skaistāko šķīvi, mīlīgāko krūzīti un zvaigžņotākās gaismiņas, ko iekārt logā, ja man tāds būs.

piecpadsmit krievu bērneļi 'spēlējas' pagalmā - tas droši vien atsvērtu kaimiņu, kas klausītos tehno pēc 2iem naktī.. užas!

Life isn't about finding yourself. Life is about creating yourself.

vakar reizi pa ilgiem laikiem noraudājos sabiedriskas ēkas tualetē, bet mājupceļā pa somu netīši izvārtīju vistas filejas gabalu, kurš pamanījās izsprukt no maisiņa. mērojot ceļu āgenskalns-iļģuciems ar basām (jo noberztām) kājām, sapratu, ka tas ir vēl lielāks pārbaudījums - pa ietvi gluži vai jācilpo, lai ātrāk tiktu līdz kādam apēnotam un pēdas nesvilinošam asfalta pleķītim.
toties šodienai ir viscaur gurda, bet pozitīva nots, apkaisīta ar zibeņiem un koku krakšķiem aiz loga. apēdu topinambūra sakni un domāju par gulētiešanu. vēl domāju par to, kā būs groningenā, kad 3 mēnešu garumā diez vai varēšu taisīt self-portrait fotosesijas ar dārzeņiem, jo gluži negribētos iztracināt istabas biedru. bet ar dārzeņiem drīz jau būs savākusies kolekcija, hih.

labākā vēdera atslodzes programma - gandrīz tukšs ledusskapis. tukšuma fakts ir diezgan nepierasts, tādēļ ik pēc stundas aizeju paraudzīt, vai kaut kas nav uzradies no nekā.