Do you believe in something beautiful?

( par kapiem )

nez, kā uzrakstīt to, kā šobrīd jūtos. nezinu, kas tas viss ir - pārbaudījums, mācība, brīdinājums, vai arī kārtējā iespēja skatīties uz lietām citādi, kā jebkad darīts. dienas aizplūst kaut kur nebūtībā, un par visu vairāk man negribas tā aizpludināt visu vasaru. lai vai kā, tieši šajā laikā vienlaicīgi notiek tik daudz kā skaista, ka, baudot to ar pilnu apziņu, varbūt staigātu mākoņos. visi mazītiņie dzīves sīkumi un dažādi ikdienas prieciņi - tas šobrīd piedod dzīvei tādu jaukumu un mīļumu. skolaslietām piemīt arvien lielāka burvība, cilvēki tiek iepazīti arvien labāk, un par to es dikti dikti priecājos.
acu priekšā mūsu zile ietērpi hidroloģijas prakses atskaites laikā. riteņojieni caur rīgu saulrieta laikā un frī kartupeļi nočņikā. klausos kursabiedrenes garadarba skaņuceliņu un gribas planēt starp rudzupuķēm kaut kur augusta pievakarē, aiiii
( tā )

laikam tās zeķbikses un klaboši apavi dara savu, bet šodien vairākas reizes vīriešu kārtas pārstāvji atvēra durvis manā priekšā, pēdējoreiz vilcienā & patiešām negaidīti. kaut gan jau kādu laiku iepriekš konstatēju šo dīvaino parādību - toreiz gluži vai sabijos, kad kāds mužiks, nu labi - kungs, sniedza roku, kad kāpu ārā no vilciena. toreiz likās, ka viņš vēlas man ko atņemt. būs vien jāizdzen no sevis mūsu slimās sabiedrības pretreakcijas un jāsaprot, ka ir arī uz planētas vārdā Latvija ir pieklājīgi cilvēki.
bet vispār ir ārkārtīgi jauks vakars. traucos cauri mežiem un miglas vālos ietītajām pļavām, lasīju The Dharma Bums un, izkāpjot ārā savā mājpilsētā, likās, ka kāds aptinis ap pleciem lielu, siltu villaini - tik silts un viegls bija gaiss. ik pa brīdim iedomājos par tuksnešano zemju stāstiem un to, cik tiešām esam laimīgi, ka te ir lekna zāle, zaļojoši koki un sulīgas lapas. (tikko ļoti sagribējās iekosties salātā)
apņemos rīt no rīta atkal doties uz blakusistabu iekustināt ierūsējušos pirkstus Yann Tiersen daiļradē.
tu esi man dzīslās, vasara!

ja ir kāda lieta, kas man patiešām pieder, tas ir pats maija viducis. ar visām smaržām, naksnīgi lietainajām ielām, ar riteņa riepu pāršķeltajām peļķēm, ziedlapu kripatām matos un vispārēju paradīzes sajūtu. tas viss ir mans. JĀ.

ai, kā man patīk (nopietni - patīk) draugu un klaba aizrautīgie ieraksti par to, kas notiek aiz loga. tas ir kā termometrs, kas nosaka ikgada ziedoņa laika iestāšanos.
cilvēks var visu mūžu dzīvot vienos pilsētas mūros un sajust tikai karsējošu gaisa temperatūras pārmaiņu, bet, līdz ko acu priekšā ir daži zaļu koku un zāles pleķīši, vislabākajā gadījumā - lauki un tīrumi, kas dod smaržu, skatu un sajūtu, šīs pārmaiņas iet mazliet dziļāk. uz brīdi ļaudis paceļ savas acis no datoru ekrāniem un tā vietā, lai ierakstītu kaut ko par kaimiņmājas ritas dupsi vai jauna kurpju pāra iegādi, raksta kaut ko par dabu.

protams, varētu ironizēt par to, ka tas ir tāpat kā ar ziemassvētkiem un labo darbu darīšanu 1x gadā, bet pasaulei ironijas pietiek. ekšelī, tīri vai kaitinoši, ka ir ļoti stilīgi uz visu skatīties ar skepsi. bet labi, beigsim uz pozitīvas nots, sagaidīsim mājās visi savus salijušos biedrus un iesim gulēt, lai mostos pavasarvasarā.

:)

how nice - virtuvē ziežu uz maizes zaļumsieru, pa radio skan rolling stones simtgadus nedzirdētais singls, un man beidzot pielec tā vārdi - "anybody seen my babe, anybody seen her around". visu bērnību tur bija kaut kas par seiv mai beibī, seiv mai mā (ind)?

mana nelaime ir vienmēr ilgoties pēc kaut kā neesoša un nenosakāma. pēc kaut kā, kas saskatāms aiz šķību koka māju un izkārtu strīpainu palagu fona, nekustinot skatienu apmēram 3 minūtes no vietas. sevišķi veiksmīgi tas darāms bakalaura darba projekta rakstīšanas laikā.

kā dabas mīlis, protams, priecājos, ka arī vulkāni nesnauž un pavasarī paliek aktīvi, kustīgi un sveicina pasauli. bet tomēr tas ir ļoti smieklīgi, ka esi atstāts galīgā neziņā par lidojumu putekļu mākoņa dēļ. ja beigās 150 pīrāgus un 3 šampja pudeles tukšosim iļģuciemā zem galda, to būs jāieskrāpē kādā stenderē.

sapņa beigās pilnā skaļumā skanēja prāta vētras otra puse no sirds, bija tāds ļoti foršs dzīvais viģiks, uz kuru skatījos, bracot ar vilcienu un vērojot aizdomīgi šķībus apartus un apdzīvotus paugurus, dubļu peļķes, dejojošas plikas meitenes un visu ko citu. vispār man beidzot ir forši sapņi, laikam sazāļoti.

i'm tigertired.

ir jauki, piesakot vizīti un nosaucot savu vārdu, saņemt pretī "ō, skaisti, skaisti!"
šorīt smīdināja balonnostņemšanas rituāls uz merķeļa-barona stūra. man agrāk bija licies, ka tos balonus, kas uzkārti virtenēs pie jaunatklātiem veikaliem, nost ņem kaut kā kompaktāk un tas process norit vieglāk. bet, redzot, kā divi puiši ar diezgan nīgrām sejas izteiksmēm katru balonu (un viņu tur ui cik daudz!) vairākas reizes baksta ar nazi, kamēr tas izpaukšķina pēdējo dvesmu un ļauj doties pie nākamā balona, sapratu, ka tā vis nav.

jo vairāk mācību nolūkos jārakājas pa Černobiļas lietām, jo vairāk man sagribas aizbraukt uz Pripjatu ļoooooti. protams, žēl būtu kaut vai nedaudz bendēt veselību. bet tie skati ir tik graujoši, un tieši vasaras sākumā, kad pilsēta izskatās kā no Ziedoņa pasakas (nu tās, kur pilsētā ienāca mežs). un ja ne uz turieni, tad vismaz uz Slavutiču, par kuras eksistenci uzzināju pirms pāris minūtēm. pilsēta, kuru Maskava pavēlēja uzcelt 6ām psrs republikām, lai uz to pārvietotu tos ~49 tūkstošus Pripjatas ļaužu + Černobiļas ciemata iedzīvotājus, un katra republika savu kvartālu projektēja 'pa savam'. mūsējais tika saukts par "Slavutičas Rietumvācijas rajonu", jo tas tika uzprojektēts un uzbūvēts viskvalitatīvāk. tur joprojām ir Rīgas kvartāls, bērnudārzs Mārīte un veikals Daugava, vēsta kāds rakstiņš netā. ah, man būs kādreiz tikt līdz Ukrainai!

mans šīvakara pirmsgulētiešanas prieciņš

nokavēju vilcienu uz mājām, jo veikala pielaikošanas kabīnē pāris minūtes prātoju, kā lai izkļūst ārā no uzvilktās blūzes. tāpat notika ar otru blūzi, un man neatlika nekas cits, kā plati smaidīt savam spoguļattēlam un domāt par to, ko darīt situācijā, kad tiešām nekādi no apģērba nevar tikt ārā - vai tad to būtu jāiegādājas? bet saprāts teica - ja tomēr esmu tikusi viņā iekšā, tad tikšu arī ārā, un šoreiz tā arī notika.

šodien dzirdēju reklāmu, ka statoilā man pienāktos šokolāde par brīvu, ja pārdevējs aizmirstu pie pirkuma piedāvāt to iegādāties. jo tālāk, jo trakāk - drīz vairs vispār negribēsies iepirkties :( pietiek jau ar visiem "varbūt salvetītes? bet tad varbūt rafaello kasti?", kā arī draudzīgi saskaņotie "varbūt kafijiņu?", ja pērku biezpienmaizīti, bet "varbūt kādu hotdogu?", ja pērku atspirdzinošu dzērienu. un tagad staķika pārdevējiem būs jāšokolāžojas pie katra pircēja rindā, jo citādi - pasarg dies' - kāds sāks par brīvu tukšot viņu plauktus. prātoju tik, vai par to viņiem atvelk no algas - ja ne, tad es, būdams pārdevējs, nevienam neuzbāztos ar šo jautājumu un visi būtu noēdušies šokolādes brūnām mutēm.

atmiņa ir viena nelabojama lieta. pirmo reizi pieķeru sevi neatminamies kādu svarīgu detaļu - es neatceros nenieka no tā, kā pēc vidusskolas izlaiduma nolieku sev sadāvātos ziedus pie Mildas. un tam taču bija jābūt tik aizkustinoši!
gaidīšu nākamo izlaidumu.

sapratu, kas ziemu dara tik ātri apnīkstošu. sasalums ir viens, bet otrs ir tas, ka ziemai tikpat kā nav smaržas. ja neskaita dūmus no skursteņiem.
citos gadalaikos smaržo zeme, smaržo migla, smaržo lietus un mežs, smaržo zāle, ūdens un koku lapas. smaržo nakts, rīts un vakars. ziema darbojas kā kafija, kuru jāpaosta pirms nākamās smaržu lapiņas uztveršanas.
bet man nevajag tik daudz kafijas, gribu nākamo smaržu lapiņu. varētu iesākt ar agra pavasara sabristo dubļu smaržu un to, kā smaržo rokas pēc dienas pavadīšanas saulē, ō jā.

es gribu pamosties citādā rītdienā. nu lūdzu.

Tantei pa diagonaali no manis ik pa laikam ir jaapiechuraa 3l burka,vinja to izpilda 2x dienaa - maacos lasiit pie tekoshaam skanjaam,guleet pie tekoshaam un eest pie tekoshaam. Krievu baabas eedinaataajaam saka,lai nemodina 97gadigo Iidu un nemegjina barot - jo tad vinja esot mieriga. Tas jau nekas,ka cilveks nav eedis un isti dzeris ar 2 dienas. Sonografijas onkaam vismaz bija humora izjuuta, kad saaku pie vinjiem izgjeerbties nevietaa. Auksts te peec sunja. Aww,un Njinas virs Sasha man tikko pienesa 5min un Onkologjijas avizi.

ārā ir bezgaljauka ziema.
bet kā būtu ar ŠO saldajā ēdienā? :(

šķiet, ka visa salaspils ir kļuvusi par vienu lielu dūmu valstību. jakas pūkas ir pievilkušās žāvētu sieru/desu vai tamlīdzīgiem aromiem, bet ir tā ļoti mājīgi. ja neskaita naktis, visu ir aptvēris liels miers un skaistums. ak jā, ja vēl neskaita, ka pirms brīža iegrauzos tārpainās pistācijās.

a walk to remember biju skatījusies kaut kad dziļā vidusskolā. tagad to rāda pa lnt, sēžu pie mammas un (jau pēc mana iepriekšēja brīdinājuma)esam noraudājušās slapjām piedurknēm. brīnos, kā kaut ko tik it kā tipiski salkani-amerikanish var uztaisīt tādu, kas nospēlē pa īstajām stīgām.

mamma naktī nosapņoja, ka man jāizdzer milzīga burka ar ābolu sulu, un tad es būšot vesela. darbā viņa šķirstīja žurnālus un ieraudzīja, ka šonakt sapņiem bijis liels spēks. vēl zvana, prasa, vai man vispār garšojot - jā, garšo. tad jauki, viņa sadabūšot un vakarā ienesīšot. nevienam citam par šo ne vārda.
tēts pirms brītiņa atnāk mājās, es ieieju virtuvē un skatos - uz galda stāv 3l ābolu sula. tā vienkārši viņš izdomājis paņemt no garāžas (pēdējoreiz ņēma pirms kāda pusgada). life's a tricky thing.

nu labi, tam tomēr ir jāvelta ierakstiņš, jo ik pa brīdim sajūtu kādu svešķermeni uz vēdera/sāniem/krūškurvja un lipinu nost mazos pierādījumus par kaut kad pagājšnakt veikto kardiogrammu; plāksteris uz vēnas gan lai vēl drusku padzīvojas. enīvei, mīlīši, novēlu jums nekad neaizmirst uz svešzemēm paņemt līdzi savus mazos, jaukos medikamentiņus, pat ja tie ir tikai par 0.74 sant. nopērkami bezrecepšu pilieni, jo var gadīties, ka tepat pāri jūriņai ko tādu tāpat vien dabūt ir neiespējami. vairāk kā diennakti nonstopā kratoša sirds, slimnīcā pavadītais laiks 21:00 - 03:30, lai saņemtu 2 mazas tabletītes & beidzot nomierinātos - tas bija visnotaļ freaking, un noteikti nav aizmāršības vērts.

mājupceļā biju pilnībā pieplakusi pie lietussarga iekšmalas un ar pussžmiegtām acīm vēroju apkārtesošo stihiju. tikmēr trīcuļkājaini sunīši ar smēķējošiem saimniekiem mierīgi pastaigājas. bioloģijas instutūta apakšā ir uzliktas sarkanas gaismiņas, un tas bija kā atgādinājums noskaidrot neskaidro jautājumu - izrādās, ka tiešām tas tagad ir LU institūts, un direktors ir viens no mūsu pasniedzējiem. varbūt pat tur varētu kaut ko pētīt bakalauram, bet jāskatās. kaut kā visu laiku likās, ka tur nekas nenotiek & pustukšās laboratorijās mētājas kastes ar zaķīšiem, kuri kādreiz izmantoti eksperimentiem.

priekšā pēdējā garā mācībnakts, un tad būs tieši viena diena, lai es sevi kaut kā noskaņotu ziemssvētkiem.