Do you believe in something beautiful?

ir ļoti forši ar tādām diezgan aukstumā apskādētām rokām nejauši iegrābties kaktusā

šorīt te ir šitā.aukstums visu ir sastindzinājis. ārā nevienas dzīvas dvēseles. skan 'new light of tomorrow', rokās glāze auksta ūdens, un vairāk neko nevajag. varbūt vienīgi vairāk baltu apģērba gabalu, jo gribas ko tādu uzvilkt.

izskatās, ka šodien ir pieklīdis klabā-rakstāmais garastāvoklis, tas tā plūstoši.
enīvei, es ļoti smejos un sprauslāju par uzrakstu "Bagāžniekā dzimušai meitenītei dod vārdu Kia".
neesmu gan pārāk laba automašīnu salonu/bagāžnieku iekārtojuma pārzinātāja, bet diez vai tas nabaga bērns piedzima bagāžniekā, kādu to uzbur mana iztēle. tādā gadījumā topošā māmiņa vai nu jau no paša sākuma atradās izolēta bagāžniekā (iespējams, ka šoferis nepacieš vaidus), vai arī, sākoties dzemdībām, pārvietojās uz bagāžnieku, jo šoferis baidījās, ka viņa noasiņos sēdekļus. bet nujā, īstenībā gan jau viss bija ļoti ģimeniski un mīlīgi, gan jau tādai kiai bagāžnieks nemaz atsevišķi nenodalās un ir kaut kā savienots, un tur bija ērtāk gulēt. vienalga, uzraksts sasmīdināja.

panel.lv tā jau tik reti ir nepieciešams mans viedoklis (jo vienmēr kaut kā šī vecuma/dzimuma cilvēki ir paspējuši ļoti aši un lielos kvantumos atbildēt), un tajās retajās reizītēs, kad es tieku pie aptaujas, tā sastāv no pāris jautājumiem, piemēram, šodien:

Cik bieži Jūs skatāties TV?

Katru dienu/ gandrīz katru dienu
3-4 reizes nedēļā
Mazāk kā 3 reizes nedēļā


cik bieži Jūs dzerat alu?

Katru dienu
3-6 reizes nedēļā
1-2 reizes nedēļā
Reizi divās nedēļās
Reizi mēnesī
Retāk

un tad es sēžu un prātoju, vai viņiem tiešām negribas zināt par mani neko vairāk, kā to, cik bieži es dzeru alu, šņuk.

kādreiz kā likts slimojos reizi gadā vai reizi divos, tas bija ap janvāri-februāri, tā kārtīgi nedēļu/divas izslimojos, un visu gadu miers. tagad ir pamatīgi sabrucis mans jaukais slimošanas grafiks. jūtos kā tāda vārga kundze, kurai ik pa laikam piemetas kāda kaite. šobrīd man visvairāk traucē no visa skābā sāpošie zobi, bet tas tā. vismaz varu dzert garšīgu klepus sīrupu - katru reizi, kad sniedzos pēc pudelītes, sirds iepukstas straujāk un acīs parādās ne tik slimīgs mirdzums.
un jocīgi ir tas, ka ir novembris. tu pamosties tādā kaut kādā dienas vidū, pasēdi pāris h gultā, pablenz pa logu uz skrienošajām debesīm, un tad jau atkal satumst. tāda sajūta, ka palaid visu dzīvi garām.

pirms sekundes izdomāju, ka ' i'm alright (you gotta go there and come back)' ir viena no vislabākajām tumšajos gadalaikos klausāmajām dziesmām, un tad pamanīju, ka Stereophonic'iem šogad ir iznācis jauns albums! im excited ļoti ļoti

ir bezgaljauks astoņpadsmitais novembris. esmu diezgan nopinšķējusies, bet tā ļoti patīkami nopinšķējusies. izstaigājām Meža kapus krustu šķērsu. tagad skatos bildēs uz skumīgo māti Latviju, kuru no tāluma noturēju par kādu karavīriņu ar cepuri. bet tas bija vainags. tā jau ir - skolā mācies visādus brīnumus par lv simboliem, kapu ansambļiem, dodies kaut kādās ekskursijās, bet tā arī īsti neesi neko piefiksējis un sajutis. sajūti tad, kad pats aiziej un apskaties, cik sasodīti skaisti un smeldzīgi tas ir.

klausos frenku tērneru un atceros, ka Lindai bija tāda piespraudīte ar 'frank turner is my new best friend'. drīz jāiet ēst peldošās salas , kurām noteikti būs bērnības garša. vajag tik vēl šķīvi ar zaķi apkašā un to mazo intridziņu, tukšojot šķīvi.

laikam ir tādas komunikatīvās dienas. kad pat tad, ja jūties kā lupata vai telefons, kurā pīkst "akumulators gandrīz tukšs", pēkšņi apkārt kaut kā uzrodas cilvēki, cilvēki un cilvēki. cilvēki no agrākiem laikiem un no tagadnes; uzrodas, lai brītiņu par sevi atgādinātu, un tad atkal pazustu. funny. un ja man būtu spēks būt satrauktai, tad šobrīd būtu ļoti patīkami satraukta par rītdienu.

brīnums, ka šodien vēl turos pie veselības!
vakar mēs ar Agu braucām uz savu māju galu, un mums radās doma izkāpt no vilciena Dārziņos un aiziet uz Salaspils memoriālu. sen jau gribēts, bet vēl nav izdarīts, tad nu tak beidzot jāaizslāj uz turieni, vismaz zīmīte ar bultu un norādi "memoriāls" tur stāv jau gadiem. (kā vēlāk izrādījās, tā bulta rāda mazliet nepareizā virzienā). maza vilcināšanās gan bija tumšo padebešu, līņājošā lietutiņa, neesošo lietussargu un tuvojošās tumsas dēļ, taču likām šīs blēņas pie malas un kāpām tik ārā priežu mežu ieskautajā Dārziņu stacijā.
sekojot zīmes norādītajam virzienam, dodamies tik taisni iekšā mežā, klausāmies telefonā radioswh, šausmināmies par lielu netīrību un jau pēc pārdesmit minūtēm sabristajām slapjajām kājām. bet nu neko, jāiet ir. pēc kāda laiciņa krustojam vienu, tad otru zemes ceļu, kura malā pilnīgā meža vidū saceltas dīvainas, pārsvarā puspabeigtas mājas. nu nezinu, es tur neietu dzīvot pat tad,ja man kāds par to maksātu. "ielu" nosaukumi arī diezgan sajūsminoši - Omītes, Ritas, Oļega, Jurija iela. lietus līst, mēs ejam, ejam, līdz ceļi kaut kur izbeidzas. pa ceļam sazvanu māsu un noskaidroju aptuvenu virzienu, kurā memoriāls atrodas - jāturas pa labi. pārejam uz skrajākiem laukiem un maziem krūmiņiem, līdz nonākam pie upes/grāvja. skats jauks - ārā jau ļoti dziļa krēsla, pāri upei civilizācija - šķiet, dārziņu koorperatīvs "Getliņi". priekšā plīvo milzīgs pirātu karogs un vārgi spīguļojoša gaismiņa mājā. bet tas viss pāri upītei, mūsu pusē - tikai brikšņi, tāpēc nolemjam turēties pie upes krasta. iešana nepatīkama, ik pa laikam kāda iekrišana ar kāju bebru alā, sabīšanās no putniem krūmos, un doma par memoriālu attālinās. sāk rasties vēlme pēc iekštelpām. pēc kāda laika beidzot atrodam ceļu, kurš aizved pie lielāka ceļa, pa kuru pat sāk braukt kāda mašīna. un vēl pēc kāda laika nonākam uz asfaltētas šosejas, kuru es pat atpazīstu - nesen noasfaltētais ceļš, kurš no Spils ved uz Rīgas TEC2. sākam apņēmīgi soļot, redzam tālumā pilsētas gaismiņas, pa radio skan Joy Division - Transmission, lietus mazliet pierimis, šoseja spīdīgi slapja un sajūta diezgan fantastiska. pēc kādām 20min saprotam, ka nogurums pārāk liels, un vēl jātiek ar vilcienu uz Ikšķili, un es zvanu, lai mūs brauc savākt.
nokļūt siltumā bija tik neaprakstāmi patīkami, un bija vēl patīkamāk civilizētos apstākļos atkorķēt vīnu, kuru meža vidū ar atslēgām neizdevās atmūķēt.
šodien labojām kļūdu un aizdevāmies uz turieni ar riteņiem. jā, smaga vieta, bet vismaz mana mūžīgā ziņkāre ir apmierināta, un esmu sākusi orientēties dzelzceļa staciju apkārtnē.




šeit mūsu vakarīgais gājiens - dzeltenais bija vēlamais, oranžais - īstenotais. vienubrīd jau bijām tuvu, hehe.

tik daudzreiz par to biju iedomājusies, un nu beidzot manas -no-viņām-viss-krīt-ārā- rokas to arī paveica. katrā ziņā vairs nemērīšu temperatūru ar dzīvsudraba termometru, lodīšu epopeja bija pārāk nogurdinoša.

tikko aptvēru, ka prievīte, kas dzīvojas uz rokas kopš Jāņiem, sākusi pievilkties ar visiem iespējamajiem aromātiem. laikam visvairāk viņa cieš no trauku mazgāšanas un drīz iegūs 'patīkamu' lupatas/suņa aromātu. būs vien jāizvanno. garastāvokļa uzlabošanai vai vismaz lūpu kaktiņu virzībai uz Ziemeļiem (nu, augšpusi) iesaku noskatīties šo jauko klipiņu

wow, šobrīd ārā (23:02) ir + 21.8 grādi. ja vien rīt nebūtu jāceļas & būtu ar ko un kur staigāt!

pavisam droši pretendēju uz visraibāko un kopā nesavelkamāko drēbju īpašnieka statusu. nu, vismaz savā rajonā. žēl, ka puķītes un svītriņas nevar izmazgāt :)

ir tik ļoti jocīgi atiet vecajās sliedēs. saprast, ka nekur nav jāskrien, nav jāraizējas, jāpiebāž galva ar informāciju un jāceļas ap astoņiem. pirmā diena šogad, kad varu skolai pateikt uz brītiņu ardievas. jokainākais ir tas, ka man to īsti nemaz negribas. protams, es alkstu atpūtas, bet doma par septembri man neuzdzen šausmas vai smagu nopūtu. it sevišķi pēc prakses es diezgan ļoti sapratu, ka man tiešām, tiešām patīk tas, ko mācos, patīk kopējā atmosfēra, cilvēki un viss, viss. ļoti ceru, ka šī izglītība būs kas vairāk par papīru kabatā.
vakardienas mājupceļš šķita kā īsts vasaras sākums. mazliet dīvains un drusku biedējošs, bet aizraujošs. pirmo reizi nostopēju mašīnu, kurā tiku fotografēta gan ar digitālo, gan ar filmiņziepju trauku, kurā šoferi runā par roku palaišanu pret sievietēm un caurskata valsts prezidentam adresētas vēstules, kur pieraksta manu vārdu un telefonu, un tas viss notiek, sēžot iespiestai starp kursabiedru un vecu sieviņu ar suni klēpī. Krāsotāju ielas dzīvoklis arī bija pabaiss, bet mani tur neieslēdza, nenolaupīja un viss beidzās labi. jācer tik, ka drīz man kāds nezvanīs un neapsūdzēs zādzībās, jo tiešām nezinu, ko nozīmēja ''nu tad par pārējo runāsim telefoniski [..]" izrādās, ka kursabiedrs, kāpjot ārā, pat bija pierakstījis mašīnas numuru gadījumā, ja ar mani kas notiek, hehe.
aidā JŪLIJĀ!

ja man buutu vairaak briiva laika un ne tik milziigs nogurums, es prakses laikaa rakstiitu Lodes staastinjus. shis ir viens no interesantaakajiem juunija nobeigumiem ever :)

šovakara dzelzsvilk-ugunskur A-sala tik sasodīti atsauca atmiņā 2006g maiju. nejauši pūlī ieraudzīti cilvēki, kas toreiz bija tur. tikpat vējains un tikpat smaidīgs noskaņojums. tikai šonakt nedošos svinēt nevienam dzimšanasdienu, nenodošos absintbaudīšanas priekiem un, cerams, nepamodīšos no rīta ar alerģiju pa visu seju.

ir dīvaini izzvelties no gultas divos dienā, atceroties, ka ap sešiem rītā biju devusies svinīgajā pienākumā nolaist Salaspils domes karogu pusmastā. es pat biju uzvilkusi cepuri un satuntulējusies kā tāds ekskimoss, jo likās, ka ārā būs ziema. bet ārā bija kluss rīts, neviena cilvēka, pāris vientuļu autobusu un viegli smidzinoša migliņa gaisā.
atgriežoties mājās, nevarēju aizmigt, jo bija ļoti karsti. metu pie malas lielāko daļu drēbju un segu, atvēru līdz galam logu un pamodos ap desmitiem no milzu vēja gaudām (ārā pavisam noteikti bija mazs orkāniņš) un nelielas sasaluma sajūtas. aizvēru logu, devos gulēt atkal. pēdējā sapnī pie manis ciemos bija Britnija (kas jocīgākais, atceros gandrīz katru dialogu ar viņu), viņai nebija garšojusi māsas ceptā vistas gaļiņa, viņa domāja, ka bildes cilvēki skatās tikai laptopā un zieķēja uz apakšlūpas kaut kādu aveņkrāsas lūpu spīdumu, kas tika izķeksēts no viņas Krievijā ražotā rokaspulksteņa. un mācēja latviski vārdu "cālis".
taisot brokastiņas, pievērsu uzmanību ledusskapja stūrī esošajām konservu kārbām, kuras tur stāv, šķiet, kopš šī ledusskapja iegādāšanas. tā kā īpaši liela brokastu izvēle mani nesagaidīja, domāju, ka varētu beidzot paskatīties, kas tur īsti ir. "Putnu gaļas pastēte" un "Sardīnes savā sulā ar eļļu" skanēja pietiekoši jauki, lai mēģinātu kādu no šīm bundžām atvērt, tāpēc ņēmu ciet, pie reizes skatoties, kurai kārbai ātrāk beigsies termiņš. nujā, putnu gaļas pastēte bija fasēta 04tajā ar termiņu līdz 07ajam gadam, bet sardīnes par nepieskaitāmām atzītas sākot ar pagājušā gada kuru tur datumu. tā nu nosmaidīju un noliku atpakaļ ledusskapī. tad sāku domāt, ka varbūt kādreiz jau šāds scenārijs ir bijis, precīzāk, šāds scenārijs droši vien atkārtojas ik pēc pāris mēnešiem, tikai nevienam nepietiek dūšas tos jaukumus vienreiz izsviest ārā.
ir tik ļoti rakstāmais garastāvoklis, ka varētu bezjēgā vervelēt par visu mājas iedzīvi, par izsmērēto odu uz sienas, kuru viņvakar/nakt aizkrāsoju ar balto krāsu, jo nevarēju dabūt nost asiņu pleķi. bet labi, pietiks gvelzt, došos kaut ko darīt skolas labā.
( bilde šodienai )

šī bilde mani izsita no sliedēm, un es vairs nespēju pamācīties, jādomā par tīģeriem.
turpinot tēmu, kas mani grauž katru dienu jo vairāk: ja katra Rīgas narika-noziedznieka-alkomīļa vietā ieliktu kādu zvēru, vai mums nebūtu jauki zvērudārziska pilsēta? nu labi, pavisam lielu zvērudārzu negribas, bet vienalga jādomā par to. ar mammu nesen prātojām, cik interesanti gan būtu redzēt, kāda būtu lv, ja savulaik nebūtu izšauta/izsūtīta visa inteliģence, ja te viss nebūtu pilns ar postpadomju ļautiņiem, kā viss izskatītos, kā mēs dzīvotu. vairs par šo lietu negaudīšos klabā, bet man vienkārši gribas paņemt putekļsūcēju un iztīrīt šo valsti no deģenerātiem. no izdauzītu zobu rotātām nodzertām sejām uz katra stūra, no narikiem, kas duras tramvajā, no dziļi nelaimīgiem cilvēkiem, kas nespēj neko citu kā iekrāmēt kādam un justies par to forši, no tiem, kas zog jakas un džemperus klubiņos, jo tālāk vairs nav kur iet. šie mūļi katru dienu parādās arvien vairāk, un es sāku palikt ļoti iebaidīta. un tu nevari no viņiem izvairīties, ja jāuzturas galvaspilsētas sabiedriskajās vietās, lai kāā to negribētos. tad jau labāk dzīvot starp zvēriem, ahh. gribas mierīgu sirdi staigāt pa naksnīgām ielām. un gribas savu apkampjamo tīģeri.

jau kuro reizi vajag iekonservēt smaržas. ir tik nejauki, ka mēs varam, piemēram, nofotogrāfēt mirkli, lai pēc tam varētu to atsaukt atmiņā, bet nevaram sabāzt burkās smaržas. maija ceriņus un maija ābeļziedus, maija pļauto zāli, maija dzelzceļa smaržu un maija pēclietus smaržu. un pēc tam visus pārējos gadalaikus, un bērnību.

man tikko bija viens no lielākajiem dzimšanas dienas šokiem ever :D
pie durvīm stāv mīļās sveicējas ar kaķi rokās un dzied tā, ka skan visa kāpņutelpa: "kaķīts mans, kaķīts mans, balts ar melnām ķepiņām!" (bija arī balti melns + bante ap kaklu)
pēc brīža, kad viņš jau bija izskraidījies pa dīvokli, izrādījās, ka tomēr - jā - tas ir jociņš, un viņas nabaga radību paņēmušas no blakusmājas pagalma :D

tfūūū :)

es tik ļoti gaidu nākamnedēļas beigas. man ir piešķirts spilgti sarkans čemodāniņš, un es izvilkšu no skapja dziļumiem viskrāsainākās drēbes. tur būs silti, un tur būs plašas ielas un lielas ēkas, mazliet cita pasaules garša. varēšu atkal ielauzīties angļu (rumāņu?:D) mēlē un pēc nedēļas sajust, kā ir ilgoties pēc mājām.
peter bjorn & john - the chills ir apbrīnojami īsta dziesma. tik ļoti drebulīgi patīkama.
I know that time until it kills, You're giving me the chills.

Be running up that road
Be running up that hill
Be running up that building
If I only could, oh.


--

un cilvēki var būt labākās baterijas. saules baterijas :)

man ir viena ļoti jocīga īpašība. māsas žurnāla lasīšana vienmēr liek raudāt. esmu noraudājusi savu 'darba vides riska faktori un strādājošo veselības aizsardzība' grāmatu un nopuņķojusies.
un vispār tā ir tikai viena no manām ļoti jocīgajām īpašībām.

cik fantastiska svētdiena! biju jau aizmirsusi, kā izskatās termometra stabiņš, kurš rāda +17 grādus ēnā. biju aizmirsusi, kā ir, kad gribas smadīt līdz ausīm, jo jūti siltumu, jo jūti sauli uz savas siltuma alkstošās miesas, jo redzi pirmo taureni šogad. raibu.
māmiņa uzaicināja karaliskās brokast-pusdienās, aizbraucām uz avotu pēc ūdens. pat neaizbraucot līdz galīgi neattālajai Salaspils robežai, bija garām paskrējuši kādi četri skrējēji. tāds prieks uz viņiem skatīties, un tikpat ļoti gribas piebiedroties. būs beidzot kādu rītu jāsaņemas. vienīgi garastāvoklis ir pilnīgi neatbilstošs akadēmisku darbu darīšanai. varbūt jāgaida tumsa, kad nebūs jāskatās uz sauli,un varēs iegrimt grāmatās. ak jā, vakar saņēmu lidmašīnas biļetes. pirmo reizi mans printeris printēja ārā lidmašīnas biļetes, heh.
un pagalmā ir parādījusies dzīvība, vakar krietnu laiciņu saklausīju bērnu balsis. cilvēki mostas, un gribas traukties ceļā uz siltākiem vakariem ar atvērtiem logiem un plīvojošiem matiem.

pa logu spraucas iekšā dūmu smarža.
klausos šo

un mācību garu visu laiku apspiež domas par visādiem niekiem. par niekiem, kas īstenībā ir lielas lietas. šobrīd ir tik ļoti interesanti dzīvot! skolas laikā bija tāda nolemtība ar domu par 12 gadiem, kuros 'gan jau nekas krasi nemainīsies'. ja arī mainījās, tad vismaz skola palika konstanta parādība. tagad VISS ir tik ļoti mainīgs. tu vari tikai sēdēt, sapņot, kalkulēt, bet nevari neko konkrētu paredzēt. pirms brītiņa man tas šķita ļoti nomācoši. tagad tas šķiet pavisam interesanti.