![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
brīnums, ka šodien vēl turos pie veselības!
vakar mēs ar Agu braucām uz savu māju galu, un mums radās doma izkāpt no vilciena Dārziņos un aiziet uz Salaspils memoriālu. sen jau gribēts, bet vēl nav izdarīts, tad nu tak beidzot jāaizslāj uz turieni, vismaz zīmīte ar bultu un norādi "memoriāls" tur stāv jau gadiem. (kā vēlāk izrādījās, tā bulta rāda mazliet nepareizā virzienā). maza vilcināšanās gan bija tumšo padebešu, līņājošā lietutiņa, neesošo lietussargu un tuvojošās tumsas dēļ, taču likām šīs blēņas pie malas un kāpām tik ārā priežu mežu ieskautajā Dārziņu stacijā.
sekojot zīmes norādītajam virzienam, dodamies tik taisni iekšā mežā, klausāmies telefonā radioswh, šausmināmies par lielu netīrību un jau pēc pārdesmit minūtēm sabristajām slapjajām kājām. bet nu neko, jāiet ir. pēc kāda laiciņa krustojam vienu, tad otru zemes ceļu, kura malā pilnīgā meža vidū saceltas dīvainas, pārsvarā puspabeigtas mājas. nu nezinu, es tur neietu dzīvot pat tad,ja man kāds par to maksātu. "ielu" nosaukumi arī diezgan sajūsminoši - Omītes, Ritas, Oļega, Jurija iela. lietus līst, mēs ejam, ejam, līdz ceļi kaut kur izbeidzas. pa ceļam sazvanu māsu un noskaidroju aptuvenu virzienu, kurā memoriāls atrodas - jāturas pa labi. pārejam uz skrajākiem laukiem un maziem krūmiņiem, līdz nonākam pie upes/grāvja. skats jauks - ārā jau ļoti dziļa krēsla, pāri upei civilizācija - šķiet, dārziņu koorperatīvs "Getliņi". priekšā plīvo milzīgs pirātu karogs un vārgi spīguļojoša gaismiņa mājā. bet tas viss pāri upītei, mūsu pusē - tikai brikšņi, tāpēc nolemjam turēties pie upes krasta. iešana nepatīkama, ik pa laikam kāda iekrišana ar kāju bebru alā, sabīšanās no putniem krūmos, un doma par memoriālu attālinās. sāk rasties vēlme pēc iekštelpām. pēc kāda laika beidzot atrodam ceļu, kurš aizved pie lielāka ceļa, pa kuru pat sāk braukt kāda mašīna. un vēl pēc kāda laika nonākam uz asfaltētas šosejas, kuru es pat atpazīstu - nesen noasfaltētais ceļš, kurš no Spils ved uz Rīgas TEC2. sākam apņēmīgi soļot, redzam tālumā pilsētas gaismiņas, pa radio skan Joy Division - Transmission, lietus mazliet pierimis, šoseja spīdīgi slapja un sajūta diezgan fantastiska. pēc kādām 20min saprotam, ka nogurums pārāk liels, un vēl jātiek ar vilcienu uz Ikšķili, un es zvanu, lai mūs brauc savākt.
nokļūt siltumā bija tik neaprakstāmi patīkami, un bija vēl patīkamāk civilizētos apstākļos atkorķēt vīnu, kuru meža vidū ar atslēgām neizdevās atmūķēt.
šodien labojām kļūdu un aizdevāmies uz turieni ar riteņiem. jā, smaga vieta, bet vismaz mana mūžīgā ziņkāre ir apmierināta, un esmu sākusi orientēties dzelzceļa staciju apkārtnē.
šeit mūsu vakarīgais gājiens - dzeltenais bija vēlamais, oranžais - īstenotais. vienubrīd jau bijām tuvu, hehe.
vakar mēs ar Agu braucām uz savu māju galu, un mums radās doma izkāpt no vilciena Dārziņos un aiziet uz Salaspils memoriālu. sen jau gribēts, bet vēl nav izdarīts, tad nu tak beidzot jāaizslāj uz turieni, vismaz zīmīte ar bultu un norādi "memoriāls" tur stāv jau gadiem. (kā vēlāk izrādījās, tā bulta rāda mazliet nepareizā virzienā). maza vilcināšanās gan bija tumšo padebešu, līņājošā lietutiņa, neesošo lietussargu un tuvojošās tumsas dēļ, taču likām šīs blēņas pie malas un kāpām tik ārā priežu mežu ieskautajā Dārziņu stacijā.
sekojot zīmes norādītajam virzienam, dodamies tik taisni iekšā mežā, klausāmies telefonā radioswh, šausmināmies par lielu netīrību un jau pēc pārdesmit minūtēm sabristajām slapjajām kājām. bet nu neko, jāiet ir. pēc kāda laiciņa krustojam vienu, tad otru zemes ceļu, kura malā pilnīgā meža vidū saceltas dīvainas, pārsvarā puspabeigtas mājas. nu nezinu, es tur neietu dzīvot pat tad,ja man kāds par to maksātu. "ielu" nosaukumi arī diezgan sajūsminoši - Omītes, Ritas, Oļega, Jurija iela. lietus līst, mēs ejam, ejam, līdz ceļi kaut kur izbeidzas. pa ceļam sazvanu māsu un noskaidroju aptuvenu virzienu, kurā memoriāls atrodas - jāturas pa labi. pārejam uz skrajākiem laukiem un maziem krūmiņiem, līdz nonākam pie upes/grāvja. skats jauks - ārā jau ļoti dziļa krēsla, pāri upei civilizācija - šķiet, dārziņu koorperatīvs "Getliņi". priekšā plīvo milzīgs pirātu karogs un vārgi spīguļojoša gaismiņa mājā. bet tas viss pāri upītei, mūsu pusē - tikai brikšņi, tāpēc nolemjam turēties pie upes krasta. iešana nepatīkama, ik pa laikam kāda iekrišana ar kāju bebru alā, sabīšanās no putniem krūmos, un doma par memoriālu attālinās. sāk rasties vēlme pēc iekštelpām. pēc kāda laika beidzot atrodam ceļu, kurš aizved pie lielāka ceļa, pa kuru pat sāk braukt kāda mašīna. un vēl pēc kāda laika nonākam uz asfaltētas šosejas, kuru es pat atpazīstu - nesen noasfaltētais ceļš, kurš no Spils ved uz Rīgas TEC2. sākam apņēmīgi soļot, redzam tālumā pilsētas gaismiņas, pa radio skan Joy Division - Transmission, lietus mazliet pierimis, šoseja spīdīgi slapja un sajūta diezgan fantastiska. pēc kādām 20min saprotam, ka nogurums pārāk liels, un vēl jātiek ar vilcienu uz Ikšķili, un es zvanu, lai mūs brauc savākt.
nokļūt siltumā bija tik neaprakstāmi patīkami, un bija vēl patīkamāk civilizētos apstākļos atkorķēt vīnu, kuru meža vidū ar atslēgām neizdevās atmūķēt.
šodien labojām kļūdu un aizdevāmies uz turieni ar riteņiem. jā, smaga vieta, bet vismaz mana mūžīgā ziņkāre ir apmierināta, un esmu sākusi orientēties dzelzceļa staciju apkārtnē.
šeit mūsu vakarīgais gājiens - dzeltenais bija vēlamais, oranžais - īstenotais. vienubrīd jau bijām tuvu, hehe.