Posted on 2009.06.14 at 15:06
pašlaik skan: lietus
pašlaik skan: lietus
ir dīvaini izzvelties no gultas divos dienā, atceroties, ka ap sešiem rītā biju devusies svinīgajā pienākumā nolaist Salaspils domes karogu pusmastā. es pat biju uzvilkusi cepuri un satuntulējusies kā tāds ekskimoss, jo likās, ka ārā būs ziema. bet ārā bija kluss rīts, neviena cilvēka, pāris vientuļu autobusu un viegli smidzinoša migliņa gaisā.
atgriežoties mājās, nevarēju aizmigt, jo bija ļoti karsti. metu pie malas lielāko daļu drēbju un segu, atvēru līdz galam logu un pamodos ap desmitiem no milzu vēja gaudām (ārā pavisam noteikti bija mazs orkāniņš) un nelielas sasaluma sajūtas. aizvēru logu, devos gulēt atkal. pēdējā sapnī pie manis ciemos bija Britnija (kas jocīgākais, atceros gandrīz katru dialogu ar viņu), viņai nebija garšojusi māsas ceptā vistas gaļiņa, viņa domāja, ka bildes cilvēki skatās tikai laptopā un zieķēja uz apakšlūpas kaut kādu aveņkrāsas lūpu spīdumu, kas tika izķeksēts no viņas Krievijā ražotā rokaspulksteņa. un mācēja latviski vārdu "cālis".
taisot brokastiņas, pievērsu uzmanību ledusskapja stūrī esošajām konservu kārbām, kuras tur stāv, šķiet, kopš šī ledusskapja iegādāšanas. tā kā īpaši liela brokastu izvēle mani nesagaidīja, domāju, ka varētu beidzot paskatīties, kas tur īsti ir. "Putnu gaļas pastēte" un "Sardīnes savā sulā ar eļļu" skanēja pietiekoši jauki, lai mēģinātu kādu no šīm bundžām atvērt, tāpēc ņēmu ciet, pie reizes skatoties, kurai kārbai ātrāk beigsies termiņš. nujā, putnu gaļas pastēte bija fasēta 04tajā ar termiņu līdz 07ajam gadam, bet sardīnes par nepieskaitāmām atzītas sākot ar pagājušā gada kuru tur datumu. tā nu nosmaidīju un noliku atpakaļ ledusskapī. tad sāku domāt, ka varbūt kādreiz jau šāds scenārijs ir bijis, precīzāk, šāds scenārijs droši vien atkārtojas ik pēc pāris mēnešiem, tikai nevienam nepietiek dūšas tos jaukumus vienreiz izsviest ārā.
ir tik ļoti rakstāmais garastāvoklis, ka varētu bezjēgā vervelēt par visu mājas iedzīvi, par izsmērēto odu uz sienas, kuru viņvakar/nakt aizkrāsoju ar balto krāsu, jo nevarēju dabūt nost asiņu pleķi. bet labi, pietiks gvelzt, došos kaut ko darīt skolas labā.
atgriežoties mājās, nevarēju aizmigt, jo bija ļoti karsti. metu pie malas lielāko daļu drēbju un segu, atvēru līdz galam logu un pamodos ap desmitiem no milzu vēja gaudām (ārā pavisam noteikti bija mazs orkāniņš) un nelielas sasaluma sajūtas. aizvēru logu, devos gulēt atkal. pēdējā sapnī pie manis ciemos bija Britnija (kas jocīgākais, atceros gandrīz katru dialogu ar viņu), viņai nebija garšojusi māsas ceptā vistas gaļiņa, viņa domāja, ka bildes cilvēki skatās tikai laptopā un zieķēja uz apakšlūpas kaut kādu aveņkrāsas lūpu spīdumu, kas tika izķeksēts no viņas Krievijā ražotā rokaspulksteņa. un mācēja latviski vārdu "cālis".
taisot brokastiņas, pievērsu uzmanību ledusskapja stūrī esošajām konservu kārbām, kuras tur stāv, šķiet, kopš šī ledusskapja iegādāšanas. tā kā īpaši liela brokastu izvēle mani nesagaidīja, domāju, ka varētu beidzot paskatīties, kas tur īsti ir. "Putnu gaļas pastēte" un "Sardīnes savā sulā ar eļļu" skanēja pietiekoši jauki, lai mēģinātu kādu no šīm bundžām atvērt, tāpēc ņēmu ciet, pie reizes skatoties, kurai kārbai ātrāk beigsies termiņš. nujā, putnu gaļas pastēte bija fasēta 04tajā ar termiņu līdz 07ajam gadam, bet sardīnes par nepieskaitāmām atzītas sākot ar pagājušā gada kuru tur datumu. tā nu nosmaidīju un noliku atpakaļ ledusskapī. tad sāku domāt, ka varbūt kādreiz jau šāds scenārijs ir bijis, precīzāk, šāds scenārijs droši vien atkārtojas ik pēc pāris mēnešiem, tikai nevienam nepietiek dūšas tos jaukumus vienreiz izsviest ārā.
ir tik ļoti rakstāmais garastāvoklis, ka varētu bezjēgā vervelēt par visu mājas iedzīvi, par izsmērēto odu uz sienas, kuru viņvakar/nakt aizkrāsoju ar balto krāsu, jo nevarēju dabūt nost asiņu pleķi. bet labi, pietiks gvelzt, došos kaut ko darīt skolas labā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}