Do you believe in something beautiful?

vai smadzenes nolietojas no pārmērīgas lietošanas? :)

tomēr visu laiku labākais vakara gardums ir gluži klasisks - zaļā tēja & garšīga melnā šokolāde. uzticamais sienas termometrs teic, ka ārā pašlaik ir +4,2 grādi, un iekšējā sajūta teic, ka šī bija jaukumjauka diena. pavasaris atgriež pozitīvismu. un tūlīt sāksies Rīgas Sargi, jāsteidz atkal noskatīties.

jūtu, ka pavisam, pavisam tuvu ir Tas gadalaiks.
šodien es nepārbaudīšu nevienu meilu (varbūt tikai rīt - pēc pusnakts) un dzīvošu pilnīgā mieriņā.
no šodienas es centīšos dzīvot vieglāk.

kaut kur kaimiņos mīt suns, kurš gaudo ~20 stundas diennaktī. brīžiem jau tā liekas pilnīgi pašsaprotama fona skaņa, bet vispār ļoti nokaitinoši un jāgriež mūzika skaļāk kā parasti.
vēl es vakar pazaudēju savu mp3. tas galīgi nav jauki. ja vēl varētu mēģināt uz laiku atradināties no mūzikas klausīšanās ceļā, tad otrs lielākais mīnuss ir salstošas ausis, jo ar mūziks'austiņām tika nodrošināta silta galvas sajūta aukstajos ziemas apstākļos. tagad vienīgi var piekopt urlu style un likt austiņas, kuru vads beidzas kabatā bez pleijera galā.

fck, es nokavēju! šodien, slēgājot tv programmas, ieraudzīju, ka pa tv6, lai kas tas būtu par kanālu, vakaros rāda 'Precējies, ir bērni', gribēju šodien noskatīties. bērnība atgriežas!

stulbi, ka es īsti nezinu savu kapacitāti. vai ņemt un darīt, un vēlāk, iespējams, čīkstēt, ka netieku ar visu galā, vai arī it kā atvieglot dzīvi, bet vēlāk čīkstēt par to, ka neizmantoju visas izdevības. laikam izvēlēšos pirmo, jo ja labi grib, tad visu var. piemēram, nobloķēt pieeju internetbankai, as I just did, hah. labi, tas bija netīšām.
p.s. pirmais pavasara mēnesis ir klāt. es nespēju noticēt!

lai gan man pašai nepatīk reizēm rīdzinieku pārspīlētā vēlme parādīt, ka viņi ir no Rīgas, šodien nudien nebeidzu brīnīties par to, kā mana vecuma cilvēki var nezināt, kur atrodas Vērmanes dārzs un Esplanāde, par Depo, Zviedru vārtiem un tamlīdzīgiem objektiem nemaz nerunājot. ja jau tu vismaz piecus mēnešus mācies/uzturies Rīgā, vai tad nav ne mazākā vēlme noskaidrot, kā sauc to parku, kuram katru dienu joņoju garām vai kaut kā tā? :)
bet šī bija ļoti interesanta iesvētībdiena + lai vai kā, ir tomēr forša sajūta, aizejot no ballītes labākajā brīdī. nu, kaut vai subjektīvi labākajā.
īsi pirms pēdējā vilciena iegāju rimi, lai iegādātos divas lielās nutellas burkas. likdama tās uz skrejošās produktu lentas pie kases, drusku apmulsu, jo pirms manis tur puisietim bija divas pakas ar kuskusu un pēc manis sievietei bija divas piena pakas. vēlāk pār plecu redzēju, ka pēc piena nāca ~6 vienādas pudeles ūdens. laikam vēlās stundās pārtikas daudzveidība visiem ir dziļi vienaldzīga (:
pirms kāda laika manīju ļoti viltīgu izdarību vēlajā vilcienā. pusis ieaulekšo iekšā kkur Šķirotavā, zibens ātrumā kkur apsēžas pie loga, nomet virsdrēbes un ieslīgst dziļā miegā. šķiet,ka konduktore viņu toreiz nepamanīja. šoreiz laikam tas bija cits 'frukts', bet arī sākumā pabāž galvu pa durvīm, tad ļooti ātri apsēžas pretī kādai sievietei, ieraujas stūrī un guļ. konduktore pamana, nāk klāt, šis saviebies rāda pasi. lika izsēsties, bet tā arī viņš aizvien stāvēja tamburā, kad gribēju kāpt ārā. izkāpa arī Salaspilī un gāja man pa priekšu visu manu ceļa maršrutu, ik pa brīdim pamezdams skatu atpakaļ. man likās, ka viš mani izseko no priekšas - ko gan kriminogēnā situācija nenodara ar cilvēka apziņu! bet lab, es nezinu, kādēļ to rakstu. jāiet nu pie miera.

būs silts, zāle kņudinās mūsu basās kājas, vējš piņkerēsies matos un, skrienot cauri pļavai, nevērīgi paķertā smilga viegli iegriezīs sarkanu, dzīvīgu līniju pirkstā. aizgaiņāsim lapseni, kas pēkšņi būs mūs apsēdusi, un skriesim tālāk. mēs nekur nesteigsimies, tikai skriesim.

man nepatīk steigties. un es mūždien gaidu vasaru.

16.02.09. smieklīgi nožēlojama diena. vismaz jauki, ka ir kāds, ar ko tajā dalīties.

kāpēc vienmēr filmu, kurās dominē NY, noskatīšanās/grāmatu izlasīšana liek domāt par to, ka esmu piedzimusi īsti ne tur, kur vajag, vai liek kaut kur zemapziņā iedomāties savas iepriekšējās/iespējamās dzīves vai gluži vienkārši milzīgu vēlmi uz turieni doties kaut uz vienu nedēļu? oor man vienkārši gribas Kaut Kur doties. protams, par usa es tikai (un kā vēl) priecātos. apsolos to kādreiz īstenot. piedzīvojumus, citu ātrumu, vienu traku, traku laiciņu, lai pēc tam var gurdi nopūsties un teikt: "tas tik bija kaut kas!" man gribas sajusties kā puteklim starp miljoniem cilvēku, man gribas ieklīst ķīniešu kvartālos, vazāties pa centrālparku; atsaukt atmiņā visas lasītās grāmatas, kurās tas pieminēts, apsēsties uz soliņa, blenzt debesīs, smaidīt un domāt par to, kā klājas maniem draugiem aizokeānijā.


--
sapratu, ka tas laikam ir aizliegtā augļa sindroms. jau kopš bērnības mēs blenžam uz ameriku savās tv kastēs, esam šķietami zinoši par to, kas un kā tur notiek, zinām, kā skolēni pusdienu starpbrīžos ar sviestmaižu kārbām iet pagalmā zem koka ieturēt maltīti un kā puikas rūtainos kreklos tur noskatās uz savām sapņu meitenēm. tā ir cita dzīve, kas it kā ir tepat rokasstiepiena attālumā, bet atduras pret ekrānu. un vilina tieši tāpēc tik ļoti, ka ir tik neaizniedzama.

šī ir drusku jauna dzīve. no rītiem te spīd saule un zem kājām ir koks (ozols?). this is it, šis ir brīvlaiks un šī ir īstā brīvlaika atmosfēra - pusslimai dzīvoties pa mājām, bet tajā pašā laikā darīt tādas jaukas un lietderīgas lietas. + izskatās, ka āra superlaiks saglabāsies vēl visu nedēļu.


pats zina, kam nospēru bildīti, viņa mani iedvesmo

šodien centos sevi glābt no gurķošanās un slim-sajūtas un aizdevos līdzi uz laukiem. ārā -13, diena skaista jo skaista. zaru dedzināšanas process bija diezgan smieklīgs, jo man bija liels vārgums un drausmīgi sala kājas. tā kā centos sildīties tuvu ugunij, sākās daži jociņi par aizdegušos sonu, līdz pēc kāda brīža tiešām jutām, ka kaut kas ož pēc svilinātas cūkas. vēlāk atklājās, ka ir sadeguši mani cimdi (uz rokām) un drusku iedeguši arī māmiņas labākie ziemas cimdiņi, kas bija zem pirmajiem. esmu ļoti nerentabls bērns, ziniet. mēģinājām arī pastaigāt pa ezeru, bet vidū ledus sāka baisi krakšķēt - nu, tikai tā vienu, divas reizes, bet pārāk biedējoši, tāpēc gājām uz krastu. mašīnā atpakaļceļā mamma pamanīja, ka ekstrēmās pārvērtības skārušas arī viņas zābakus - viens tikpat pūkains, kā bijis, bet otrs manāmi 'apskūts'. iebraucām Pārogres lielveikalā, tur zooveikalā bija balts papagailis, kas pilnīgi skaidrā, mazliet čerkstošā latvju mēlē neskaitāmas reizes atkārtoja "čau, papagaili!" un reizēm vienkārši "čau". tas bija tiik piemīlīgi.
es tūlīt piekāsīšu savu nelabumu un apēdīšu kraukšķīgu vistiņu ar gardiem kartupelīšiem. cerēsim, ka aizskalošu savu iespējamo a hepatītu ar zāļu tējām un viss būs labiņi.

ko labu cilvēkam dod alkohols?

tildē nav pieejams tāds termins kā 'citplanētietis', taču, latviskojot 'citplanētu iedzīvotāji', sanāk 'little green men'.

un vēl mazliet ieslīgstot bērnības atmiņās, atradu haotisku un jautru ierakstu no dienasgrāmatas. it sevišķi uzjautrina otrā daļa. ( te )

pārņemu stafetes kociņu no nenoteiksme un rakstu par 7 mazāk vai vairāk zināmām lietām par un ap mani.

vispār šķiet, ka varētu visos punktos sarakstīt kuriozus iz dzīves, jo it sevišķi pamatskolā likās, ka pati esmu viens liels kuriozs un labāk atrasties izolācijā. bet nu skatīsim, kas sanāk.
( sanāk šitā )

es ļoti, ļoti gribu, lai gads turpinās tāpat, kā iesācies. cik sen es nebiju izbaudījusi ziemu! un cik fantastiski var piepildīt dienu, ja izmanto vislabākos līdzekļus. vēl no vakarrīt gājām kājām dažādiem specefektiem apvītu maršrutu Teika-centrs, bet dienasvidū jau izgulējusies skrēju baudīt ziemas sauli un suņu kamanas. ja man būtu suns, viņš noteikti būtu tāds pats - tāds, kuram var piesiet klāt ragaviņas un kurš laimīgs (cerams:D) ļepato pa sniegaino meža ceļu un tev atliek tikai jūsmot par gar ausīm skrienošajām sniega drumslām un priežu galotnēm virs galvas. nerunājot par Daugavskatiem un šīsdienas mājupceļa miglaini sniegotajiem rozi/oranžo-debešu skatiem aiz loga. par končām, kas nočieptas, atmūķējot skapi, par kartupeļburkāngaļassacepumu un veciem Quelle katalogiem. skaistākais paliek iefotogrāfēts atmiņā, kā vienmēr.

šodienas smaid-sajūtas bija lēna iešana pa tikko uzsnigušu un gurkstošu sniegu un tas, kā 6. tramvajā priekšā sēdošs puisēns, nevērīgi aizlicis roku aizmugurē, sāka knibināties ap manām zābaksprādzēm,pats to īsti nepiefiksēdams. vispār Salaspilī laikam ir stilīgi atstāt cilvēkus bez sakariem ar ārpasauli pašās "piemērotākajās" dienās. labi vēl, ka ir draugs-mobilais telefons!

saņēmu pirmo pastkartīti! un ir pamatotas aizdomas, ka būs vēl ^^
ārā snieg 'kā traks', un man ir noskaņa, IR.

--
neatceros redzējusi tādu cilvēkaktivitāti pagalmā!

mācīties par vīrusiem ir tīrais prieks, ja no mācību materiāliem pretī lūkojas šitādi divi smaiduļi :D

stacij-māju ceļš šobrīd ir viena liela slidotava, un ir diezgan jauki redzēt, kā ļaudis viens pēc otra pārņem savu pēdu gūstā zaļo pļavu. taciņas gar abām malām, arī pati mazliet pamežģīju kājas pa sasalušajiem kurmju rakumiem, bet vismaz kaut kāds action vēlajā nogurumstundā.
pēc nedēļas jau svētki. jocīgi, ne?
tik maz laika, lai atvilktu elpu, tik maz laika, lai iemācīties dziesmiņu un dzejolīti un sasaiņotu dāvaniņas, pačīkstētu pēc sniedziņa un citiem -iņiem un padarītu vēl dažus darbiņus.
un ir dažas lietas, kas man neliek miera. cik viens cilvēks var sapņot par to, kā viņa ģimenes locekļi hmm.. atstiepj pedāļus? no rīta tiešām atkal jutos tramīgi un jocīgi. mīļo māsiņ, tu jau pirms pāris nedēļām noslīki gumijas laivā, bet šonakt atkal tas notika. kaut kādā mežā tu biji braukusi ar riteni, aplaupīta un pēc tam nez kā nomirusi. bija pat iepostots ieraksts te, cibā, ar tādu melnu krustiņu un uzrakstu RIP, ko laikam bija caur tavu profilu paveicis kāds cits. tiesa gan, vēlāk laikam tomēr izrādījās, ka esi dzīva vai tomēr mistiskā veidā man parādies, bet vienalga. es sākšu baidīties no gulētiešanas, un to man nemaz negribas.
jābeidz uz kādas pozitīvas nots. pagaidām pietiks ar priekiem par to, ka rīt ir pēdējā sūrā darba diena. un līdz ar to nāks daudz citu prieku, jēēj!

"plus fonā skanot (un atkal jau es lietoju šo apzīmējumu - "smeldzīgs", bet ko lai dara, ka tas tik tiešām ir smeldzīgs?) karaļa smeldzīgajai balsij, mūsu sejas izteksmes krasi mainīja mīmiku pirms un pēc apelsīna daivas nonākšanas mutē.. tu teici :" kaut kas pēc medicīnas garšo!" tad nu šeku-reku būs kaut kas atmiņai"
un tā, klausoties šai ziņai pievienoto dziesmu, atceros vakarvakara minūtes, sēžot uz origo apšaubāmā āra soliņa, klausoties kings of leon skaņās un skatoties, kā pāris cilvēki lēnām slidinās pa slidotavu. bija skaists vakars un pēc medikamentiem garšojoši apelsīni.
šodien slapjš sniegs sit pļaukas sejā un istabas ir aukstas. bet tomēr kaut kāds siltums liek sevi manīt, un es ik pa brīdim iedomājos par to, cik nezjēdzīga ir nepārtraukta skriešana. un cik ļoti brīvlaikā gribētos aizbraukt uz kādu neeksistējošu ēku ar lielu, tukšu, balstsienainu istabu un klavierēm pa vidu. pavadīt tur vairākas dienas. un vēl šur tur.

I've been roaming around, always looking down at all I see, painted faces fill the places I can't reach

cik reižu dienā konduktors pasaka "paldies"? kārtējo reizi par to sanāca aizdomāties, kad šodien manu biļeti pārbaudīja labsirdīgā pusmūža gaišmate Poļina, kas vienmēr ļoti izteiksmīgi visiem saka paldies, parasti pirms Rīgas atgādina par personīgo lietu paņemšanu un citiem niekiem. turklāt viņai paldies bija jāsaka ne tikai katras biļetes īpašniekam, bet arī zēniem, kas viņai novēlēja veiksmi darbā, un arī man, kad pacēlu nokritušo konduktora vietas lapiņu. un visas reizes tik bijīgi un cēli - "paldies!". cik dienā, cik nedēļā, cik gadā? kā klājas tam onkam, kurš visiem pēc kārtas teica "pateicos"? (ā, un kā klājas tiem žūp-onkām, kurus es cienāju ar Haribo, lai viņiem būtu ko uzkost pie vodkas, un kuri man reiz solīja pirkt rozi un sauca par sievieti, kas ir skaista pat bez kosmētikas? :D labi, tas laikam ir ārpus konduktortēmas, bet iekš vilcientēmas, tāpēc piedosim novirzi).

kā klājas tiem, kas mums katru dienu ir blakus, bet par kuriem mēs neko nezinām?

jau otro vakaru atgriežos mājās sniegotu kupenu paradīzē, apsarmojušu vadu un koku zaru valstībā un jūtos kā iekāpusi pasaku grāmatā. ja rīt uzspīdētu saulīte, ietu kaut ko no tā visa iemūžināt.
kamēr ģeo-ļaudis turpina izklaidēties spīķeros, lieku savu ziemas pleilisti, sildos ar tēju un džemperiem un priecājos, jo vienkārši ir tik labi. laikam bija sakrājies neliels ziemas trūkums organismā. vai arī tā mieriņa trūkums, ko nes pirmais sniegs - tāds sniegs, kāds te aiz loga. un ceru, ka rīt būšu atguvusi savu pusstundā pazaudēto balsi, heh.

tā nu sēžu, dzeru tēju ar kokosa-kafijas (pie)garšu no termosa, kurš tā arī neizmantots pavadīja somā trīs stundas, un brīnos par to, cik neierasti sociāla bija šī diena. vārda vislabākajā un vissajūsminošākajā nozīmē. trīs sveces par Latviju.