Do you believe in something beautiful?

kāpēc vienmēr filmu, kurās dominē NY, noskatīšanās/grāmatu izlasīšana liek domāt par to, ka esmu piedzimusi īsti ne tur, kur vajag, vai liek kaut kur zemapziņā iedomāties savas iepriekšējās/iespējamās dzīves vai gluži vienkārši milzīgu vēlmi uz turieni doties kaut uz vienu nedēļu? oor man vienkārši gribas Kaut Kur doties. protams, par usa es tikai (un kā vēl) priecātos. apsolos to kādreiz īstenot. piedzīvojumus, citu ātrumu, vienu traku, traku laiciņu, lai pēc tam var gurdi nopūsties un teikt: "tas tik bija kaut kas!" man gribas sajusties kā puteklim starp miljoniem cilvēku, man gribas ieklīst ķīniešu kvartālos, vazāties pa centrālparku; atsaukt atmiņā visas lasītās grāmatas, kurās tas pieminēts, apsēsties uz soliņa, blenzt debesīs, smaidīt un domāt par to, kā klājas maniem draugiem aizokeānijā.


--
sapratu, ka tas laikam ir aizliegtā augļa sindroms. jau kopš bērnības mēs blenžam uz ameriku savās tv kastēs, esam šķietami zinoši par to, kas un kā tur notiek, zinām, kā skolēni pusdienu starpbrīžos ar sviestmaižu kārbām iet pagalmā zem koka ieturēt maltīti un kā puikas rūtainos kreklos tur noskatās uz savām sapņu meitenēm. tā ir cita dzīve, kas it kā ir tepat rokasstiepiena attālumā, bet atduras pret ekrānu. un vilina tieši tāpēc tik ļoti, ka ir tik neaizniedzama.