Do you believe in something beautiful?

stacij-māju ceļš šobrīd ir viena liela slidotava, un ir diezgan jauki redzēt, kā ļaudis viens pēc otra pārņem savu pēdu gūstā zaļo pļavu. taciņas gar abām malām, arī pati mazliet pamežģīju kājas pa sasalušajiem kurmju rakumiem, bet vismaz kaut kāds action vēlajā nogurumstundā.
pēc nedēļas jau svētki. jocīgi, ne?
tik maz laika, lai atvilktu elpu, tik maz laika, lai iemācīties dziesmiņu un dzejolīti un sasaiņotu dāvaniņas, pačīkstētu pēc sniedziņa un citiem -iņiem un padarītu vēl dažus darbiņus.
un ir dažas lietas, kas man neliek miera. cik viens cilvēks var sapņot par to, kā viņa ģimenes locekļi hmm.. atstiepj pedāļus? no rīta tiešām atkal jutos tramīgi un jocīgi. mīļo māsiņ, tu jau pirms pāris nedēļām noslīki gumijas laivā, bet šonakt atkal tas notika. kaut kādā mežā tu biji braukusi ar riteni, aplaupīta un pēc tam nez kā nomirusi. bija pat iepostots ieraksts te, cibā, ar tādu melnu krustiņu un uzrakstu RIP, ko laikam bija caur tavu profilu paveicis kāds cits. tiesa gan, vēlāk laikam tomēr izrādījās, ka esi dzīva vai tomēr mistiskā veidā man parādies, bet vienalga. es sākšu baidīties no gulētiešanas, un to man nemaz negribas.
jābeidz uz kādas pozitīvas nots. pagaidām pietiks ar priekiem par to, ka rīt ir pēdējā sūrā darba diena. un līdz ar to nāks daudz citu prieku, jēēj!