Do you believe in something beautiful?

pēdējā laikā bieži iedomājos par to, cik ļoti daudz raižu, neskaidrību utt. cilvēki sev aiztaupītu, ja atcerētos likt lietā mums dāvāto spēju runāt, izrunāt, nevis tikai paļauties uz savu intuīciju, kas var būt grieza vai var nepiemist nemaz.
un biju aizmirsusi, cik lielus burbuļus var uzpūst no hubbabubbas! un cik krāsains var būt 'drūmais' novembris.

the Sound laupa sirdi un prātu šovakar

kad ārā paliek rillī auksti, man atkal gribas tā

lai vai kā, ir jauki, ka kursabiedri parūpējas par to, lai garas darba dienas vakarā vari līdz ar ķīmijas grāmatām izņemt no somas 400gramīgu Whiskas kaķu barības konservu bundžu. un tas nekas, ka man nemaz nav kaķa. (es varu par tādu kļūt!)

nu vienkārši IR,

šovakar visas sajūtas iet drusku pāri malām. un ir jau arī iemesls, hehe
13. janvāra - autoostas tunelī 23:06 ģitārpuika nenormāli izjusti dziedāja šo sen nedzirdēto dziesmiņu. pirms kāpšanas augšā uz stacijas pusi apstājos, pieliku visas koncentrēšanās spējas, lai samaklētu maku, aizgāju atpakaļ un iebēru kko uz viņa ģitār-futlāra. lai mājās atcerētos, kamdēļ tas viss, tika atstāta ļoti skrebelīga piezīme uz klades pēdējās lapas - "what can I do to make you love me'
un izrādās, ka tomēr man ir sava kripata intuīcijas. nākot no vilciena, domāju - ja nu šovakar notiktu brīnums un būtu pieslēgta apkure? aizdomīgas gaismiņas pagrablogos, pieskāriens kāpņu telpas radiatoriem, uuuun - jāa!


dzīve ir viens liels karuselis

Reizēm skumjas var būt TIK patīkamas.

--
debesīs ir ieslēgta lampa, tāpēc šī nakts ir gaiša. tik gaiša, ka gribas iet ārā un staigāt; izstaigāt iekšas. pat miegs nenāk.

dzīve mani pārlieku lutina

āāāāāāh!! lapas lido, mati plīvo, saule SILDA un vienkārši ir tik priecīgi, ka varētu pacelties gaisā. lai dzīvo Šāds Rudens!

tikko tētis no viesistabas pateica faktu - 'blinku buņģieris nosities ar lidmašīnu', kaut kādā diegan drausmīgā avārijā. tas mani diezgan satricināja. kā nekā vecajos labajos laikos tik daudz tika klausīti, tik daudz ko ieguldījuši sava žanra mūzikas attīstībā, un tikai trīs vien bija. turklāt Travis taču bija pat pasaules labāko bundzinieku saraksta augšgalā. tad nu sāku meklēt info netā un sapratu, ka viņš tomēr ir izdzīvojis! kā var šitā jaukties ar informācijām - nezinu. katrā ziņā tas man pat nosita vēlmi rakstīt kaut ko par ģeo-sporta dienām un tamlīdzīgām muļķībām, kas tomēr ir gana iespaidīgas, lai tās pieminētu. nu bet pieminētas būs, un pēc gadiem, šo lasot, varēšu censties atšķetināt atmiņu valdziņus.

esmu nogurusi pati no sevis. kripatu atpūtas, lūdzu! ;(

--
bet tiešām, kā lai to paveic? kā lai rīt nepamostos kopā ar sevi, kā lai izvairos no klausīšanās savās sarunās ar citiem un iešanas kopā ar sevi uz skolu, mājām utt.? tikai pāris dienas, un tad es atkal pēc šī cilvēkbērna drusku sailgotos. bezspēcīgums.

pašlaik jūtos kā nedēļu dzērusi un nedēļu negulējusi, khi
bet Pārdaugava rauj mani sev līdzi gan dienā, gan naktī. savas pilsētas izzināšana taču ir katra rīdzinieka (vai vismaz apziņā - rīdzinieka) nerakstītais pienākums, it īpaši, ja tas jāattiecina uz vietām, kas pilnīgi apstulbina ar savu savdabīgo šarmu.


--
"vakarpusē atmet visam nepadarītajam ar roku un nosvini dzīvi" - šī rindiņa draugu horoskopā mani vienkārši sajūsmināja. un vispār jau dzīve būtu jāsvin katru dienu.

pat pēc ~4h ilgas acu mocīšanas ar mikroskopu, airkājvēžu lēcienu skaitīšanas un citām jautrām izklaidēm, kas ļāva no biofak. iziet tikai 21.45 (lai slavētas pirmdienas!), tomēr būt spēj kaut kas, kas aizstumj malā noguruma pofigismu un dara patiesi priecīgu - mājās sagaidoša, māmiņas dāvāta dūnu sega, tāda patiesi liela, mīksta un silta, kāda manā īpašumā nekad nav bijusi. tas varētu būt labs stimuls vienmēr iet gulēt laicīgi un izgulēties pavisam kārtīgi pirms pirmdienām un citām dienām.
ja vakar un aizvakar jutos kā siltumnīcā, tad šodien visu dienu ārā ir ieslēgta duša uz īpaši smalko ūdens režīmu :)

kā izrādās, no 30. augusta ir atjaunots vilciens uz Ventspili, bet šis nepietur Līčos, lai gan pietur abās pieturās gan pirms, gan pēc Līčiem. tas nu ir nešpetnuma kalngals. tā cerēju, ka varēšu atgriezties bērnībā un ar vakara vilcienu izkāpt tajā jaukajā mazajā stacijiņā un garām Ērika Stūrim doties pie vecmāmiņas.

šādā vakarā gribu kādu ķert aiz rokas un skriet ārā. skriet pie Rudens, pie visām rudens smaržām un garšām.
lai gan nezinu, vai būšu spējīga tikt pāri pirmajai sesijai, esmu laimīga par to, ka visas dienas gaitas paiet klusajā centrā, vairs nekādu putekļaino Čaka ielu. un Kronvalda parks kļūs par manu labāko draugu.

žēl to ļaužu, kuriem šodien ir nācies uz mani skatīties, jo spoguļattēls mani ļoti biedē un vispār jūtos graujoši. braucot pāri Akmens tiltam, redzēju cilvēku jūras, kas klīda uz Flugtag'u. un man taču arī tik ļoti to gribējās redzēt, tāpat kā piedzīvot šodienas vakardaļu, bet nu neko. vispār derētu sagrabināt naudu un iegādāt lielo Jagermeistara pudeli personīgai lietošanai, vismaz silda un garšo jauki, turklāt atsauc atmiņā padomes naksnīgos rudens pasākumus Ziedonīša spēļu laukumā. bet kopumā Baltā nakts bija ļoti jauka - debesis tiešām bija baltas, Heima bija Lietaini noskaņīga, karstvīns patiesi karsts, beidzot viena uzvarēta durak-partija, un filmas Step Brothers skatīšanās četros rītā vispār ir labākais, ko pēc tādas nakts var darīt :D
kanādas ošiem lapas palikušas dzeltenas un lidinās vējā. rudens, vīī.

man galīgi netīk, ja cilvēki savu sakāmo iesāk ar vārdiem "atklāti sakot..", jo tad man liekas, ka viss iepriekš sacītais ir bijis pilnīgas muļķības :)
šorīt ir tāds foršais rīts, kas liek domāt, ka būs forša nedēļa. rīts ir tāds, kāds palicis prātā no skolas ekskursiju rītiem, kad jākravā soma ar termosiem un sviestmaizēm un jākratās kaut kur uz Tērveti vai Siguldu.

have a nice day

šī bija tik laimīga nedēļa! ar visu laiku maģiskāko mēnessaptumsuma nakti, ar milzu darbu pieveikšanu zemeņlaukā, ar ezeru un ar visu, visu pārējo, kas iespējams tikai tur. man pat nepietrūka sabiedrības. man nepietrūka interneta, es bez tā visa varētu dzīvot ilgi un laimīgi, jo savā dziļākajā būtībā esmu pilnīgs lauku cilvēks, tikai kaut kāda pārpratuma dēļ esmu piedzimusi pilsētā un tāpēc to iemīlējusi. šovakar daudz labprātāk es dotos uz kādu no Aiviekstes tiltiem un iedegtu sveci par Latviju, nekā trauktos uz Rīgu, no kuras man ir fobija jau tagad. eh, to tiltu pasākumu man gribas tik ļoti, bet kārtējo reizi viss sakritis ir vienā brīdī. tomēr ticu, ka SigurRós nepievils un mājās došos palēkdamies.
-
grrreat, izrādās, ka arī koncertā būs gaismas tilts! tomēr sāk gribēties uz rigu, khi

ar šovakaru es sākšu krievu valodas apgūšanu pašmācības ceļā. man ir divas grāmatas. pirmās nosaukumu es nespēju salasīt, otrā saucas "žiļi biļi".
klausos mūziku, kas spēj būt tik auksta un silta reizē. nē, drīzāk auksta un skaista reizē. kā okeāns.

atlika ieminēties, ka dzīvokļa sienas vairs nespēju panest, kad pēc brīža saņēmu sms ar tekstu "būšu klāt 5os glābt tevi no šizofrēnijas". paskatījos spogulī, ieraudzīju, ka šodien esmu uzvilkusi krekliņu ar citplanētiešiem un acīs ir nedaudz izbiedēts skatiens, un man palika baisi.

ir 8. gada 8. mēneša 8. diena un pulkstens rāda 8 minūtes pāri astoņiem.

he, izrādās, ka iekš last.fm pat ir tags ar nosaukumu "nostalgia"! būs kaudzīte, ko tur salikt :)

saruna ceļā uz fakultāti bija par tēmu "es zinu divas meitenes no otrā kursa - viņas teica, ka viena darba diena nedēļā būs brīva, un viņām tā bija piektdiena! iedomājies, cik tas būtu forši?" (sajūsmīgi izsaucieni)
saruna atceļā no fakulatātes - "nu ko, būs jāmācās arī sestdienās [..]"
galīgi neiepriecinoši, bet nu nekas. ir tik nereāli, TIK nereāli iedomāties, ka pēc pārdesmit dienām būs jāsāk tur mācīties! bijām iegājušas pie ģeologu reģistrēšanas - viņiem sestdienas noteikti nedraud. satikām tikai pāris dīvainus puišus, kuri runāja nesaprotamā kriev-latviešu valodā, nosaucām to par iežu valodu un nopriecājāmies, ka nebūsim ģeologi.

deviņdesmitie mani nepamet jau kuro nedēļu. vakar nejauši uzslēdzu tv, kur rādīja Hole - Malibu. netieku vaļā! bērnības dziesmām ir īpašs šarms. (sameklēju pat Limp Bizkit - Breakstuff :D)

mana pašreizējā deviņdesmito/divtūkstošo-sākumu pleiliste goes like this:

OPM - Heaven is a halfpipe (atgādina Līčus)
Lighthouse Family - High (vienkārši ir jauka)
Lambretta - Bimbo (toreiz likās ļoti skumja, bet tikpat ļoti patika)
Hanson - If Only (Cekule un vasara, man kādi desmit gadi, ejam peldēties Mazajā Juglā)
Hole - Malibu (jau pirmie akordi atviež krietnu laiciņu atpakaļ :) )
Eskobar - Someone New (pielipīguma kalngals :D)
Metallica - Whiskey In The Jar (omammas dzīvoklis, 98 gads)
Blink 182 - Adam's Song (mūsu dzīvoklis, Linda+blinku apsēstība, skumjums)
Spice Girls - Stop (Linda un diktofons+kasetes :D)
Blink 182, Matchbox20, Third Eye Blind - Story Of A Girl (Visagala agrīnie gadi)
Lit - Miserable (Cekule un nez kāpēc Annija. viņai laikam tobrīd čakli viņus klausījās)
Coldplay - The Scientist (sirds sažmiedzas)

un noteikti papildināsies ar vēl prāvu dalībnieku pulciņu. ak, nostaļģija, kāpēc tu mani piemeklē tik bieži? :)

dažbrīd liekas, ka kāja mani gluži vai glābj no iesaistīšanās visādās apšaubāmās aktivitātēs, no kurām citā gadījumā būtu grūti atteikties savas mīkstās sirds dēļ. un tad es sāku prātot, kas man vispār tā pa sirdi, jo reizēm bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem varu rīkoties (biežāk - izteikties) ciniski un nejauki, no otras puses - acis sāk pludot, tikvien kā ieraugot vecu vīriņu ar kruķi ejam pa ielu.
turpinu brīnīties par saviem face-control rezultātiem no luis tabulas - nu neiet, neiet man želejmati un solārijsejas kopā ar ģeogrāfijas fakultāti! turklāt tik daudz meiteņu. jācer, ka patiesā aina izrādīsies pozitīvāka par šķietamo. pretējā gadījumā jau tagad sāku ilgoties pēc vecajiem-lieliskajiem klasesbiedriem, heh.

p.s. ļoti ļoti gribu atkal garus matus. turiet šķēres no manis pa gabalu vēl kādu gadiņu, lūūdzu
p.s.2 diez vai jums ir tik forša māsa, kura vienkārši tāpat jums nopērk lielisku ķiršu dvieļ-auduma kreklu. bet man ir, cheers!

šis vakars ir tik FORŠS! ārā nolijis silts lietus. ir mājīga mūzika un mājīgs garastāvoklis, un, pateicoties datorizētajām komunikācijām, arī par garlaicību sūdzēties nevar. dabūju bildes no pagājušajām brīvdienām, smaidu līdz ausīm, jo šīs zvērīgi-lietuviskās dienas tik ātri nevarēs aizmirst :}
turklāt šodien es izkustējos no mājas un saēdos TIK daudz ķiršu, kā nekad mūžā.

I'm a cherry monster :D



pieķēru sevi pie domas, ka dienas sarukšana mani tikai iepriecina. tumšie vakari viennozīmīgi ir mājīgāki par gaišajiem, ja tie ir jāpavada iekštelpās.