Do you believe in something beautiful?

uz balkona tīru telti no liedaga pārpalikumiem, un ik pēc brīža paveras kāds no augšstāvu kaimiņu logiem, un tam seko jūsmīgi izsaucieni "oo, tagad es arī redzu! paskaties!" :)

par to, ka jūlijs būs gada (vismaz līdz šim) interesantākais mēnesis, nebija melots. arī noslēdzu to pavisam interesanti - ar slimnīcas uzdzenošajām skumjām, ar atklāsmi par iedzimtām īpatnībām un kaula lūzumu (ģipsis esot pārāk liels čakars, tāpēc jādzīvo tāpat), ar bēdām par to, ka savu mīļāko vasaras daļu - augustu - varēšu vienkārši "norakstīt". nekādu roadtripu, nekādu citu tripu, un nemaz negribu domāt par to, ka šovasar laukos esmu bijusi tikai kādas trīs reizes, peldējusies labi ja desmit. visvairāk nevaru panest to, ka ārā ir TĀDS laiks, bet es to vadu un vadīšu četrās sienās, faaakk!
organisms pieprasa oranžo krāsu - nopirku burkānu sulu stilka pudelītē un gimijkončas spilgti oranžā paciņā.
un vispār man ir lieliskas pusdienas - milzu šķīvis, kura trešdaļu aizņem siera čipsi, pārējais ir milzīgs krāvums ar nesmalki sagrieztiem salātiem, pāris tomāta šķēlēm un krējuma karoti pa virsu. tik ņammīgi! ja nav nekas cits, par ko priecāties, priecāšos par ēdienu. protams, arī par vakardienas jauko ziņu, ka man būs, kur nākamgad mācīties, un nebūs par to jāizšķiež liela nauda.

p.s. Cubus'ā ir viens krekls, kuru es šausmīgi gribu. kokvilnīgi balts ar mikimausi. tādu pašu, kāds man bija uz tā džempera, kuru bērnībā valkāju un kuru varēja vilkt uz abām pusēm. bet 14.99, nūū nē. gaidīšu atlaides vai kādu labdari.

es neciešu lapsenes.
es neciešu ar viņām dalīt savas brokastis, savas pusdienas, savu launaga sulu un ābolus. neciešu to, kā viņas slepus ielavās pa logu, un tad man vairākas minūtes jācenšas tās tvarstīt ar kādu apģērba gabalu, lai izlidinātu laukā, jo nogalināt uz vietas kaut kā negribas.

tādā karstumā es gribu tikai uz laukiem. taču man ir sava metode, kā atvēsināties vismaz uz laiciņu - izņemt drēbes no veļasmašīnas un uzreiz vilkt mugurā. līdz Rīgai jau ir izžuvušas, un saule atkal sāk cepināt, bet toties kādas minūtes 40 nav karsti.

un kāds šorīt bija rīts! starojošs. celšanās 04:30, pirmais vilciens. miglas vāli pār pļavām un dārziņiem. saule jau silda, un mēs braucam uz jūru. braucam peldēt un runāt, braucam baudīt pavisam īstu vasaras rītu jūras viļņos. atpakaļceļā 'pikantumu' visam piešķīra n-tie plikie onkas, haha, laikam ieklīdām nūdistu zonā. un tā sajūta, ka nāc no jūras, kur bija pilnīgs miers un sākumā cilvēki uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, bet tagad bars krīt laukā no vilciena - un viņi jau ir nokavējuši īsto rīta cēlienu.

šīvakara kafijbiedrs nokavēja satikšanos apmēram par pusstundu, jo pa ceļam bija izdomājis uzspēlēt uz ielas ģitāru un ievākt kādu naudiņ' :D bet tas ir jauki, un es esmu pieradusi, ka gandrīz visi draugi vienmēr kavē, ja nekavēju es (es kavēju reti, tāpēc gaidu bieži). turklāt man liekas, ka viņš kāps kaut kur augstāk par uzspēlēšanu uz ielas, to var just.

Rīga - Krustpils 20:52 ziemā man liek nedaudz justies neomolīgi, bet vasarās es vienmēr pieploku pie loga un sāku domāt par lietām, kas man ir svarīgas. par tiem cilvēkiem, kas gluži nemanot man ir kļuvuši ļoti svarīgi.

šodienas dziesma - ilgu laiku nepelnīti piemirstā, bet vakarvakar saņemot atcerētā The Streets - Dry Your Eyes. + šodienas kontā 4 saldējumi.

un rītvakar es metos iekšā piedzīvojumu virpulī. būšu atpakaļ civilizācijā otrdien (:

cēlos 6os, ņēmu līdzi kārtis un svietmaizes (labi, sviestmaižu gan nebija, tikai viens "kārums" un pāris ledenes) un pievienojos trakajiem studētgribošajiem rindāstāvētājiem. bija tīri ātri, nesāpīgi un negarlaicīgi. jūtos jau ar vienu kāju iekāpusi jaunajā dzīvē, tāda forša sajūta. kā pirms 1. klases, kad priekšā bija kaut kas liels, nezināms, bet vilinošs. studentkartes bilde gan man būs graujoša, jo tiešām nebiju domājusi šodien bildēties, būtu vismaz matus izķemmējusi vai kādu tušu ieķēpājusi acīs. vēl mēs ļoti pierijāmies mārtiņa beķerejā, bet tas ir gluži saprotams, jo tagad priekšā nedēļu ilgs stresošanas posmiņš par savu budžeta vietu, kuru pašlaik rotā kārtas skaitlis 9. vēl es nespēju saprast, ko viņi visi meklē ekonomikā un vadībā. man piemaksātu, es uz turieni neietu! :D ai bet kušs, jābeidz šī tēma, tāpat no tās nevarēs izbēgt vēl labu laiciņu. labāk iešu nosnausties.

ieraudzīju un nespēju nepadalīties - ekoloģiskais ekrāna tīrītājs

izejot no skolas, sažņaudzās sirds. biju izņemt savu dokumentu ar trīs veidu burtiņiem un citu veidu cipariņiem, par kuriem esmu ļoti priecīga. plunčinājām kājas ziedonīša strūklakā un grauzām jattis saldējumu, kurš nebija pirkts no bērnības. atceros, viņu pārdeva stacijā un, šķiet, arī interpegro par dārgām naudiņām, bet mums ar māsu tas bija visu saldējumu karalis. vēl man iedeva kaut kādu brīnišķīgi nodzeltējušu medicīnas dokumentu, uz kura ir zīmīte, ka oktobrī man ir jāiet potēties pret difteriju. pēdējā lapā ir zīmogs "sūdzību nav, objektīvi - bez novirzes no normas". tas zīmogs gan ir piecus gadus vecs, tāpēc neko nevar zināt.
nedaudz škrobīgi, ka pavasarī patīrīju māju un pa-izmetu ārā visādus diplomus un tā, varbūt būtu noderējuši augstskolai. bet nu nekas. vēl šodien satikām juri un mariju, satikām evartu, viņš nopirka pavisam glīšas 'golfa kurpes'. bijām latgalītē, bijām centrāltirgū, mana šīsdienas frāze - "kadi ceni, tadi banani!" nudien, ja vēlaties izbļaustīties un izkašķēties, ejiet vien uz tirgu. labi, ka šodien mani viss vienkārši smīdina.

un vēl atgriežos positivus noskaņā. vakar mājās liku klausīt stereophonikus un devos gulēt. šodien gan pamatīgi atgriežas šīgada sajūtas, skatos jūtūbu, skatos bildes un klausos travis. pa dienu ik pēc soļa nobļāvām kādu frāzi iz gustavo. uzraksti uz piena mašīnām "imunella" man izskatās kā manic'u "umbrella", un es atkal atgriežos piektdienā un sestdienā. atkal ar kapuci tresījam (haha) pie resnā puiša tievā, atkal lēkājam līdz bezspēkam pie mofo, dziedam "why does it always rain on me", sēžam smiltīs, peldam jūrā, tīram zobus ar kapu akas ūdeni, khi. un vēl spoku stāsti mašīnā četros no rīta, un vēl puikas, kuriem rītausmā tiek dota rupjmaize un kuri pateicībā bučo roku, kuri vēlāk agnesei prasa numuru, viņa iedod savu brālēna numuru, šis saņem visnotaļ svarīgu un mums noderīgu īsziņu, bet izdzēš bez pēdām. un vēl, un vēl. tagad atpūta līdz piektdienai.

un vispār man gribētos šo to vairāk zināt par pasaules lietu kārtību, par savas dzīves kārtību. par tiem krāsainajiem mozaīkas gabaliņiem, kuri tomēr kaut kādā veidā ir saistīti un kuriem kaut kad būtu jāsaliekas kopā vai vismaz jāveido fragmenti. pašlaik liekas, ka tie ir izsvaidīti. un, lai gan arī katrs par sevi tie ir skaisti, prasās pēc kādas kopainas, prasās pēc puaro, kurš izskaidros un saliks visu pa plauktiņiem. tajā pašā laikā zinu, ka daudzi gabaliņi vēl nemaz nav apgriezti uz krāsaino pusi un ka tik daudz kas vēl priekšā. daži varbūt ir ieklīduši no citas bildes un paliks malā. nuja, laiks rādīs.

tikai tagad pamanīju, ka mana dārgā kreisā ekstremitāte šodien ne tikai sāp pastiprināti, bet ir arī forši palielinājusies izmēros daļā virs kājas pirkstiem. noteikti kaut kas sastiepts, taču zāļu skapītī nekādus fastumgēlus neatradu. ja man piektdien uz Salacgrīvu būs jābrauc klibai un lēkāt nespējošai, whooaa, tas nebūs labi. varbūt kāds zina, kā tādu kāju dabūt pie dzīvīgākas dzīvības bez smērēm un ārstiem?

aim kreizī. tā vietā lai dodos saldi čučēt saklātajā gultiņā, iegāju draugos un pasūtīju numeroloģijas kalendāra abonementu mēnesim. gan jau daļa tur ir pilnīgākās muļķības, bet ir interesanti kaut vai uzzināt savu katras dienas krāsu. un tas nekas, ka manā skapī lielākā daļa drēbju ir zaļas/zilas, melnas/brūnas. oranžajā dienā kaut vai apsiešu oranžu bantīti ap roku, tas taču tā jauki, ka ir pēc kā vadīties.
vēl, runājot par horoskopiskām lietām, man ļoti kaitina, ka visur tieku pasniegta kā mantkārīga persona, kas tīko spožas lietas un meklē dzīvesbiedru ar kaudzi naudas. blefs, blefs, pilnīgs blefs. bet toties reku kaut kas diži patiess: "sargies no pārmērīgas jūtības, kautrības, klačošanās, kaprīzēm, savu spēju noniecināšanas. neatsakies no citu palīdzības! " šo visu es ievērošu. un jūlijs ir/būšot mans interesantākais gada mēnesis. to es jūtu jau tagad, yo 8)

īsti nav spēka un dukas kaut ko daudz rakstīt. vienkārši prātā nāk tā kartīte ar tekstu "vai ir dzīve pēc Dziesmu svētkiem?" es saku, ka ir. bet citādāka. tāda, kas vēsta, ka ir beigusies 2008. gada vasaras kulminācija, nu nezinu, KAM būtu vēl jānotiek, lai es justos vēl piepildītāka un laimīgāka kā šorīt, joņojot (vārda tiešajā nozīmē! mums bija daudz spēciņa 8) ) uz 11. tramvaju ar izdziedātu, bet vēl dziedot gribošu balsi, nodejotām, bet vēl skrienošām kājām un tikko dabūtu buču no virsdiriģenta, kurš visu cauru nakti negurstošs lēkāja savā diriģentu tornītī. tie patiešām bija SVĒTKI. jāgaida bildes medijos, lai vēlreiz atgrieztu tās emocijas. paldies.

/vaimandieniņ, nakts ir iespaidojusi manu balsi tik tālu, ka varu nodziedāt klavieru otrās oktāvas sibemol bez liekām grūtībām :D

no rīta uz zobu pastas tūbiņas vannas istabā pamanīju baltu cenu zīmi ar lielu ciparu 5. nobrīnījos, bet aizmirsu, līdz tikko tomātmaizes gatavošanas ietvaros izņēmu no ledusskapja majonēzi, uz kuras burciņas bija tāda pati cenu zīme ar skaitli 18. būs jāpameklē vēl kāds"iezīmētais" pārtikas/saimniecības produkts, tā aizdomīgi. otra aizdomīgā lieta ir tā, ka aizvakar vakarā no Doma laukuma skatuves pētīju netālu esošo nezin-kā-sauc-baznīcas torni, tas rādīja pusdeviņus. rādīja visas divas stundas, kamēr es tur atrados, tāpēc viennozīmīgi šis bija apstājies. bet vakarvakar pēkšņi ieraudzīju, ka tas pats pulkstenis rāda 11:43, taču rādītāji abas stundas atkal bija tikpat nekustīgi. gribu zināt - pa kuru laiku kāds pārmaina baznīctorņu pulksteņlaikus?
trešā ne tik azdomīgā, cik dīvaini uzjautrinošā lieta bija šonakt redzētais sapnis, kur ietilpa šausmīgi daudzi zināmi cilvēki no visdažādākajiem draugu/paziņu bariem. no tiem, kas varētu šo lasīt, atceros, ka no kādas svešas meitenes uzzināju, ka meiteneanna ir apprecējusies ar somu/norvēģi (īsti neatceros), es vēl viņas telefonā iebļāvu "apsveicu", bet pēc tam šausminājos, kā cilvēks var TIK agri apprecēties, turklāt Anna šo pazina tikai pāris nedēļas. otra aina bija ar sēdēšanu kaut kādas izrādes/priekšnesuma skatītāju rindās, rokās turot burtnīcu, kurā bija aptuveni trīs lappušu gara vēstule no braaleena_tā, uz brīdi biju pievērsusies skatuvei un tad pamanīju, ka burtnīca ir nokļuvusi trīs sēdvietas tālāk kādas vecmāmiņas rokās, kura ļoti cītīgi to lasīja, un kurai es diezgan sašutusi to atņēmu :D tam un citam pa vidu modinātāja atlikšana ik pa 10 min pāris stundu garumā.
tikko pagatavoju parodiju par vainagu, bet toties cik forša sajūta, ka neesmu par to izdevusi ne santīma! droši vien visas puķes ir Salaspils suņu apčurātas, bet tā kā es to neesmu redzējusi, tad man ir gluži vienalga. būs žēl rītiņ šķirties no tautas tērpa un visām no tā izrietošajām sekām, ejot pa ielu vai atrodoties citā sabiedriskā vietā. bet šodien noskaņojums ir varenlabs, jāuzrgriež kaut kas ļoti līdzi dziedams un jāsāk iesildīt balsi. priekā!

datorbilždokumentjūkļu kārtošana ir tikpat aizraujoša kā veco skolaslietu kārtošana, ko tik te nevar atrast!

[0:01:01] Aij Bužulis Rihards says: :D Aij aij aij, man ir zibenīga pielekšana. laaikam labi, ka es nenokavēju Britnijas klipiņa dēļ. :D
tātad - un es pirmdien uzvilku tikai īso krekliņu un jauku jo ārā takš ir silts. :]
[0:19:29] astra says: ok, es arī esmu attapīga :D bet pirmdien mums te bija forša saule. vēlāk aizbraucu uz Rīgu un tur kaut kāds vājprāts. starp citu, kā klājas jūsu grupai? (kaķu galvām, ja nemaldos)
[0:24:24] Aij Bužulis Rihards says: :D kaķu galvām iet burvīgi, mums jau tūlīt būs gatava jau otrā dziesma. :] Un basists, pie kā mēs gibam tikt šķiet tāds diezgan entuziasisks, jo viņam jau trešo nedēļu ir vai nu caureja, vai bastošanas eksāmens, vai ekskursija uz Valmieru.

--
jestrā noskaņa pārgāja melanholiskā.
vēl atradu šo

un slēdzu Stereoph. - I Stopped To Fill My Car Up dzīvo versiju, lai varētu izkust no Kellija balss un kārtējo reizi prātā vizualizēt šo dziesmu.

šobrīd varēju būt kaut kur Tukumpusē, saujām ēst ķiršus, un man būtu party ar Lindu un viņas draugiem. ļoti diemžēl to darīt nevaru, jo esmu ierauta Dziesmu svētku virpulī. taču skatīsimies uz to no gaišās puses - pašlaik sēžu šajā jaukajā miteklī, turklāt varēšu te atgriezties vakarā. man mugurā ir tautas tērps un pat ir sagādāts vainags, kura sastāvdaļas tika ievāktas Mežaparka mežā, bet kopā tika likts Centrāltirgū. zem milzu svārkiem apakšā ir bikses, kur varēšu noglabāt vērtslietas, un ar kurām iešana ir daudz ērtāka. taču visvairāk mani sajūsmina sniegbaltās zeķes. nav jau nekādas mežģīņotās, bet vienkārši sniegbaltas zeķes līdz ceļiem. tāda kristālspodra sajūta, ar tādām iet un brist pa sniegiem vai ābeļziediem. ir jau arī šai visai padarīšanai nelāgās puses, kā piemēram jau šodien iegūtais traktoristu iedegums. taču tas ir nieks, pavisam niecīgs nieks salīdzinājumā ar visu pārējo. un ir tik jauki ik pa brīdim redzēt pazīstamas sejas (šeit iederas ar aci piemiedziens Eriņjaunkundzei :D) milzīgajos cilvēkpūļos.
vēl man ļoti patīk te skatīties vecumvecās bildes, daudzas ir ļoti smieklīgas un jaukas. un tā pētot, izprātoju, ka klausīšu māsas ieteikumam un vasaras otrajā pusē atgriezīšos pie pārbaudītām vērtībām.
vienīgi te ir drusku pavēss un izlietne atraugājas tik ļoti dzīvīgi un skaļi, ka brīžiem metas baisi.

beidzot piegāju pie spoguļa, lai apskatītu, kā klājas manam mugur-sadegumam, un atklāju daudzas mazas čūliņas un ādu, kas velkas nost kā plēve, baisi baisi baisi.
bet tas viss neliedz priecāties par to, kā dzīve uzņem apgriezienus. šorīt gan vienubrīd likās, ka pēdējā stundiņa klāt, kad mājupvedējs Igors sāka dzīt fūri līkumā, kurā pretī traucās mašīnu varza. tikai viena doma galvā "vēl ne, vēl tam nav jānotiek", un nenotika arī, un viss ir jauki. 1,5 diena atpūtas, un tad jau steidzam pretī dziesmu svētkiem.
izrādās, ka pērngada skaistākās dziesmas slēpās zem folderiem "rudens part I", "rudens part II", "vēls rudens" un "novembris". sāku domāt, kāpēc viss sakoncentrējies tieši šajā gadalaikā, un sapratu, ka rudenī vēji daudz ko izpūš ārā un koku lapas aizlidinās kopā ar kaut ko, kas sakrājies iekšā pa vasaru, un tad to vajag piepildīt ar Mūziku. tāpēc es gaidu rudeni, un tāpēc arī negaidu rudeni. jo pašlaik viss pildās pa druskai, un ir nojauta, ka šī vasara paliks atmiņā uz ilgiem laikiem.

..You said that life is what you make of it

tas laikam ir ļauni, bet ikreiz, kad kādam zvanu ap divpadsmitiem rīta pusē un telefonā sadzirdu pavisam aizsmakušu balsi, kas dveš vārgu "halloo..", es savu "piedod, es tevi uzmodināju, vai ne?" saku neviltoti priecīgā intonācijā, jo jūtos pacilāta par to, ka kāds arī guļ ilgāk par mani un ka esmu šorīt jau paspējusi izdarīt ko noderīgu, nevis gulšņāju kā parasti.

jocīgi, ka jau otro pirmdienu pēc kārtas došos garākā ceļā ar autobusu, un jau otro pirmdienu pēc kārtas man ir iedalīta sestā vieta.

ja man kādreiz būs sava māja, gribēšu pie viņas lielu liepu. lai jūlijā var zem tās sēdēt un smaržot liepziedus, un klausīties, kā san bites.

have a nice day

nesaprotu, kā man izdodas ar vienu pieskārienu sašķaidīt knaģi trijās daļās. bet vispār māj-darbu procesā sapratu vairākas lietas. piemēram, to, ka man patīk redzēt, ka augi ir dzīvi. kad es avokādo padzirdu ar ūdentiņu, jau pēc neilga brīža viņa lapas ir palikušas manāmi mundrākas un vairāk tiecas uz sauli. un, piemēram, to, ka logu mazgāšana patiesi ir vislabākā no mazgāšanām, it sevišķi viesistabā, kur tas nebija darīts nez cik ilgi. izrādās, ka ārā zāle ir zaļāka un debesis zilākas, un logu rokturu dabiskais stāvoklis nav lipīgs. virtuv's logiem gan ķeršos klāt nedaudz vēlāk, kad būs beidzies vispārējais pensionāru piemājas soliņsēdēšanas seanss, negribas sajust viņu nedalīto uzmanību.
vēl es sasodīti gribētu kādreiz mūžā tikt uz fūfaiteru vai džimmī īt vorldu koncertu, bwaa.

tie cilvēki, kuriem patīk ciest, varētu likt mierā žiletes, pātagas un tamlīdzīgus sado-mazohistiskus priekšmetus, bet vienkārši ļoti saulainā 26. jūnija dienā aizbraukt uz jūriņu un bez nekādiem īpašiem pretiedeguma zieķiem pazvilnēt saulītē drusku vairāk par četrām stundām. pēc tam vēl varētu uzvilkt kājās džinsas un notaigāt četras stundas pa pilsētu, jūtot katru saulstariņu, kurš uzspīdot virsū, liek degt kā elles ugunīs. protams, es neņemos un negribu spriest par elles uguņu karstumu, bet tas ir vienīgais salīdzinājums, kas nāk prātā. tagad sāk uzmākties auksti drebuļi kopā ar nezūdošajām sadegumsāpēm.
es sev apsolos vairāk tā nekad, nekad nedarīt.

dažas lietas un sajūtas ir nedefinējamas un līdz galam neizprotamas. patīkami un reizē biedējoši neizprotamas.
22. jūnija "rīta" sajūta ir tāda.



starp citu, man sen nav bijis tik daudz, par ko domāt.

03:28 sāk dziedāt putni. tā pamatīgi un smuki
03:36 pāri ielai sarejas divi suņi
03:41 rietumos izklīst mākoņi
03:42 kādu simto reizi pēc kārtas tiek uzlikta šīsnakts dziesma
03:45 tiek uzmests šaubīgs skats sen saklātajai gultai un tiek novērtēts nesen izmazgāto matu slapjuma stāvoklis

ir skaists rīts, ja vien man šajā pašā rītā nebūtu agri jādodas uz skolu. varbūt es esmu jau atgulējusi savu mūža devu un vairs to varēšu nedarīt?

vasaras pēclietus smarža!
ATVERIET LOGUS!
un ieelpojiet dziļāk kā jebkad.

acis šodien pilnas ar smiltīm un asarām. no gaisa krita mazi kastaņi un ēku apmetumi. tā sāpīgi. bet tomēr īstajās reizēs izdodas nejauši satikt īstos cilvēkus, un debesis iekrāsojas košāk oranžas.

vēji nerimst, un gribas kaut ko aizkustinošu. esmu iekustināta, gribas aizkustināties līdz galam. taču nevaru atrast veidu. nelīdz pat visgaudulīgākā mūzika, dīvaini.

beidzot man bija iemesls attaisīt savu dzimšanas dienas mazītiņo šampanietīti! apkopojumā ar zemeņu saldējumu garšo ļoti labi un vasarīgi. bet vislabāk garšo tas, ka visi pārbaudījumi ir galā. tad nu paceļam glāzes, draugi!

mācoties rītdienas CE, atkal sanāca atvērt to unikālo grāmatu. šis nervu sistēmas nodaļas nobeigums, šķiet, man vienreiz lika trolejbusā smieties līdz asarām.

Mīliet sevi! Vislabākais paņēmiens, kā radīt tuvas, patīkamas, ilgstošas attiecības ar citiem, ir radīt lieliskas attiecības pašam ar sevi. Tā kā gribot vai negribot kopā ar sevi ir jāpavada viss mūžs, tad izturieties pret sevi vismaz tikpat labi, kā jūs izturieties pret sev vismīļāko cilvēku - ar līdzjūtību, uzticību, sapratni un sajūsmu. Nepalaidiet garām nevienu iespēju sagādāt sev patīkamu pārsteigumu. Tikai tad jūs spēsiet būt labi pret citiem un pret pasauli. Ne velti mēdz teikt:"Mīliet sevi, tad dzīve tevi mīlēs."
Ja cilvēks mīl sevi un citus, ja cilvēks tiek mīlēts, viņam ir gandrīz neiespējami saslimt. Pozitīvās emocijas droši garantē veselību. Taču, ja cilvēks mūždien nav apmierināts ar sevi, nemitīgi meklē sev trūkumus un nemīl sevi, viņš nespēj mīlēt arī citus. Šādam cilvēkam nav ne mazāko cerību, ka ar viņu draudzēsies citi cilvēki. Ņemiet piemēru no animāciju filmu "egoista" Freda Flinstona, un ap jums vienmēr būs draugi.
Nu, un beidzot par alkoholu. Pareizi - zinām, ka alkohols "kaitē", "bojā", "sagrauj"... Bet mierinām sevi ar domu, ka "visi tā dara", "viena glāzīte jau mani nepadarīs par dzērāju" (starp citu, ir cilvēki ar tādu iedzimtību, kuri jau pēc pirmās gāzītes mūžā kļūst par neārstējamiem dzērājiem), "drosmei jāiedzer", "ko pārējie teiks". Droši vien jūs varētu nosaukt vēl un vēl šādas gudras domas. Tad, ja nu gadās uz ielas ieraudzīt pakritušu dzērāju, sevišķi tādu, kuram patvaļīgi iztukšojies urīnpūslis un taisnā zarna, atcerieties, ka reiz arī viņš domāja, ka "visi tā dara" un ka "viena glāzīte jau nepadarīs par dzērāju".
A. Valtneris, A. Visocka "Cilvēka anatomija, fizioloģija, higiēna 9. klasei"

Vēl atcerējos nez-kura gada eksāmena uzdevumu, kurš skanēja apmēram tā:

Tu atrodies ekskursijā jauktu koku mežā. Tev priekšā vēl tāls ceļš ejams, līdzpaņemtās sviestmaizes jau ir notiesātas, bet tev ļoti slāpst. Uzraksti iespējamos veidus, kā, izmantojot polietilēna maisiņu, kas palika pāri no sviestmaizēm, tu iegūsi sev dzeramo ūdeni!

vakardienas konsultācijā bijām gar zemi visi, ieskaitot skolotāju. iztēlojāmies, kā cilvēks mežā neiet uz mājām, lai padzertos, bet ierīko sev īpašo ierīci ūdens pilieniņu iegūšanai ar plēvi un koku lapām, protams, pavadot pāris diennaktis mežā, lai sagaidītu pirmos slāpes vēldzējošos pilienus. vēl skolotāja ļoti spilgti atstāstīja skolēnu sejas izteiksmes pēc šī eksāmena un viņu tekstiņus "vai nu es vai viņi, bet kāds no mums ir traks!".

I LOVE BIO

Botāniskajā dārzā notiek kaut kāds balagāns, kurā atskaņo Depo cienīgu mūziku (vismaz tā no šejienes izklausās, neesmu droša), taču ne īstajā dienas laikā un ne tajā labākajā kvalitātē. izklausās, ka tur kādu spīdzina pie mikrofona, un viņš izdveš monotonas, dīvainas skaņas. kāpēc nevienam nav ienākusi prātā doma iekš BD uzrīkot kādu skaistu vakara pasākumu ar brīvdabas kino un patiešām baudāmu mūziku? jāpagriež skaļāk tumbas, lai no loga puses nākošie vaidi mani beidz galināt nost!

pamodos 18.53 no tā, ka kāpņu telpā bļaustījās krievu tantes. viss ož pēc svilinātas cūkas (vai degošiem matiem, jū no :D), bet tā pamatīgi. sākumā paniski skraidīju pa dzīvokli, tad izgāju uz balkona, un man aizsitās elpa. nezinu, no kurienes tas nāk. bet man ir bailīgi. un nezinu, KAM mūsu mājā būtu jādeg, lai rastos tāda smaka, taču man uzdzen paniciņu viss, kam ir kāda sasistība ar nevēlamu degšanu.
tāda drusku cūciska diena!