Do you believe in something beautiful?

katram eksāmenam/ieskaitei man ir savs aizbildinājums, lai pirms tam būtu mierīgs prāts. tā, piemēram, pirmdien vārda diena bija Varim, un tas nozīmēja, ka es VARĒŠU, un nebija iemesla satraukties. savukārt rīt nedrīkst iet slikti tāpēc, ka angļu valoda man patīk no visas sirds, un vai tādā gadījumā viņa drīkst mani pievilt, iedodot pildīt kaut ko nesaprotamu (kā citus gadus :D)? cik gan nav dziesmiņu klausīts un tulkots, cik gan nav ikdienā runāts angļu mēlē tāpat vien - joka pēc. šķiet, ka aizbildinājumi man ir gatavi arī latviešu valodai un bioloģijai, līdz ar to šis eksmāmenu laiks tiks aizvadīts pavisam mierīgi.
šovakar vienīgi gatavoties traucē tās brīnumjaukās žalūzijsvītras. saulīte ir īpaši spoža, bet vējš - liels, tāpēc cauri svītrām sparīgi virmo koku zari, mani pamatīgi nohipnotizējot. tu skaties un skaties, un pamazām aizmirsti visu, ieslīgstot domās un savā pasaulē. tajā, kurā nav vietas ne angļu valodai, ne bioloģijai. tajā, kur nekam nav gala un malas, bet kur ir daudz mazu sajūtiņu.

rīt uz mirkli atkal nāksies publiski uzstāties, šogad vismaz ne tik lielā mērā kā pērn. vienīgās melnās papēžkurpes man ir tās, ar kurām es nemāku iet, ietērps ir tāds dīvains un pēcbrekešu zobu 'brīnums' nedaudz traucē runāt, savādāk viss ir forši, hah.

šovakar es jūtos tik labiņa. stundas vadu, pārbaudot citu miniatūras, labojot komatus un daloties domās, piestrādāju arī par psihologu, uz "es taču nevaru iemācīties tās reakcijas, palīgā, ko lai daru!" tipa vēstulēm atbildot ar uzmindrinošiem vārdiem un pieliekot klāt puķaini saulainas bildītes, un vēl un vēl, un daru to patiešām no sirds. ir tā diezgan smieklīgi sajūsmināties par sevi, bet šī egoistiski jaukā pašajūta uzrodas diezgan reti, vēstot man vienu - nu tu taču esi labs draugs! un tad es pasmaidu par sevi visās šīs vārda nozīmēs.

es tagad nojaušu, kā jūtas pensionāri ar zobu protēzēm. un mūsu ledusskapī jogurti vienmēr ir saskābuši, jo neviens viņus nepaspēj apēst.
bet tas nemazina manu lielisko noskaņojumu, vēljoprojām dzīvojos vakardienā. tas laikam bija visu laiku labākais 15. maijs, jo ar savām zemenēm, rabarberkūkām, puķēm un visu pārējo emociju ziņā pasteidzās soli priekšā pagājšgadam. un īstenībā nemaz nejūtos veca! vienīgi svecītes vēl nav pūstas un vēlēšanās ievēlēta, ceru to izdarīt kaut kad rīt 8)

tāda interesanta nedēļa - pēcpusdienās skolā pazūd elektrība, no rītiem - ūdens. dzirdami skolasbiedru vaidi par netīriem matiem un to, ka jau otro dienu zobus jāmazgā tējā. šādos brīžos es ļoti priecājos par ne-rīgas dzīvesvietu.
bet visjaukākā ziņa, ko pirms neilga brīža uzzināju, ir, ka mūsu Laiv'ā ar savu ~8 mēnešu kopdziedāšanas pieredzi ir sagrābuši 42,56 punktus un kā otrie savā grupā laimīgi dodas uz pusfinālu. man šķiet, ja 'gaismeņā' soliņš nebūtu nošķībojies, būtu pavisam, pavisam kūūl, bet ir jau kūūl tāpat :)) lai slava Aigariņam par mūsu savākšanu un savaldīšanu :D
un rīt būs pēdējais skolas kross manā MŪŽĀ. protams, tas atkal notiek tad, kad sola +25 grādus, bet nu jau vairs pat tas nebiedē. Ziedoņdārza āres (ar šo saprotam iedzērušus večus uz soliņiem, mazus bērnus un kājās klūpošus sunīšus), es jau nāku!

ō, jā.

jaunākie atklājumi:
1) jau kuro dienu pirmā lieta pēc izkāpšanas no gultas ir skrējiens uz vannasistabu, lai pieplaktu dvieļu žāvētājam, kas ir vienīgais siltumiņš ledusskapīgajā dzīvoklī
2) es nemāku grūst lodi
3) man ir jauki klasesbiedri ( šis gan ir atkārtots atklājums )
4) izskatās, ka jau nākampirmdien es pabeigšu skolas tehniskās grafikas kursu, tā diena būs jānosvin!
5) vēdlodziņa zirneklim ir mazi bērneļi
6) korī Rezonanse ir paslēpušies vismaz divas filmuzvaigznes, un viņus nav iespējams atšifrēt. tā viena seja man rādīsies sapņos, un tad es smiešos
7) braucot mājās, es spēju arī NEaizmigt, bet blenzt ārā pa logu vai skatīties, kā netālu sēdošais tantuks sit ritmu pret savu somu, kas liek domāt, ka mūzik-ausis sākušas slikti izolēt skaņu
8) esmu ļoti nogurusi

jau trešo vakaru pēc kārtas pēdējais vilciens un visas tā ērtības pieder mums. šovakar, nākot mājās, gan bija drusku spirgti, ielas tukšas, bet uz ausīm 'Maybe tomorrow' un skatiens tik uz augšu mirdzošajās uguntiņās.

tā nu mēs vadām savas dienas, kapučnieki. šeit laikam komēdija bija beigusies, tāpēc man tik nopietns ģīmis.

Maija Vakaru Rīga nenogurdina, bet iepriecina.
turklāt bija jauki sākt rītu ar dziedāšanu pie Brīvības pieminekļa un arī vakarā atskriet uz minūti paskatīties, kas tur notiek, notrāpot tieši uz pašām beigām.
un ledusskapī mani gaida saldējums!

nuja. kārtējo reizi nogulēju pirmo stundu, tad pavisam braši devos uz vilcienu, lai paspētu uz otro. pēc iekāpšanas tikpat braši pamanīju, ka maks ir palicis mājās. konduktores mēdz būs ļoti kasīgas, tāpēc izkāpu nākamajā pieturā laukā. kādi 4 saulaini kilometri, un nu esmu mājās. bija vēl doma uz dambi aiziet, bet izstaigājos tāpat, grauzdama ķīmijas laboram domātās rozīnes. piezvanīja mamma - viņa atkal un atkal nebeidz brīnīties, kur viņai tāds bērns gadījies. bet ir jauki tā izsprukt no rutīnas. tagad būs otrais mēģinājums tikt uz skolu :)

man šajās dienās ir tik daudz, ko teikt. tik daudz ko domāt, izkliegt, izdziedāt, izčukstēt, iz - iz - iz! iekšā krājas un krājas viss pa drusciņai. ķirši sāk ziedēt pa drusciņai, tūlīt būs ābeles un ievas. piektdien liepas pie skolas bija pumpuros, nu jau lapās. viss notiek pa drusciņai un ved uz kaut ko lielu. pavasaris ir manas narkotikas.

un šodien es visvairāk priecājos par cilvēkiem. par tiem, kurus pazīsti labi ja pāris gadus, satieku apmēram divreiz mēnesī, bet katru reizi tie ir kā svētki. to laikam sauca par dvēseļu radniecību, ō jā. ja trešdien būs labs laiks, tad meitenēm būs jūra un aliņš. pēdas smiltīs, deguns mākoņos un dzīvi mēs ēdīsim ar LIELO karoti. bet vispār - ēdu jau tagad! :)

cheers!

nu jau soliņ-sēdētāj-tantes ne vien aplūko garāmgājējus un garāmbraucējus, bet sākušas brutāli skatīties arī iekšā pa logu istabā. jūtos kā uz skatuves, jēē

sasalīgi.

bioloģijas mācīšanās sekas noteikti būs nelāgi sapņi par matainiem cilvēkiem.
dziesma arī atbilstoša skan!

kad šodien brīvstundā vadīju savu laiku ēdnīcā pie angļu valodas grāmatām, ralfs ar jēkabu spēlēja kādu raudulīgi jauku mel'diju uz flīģeļa un ģitāras, un skaņa atbalsojās pa visu telpu. es sēdēju, klausījos, kā apkopējas slota skrāpējas gar zemi, skatījos, kā spēlējas ar puķēm uz palodzes, kā pārējie klasesbiedri brīnumainā kārtā pilnīgā klusumā tiesāja savas no bistro atstieptās pusdienas, un domāju - lai kā man gribētos ātrāk tikt prom, sasodīts,

I'M GONNA MISS THIS PLACE.

dzeru Prieka tēju, klausos lietus mūziku un, ziniet ko, pusvienpadsmitos jau būšu ielīdusi zem segām un saldi gulēšu. skolā vēl pāris dienas mūsu klase sastāvēs no 10 cilvēkiem. tāds mieriņš visapkārt.
pēc kārtējoreiz noskatītās Magnolijas nevarēju atkal tikt vaļā no Wise up. izklausījos un izpēlējos uz klavierēm viņu. Vēl noskatījos Pleasantville, ļoti "nezin-kā-aprakstāma" filma, tāda nūģīgi jauka, pat iesaku.

nākamnedēļ es dabūšu pasi ar muļķu izteiksmes foto un 'jauno' parakstu, ko reiz iedomāju 11 gadu vecumā. un mani atbrīvos no visiem dzelžiem uz zobiem. un varēšu apzīmēt sienas annas ielā. tātad gaidām nākamnedēļu un, protams, baudām arī šo.
p.s. mūsu korītim skatē esot pirmā vieta, yeah

--

protams, ka neaizgāju gulēt tik ātri. bet tam bija ļoti attaisnojošs iemesls - intervija pa tv ar Eliotu Evritu - sirmu vīru, kam pie uzvalka ir jēlas olas piespraude. izcilu fotogrāfu, kura bildēs es tikko iemīlējos.

migla
migla
migla

drausmīgi mistisks, bet skaists vakars.

un man ir milzu prieks, ka ir draugi, ar kuriem iet iedzert kafiju uz smalkām vietām. iesaku visiem Brown Sugar kafejnīciņu, drusku tāda importijas, bet ļoti patīkamas importijas atmosfēra, mīksti spilveni, mīlīga mūzika un nu, tā smalki.

***
pirmais ODS manā miteklī šogad! vai tas var būt? vasara ir tuvu.

ES MĪLU ŠODIENAS LAIKAPSTĀKĻUS!

un vēl apēdu trīs pakas ar želejkonfektēm. bet to es biju pelnījusi, jā.

--

tagad ir iestājies tāds atslābuma periods ar "skola-jau-tūlīt-tāpat-beigsies-kāda-jēga-kaut-ko-darīt" sajūtu. kaut vajadzētu GAN kaut ko darīt. nu, kaut vai pieķerties tehniskajai grafikai, bet, āļķ'fhgģhgfgh, es nespēju!!

ak vai :D

pašlaik vasarā mani sagaida:

FATBOY SLIM (GB)
MANIC STREET PREACHERS (GB)
TRAVIS (GB)
BRITISH SEA POWER (GB)
TIMO MAAS (GE)
IĻĢI (LV)
MITSOURA (HU)
GORBACHOV (IE)
GUSTAVO (LV)
MOFO (LV)
MY FEDERATION (GB)
INOKENTIJS MĀRPLS (LV)
PIENVEDĒJA PIEDZĪVOJUMI (LV)
MONA DE BO (LV)
CRAFT B (LV)
JĀNIS KRAUKLIS (LV)
BOGDAN TARAN (LV)
DJ SUN (LT)
un gan jau būs vēl. jēēj, izskatās, ka būs burvīgs pasākums.

pasu noformēšanas sagaidīšana bija mokoša. un pēdējā laika sapņi mani nebeidz šokēt. nemaz nerunājot par 'megijām' un asiņainām sliedēm un peroniem - aizvakar es sapņoju, ka mana mamma izrādās nav mana īstā mamma; mana īstā mamma ir Agneses krustmāte, un visas bērnības dienu bildes ir krāpšana. pagājšnakt sapņoju, ka vienam skolasbiedram ir hiv un viņš pēc divām nedēļām mirs un es biju galīgi noraudājusies un kaut ko runājos ar viņu. d r a u s m a s! :D mamma saka, ka pie vainas ir vēlās ēdienreizes. (varbūt tomēr sikspārnis virs gultas?)

es domāju, ka man uz kādu laiku jāmet miers fotogrāfēšanai vai vismaz fotogrāfēšanai ar TO fotoaparātu, ja no 24 kadriem sanāk kādi trīs, tad nav gluži forši. kaut gan no otras puses - laikam beidzot jānoziedo kāda filma un 'jāatkož' visi knifi. bet vispār gaidu, kad māsa dabūs kādu digitālīti, un tad mēs iesim salaspils pļavās bildēties ar pienenēm, vai ne?
lai vai kā, mēs ar kati esam smaidīgas




un mūsu draugs Lieldienu Sniegavīrs bija ļoti jauks, turklāt viņš ērti pārnēsājās no jūrmalas zilā beņķa uz loga rūti, kur arī aizvadīs savas turpmākās gaitas.



nu būtu tā kā jāiet čučēt.

nāk miegs, bet negribu iet gulēt. varētu te atteleportēt kādu ar ko papļāpāt, būtu priecīga.
atklāju Džimmijiem albumu, par kuru man nebija ne jausmas. sauciet mani par īmo vai vēl nez ko, bet viņi tiešām IR jauki!
vēl parakņājos datorā un atradu pāris fascinējošus kadrus no pērnā gada Lieldienām.

mēs taču esam foršas. un man ir Makitas cepure, yo
(tikko iekš gugles uzzināju, ka Makita ir 'elektroinstrumenti profesionāļiem')

izgāju no rīta pavasarī. tikko pārnācu mājās kārtīgā ziemā.
kedas un bikses līdz ceļiem bija slapjas kopš pulksten trijiem. bet tomēr es nācu mājās lēnām un priecājos par to pasaku, kas te ir aiz loga.
ir jauki jūsmot par ziemu, ja zinu, ka tā vienkārši grib tā skaisti no mums atvadīties.

šorīt pamodos 7.00, kad vajadzēja izbraukt no Spils uz skolu. teicu, lai mani negaida, braukšu ar vilcienu. vēlāk sapratu, ka ir pārāk mazs laiciņš līdz nākošajam bānim, negribējās skriet. mierīgi sataisījos un pēc kādas pusstundas izgāju pa durvīm. pēc trim kāpieniem lejā pa kāpnēm paskatījos pulkstenī un ieraudzīju, ka atkal ir tikai kādas 7min līdz vilcienam palikušas un ka es negribu skriet. gāju atpakaļ mājās, padzēru neizdzerto tēju, piešuvu mētelim pogu un pēc pusstundas devos uz nākošo vilcienu. tas skaisti aizbrauca man gar degunu. nosēdēju vēl kādas 40 min stacijā - re, nebija pagājušas ne divas stundas, kad beidzot devos uz skolu! :D
man tik ļoti patīk, ka klasesbiedriem ir tiesības un nav jābrauc uz otru Rīgas galu ar sabiedrisko. un vēl visu ceļu kaukt līdzi prāta vētrai un rozā lietum, un ārdīties pie guano apes vai kaut kādiem drausmīgiem klubu mošķiem.
saliju.
tagad ēdu kaudzēm skābu apelsīnu.
šī diena ir nogurusi un pelēka, bet viss pelēkais vienmēr ļauj labāk saskatīt tos krāsainos klekšus. un tas dod mazu, nogurušu prieku.

man ir fobija no telefonsarunām ar svešiem cilvēkiem. tad, ja man tās ir jāuzsāk. un ja man no viņiem kaut ko vajag. fļļēēē.
bet vismaz skan saulaina mūziciņa un iztiku bez skolas. un rīt arī tikpat kā iztikšu, jādodas kaut kur uz Imantu dziedāt ar korīti.
un es nespēju noticēt, ka nākamnedēļ jau ir Lieldienas. ļoti labi atceros pagājušās, un grūti noticēt, ka gads jau pagājis.
+ pēdējā laikā sapņi bīstami jūk ar realitāti. it sevišķi tad, ja aizeju uz brītiņu pagulēt pa dienu.

kādreiz kviešu pārslas ar medu man īpaši nesimpatizēja, tagad katru dienu vismaz viena kārtīga krūzīte ar viņām un pienu ir norma. vispār tāds pavasara badīgums iestājies. (ne tikai man!)
ārā tik nepierasti ilgi ir gaišs, un tas mani nenormāli iepriecina. šobrīd viss ļoti iepriecina.
tāds neliels atslābums pēc visas jezgas. bet bija jauki. un man tagad pirmo reizi mūžā ir gredzens ar BLINGU. turklāt izrādās, ka nebiju to noņēmusi jau trīs dienas.

tikko atcerējos, ka nesen ar kaut-ko kaut-kur ejot, redzējām meitenīti, kurai bija mati līdz ceļgaliem. smieklīgais bija tajā, ka mati bij saņemti astē un virsū uzvilkta biezā jaka - tā, ka atlikušais matu gabals, kas sniedzās ārā no jakas, izskatījās pēc pavisam īstas, zirga vai ponija cienīgas astes.