Do you believe in something beautiful?

she said: what?
he said: let me try and explain again

right birds can fly so high
and they can shit on your head
yeah they can almost fly into your eye
and make you feel so scared
but when you look at them
and you see that they are beautiful

thats how i feel about you.

(:

tikko atklāju, ka manas iegādātās lupatas žetonvakaram ne pēc kā neizskatās. izkrāmēju visu skapi, lai atrastu ko citu velkamu virs svārkiem, un sapratu, ka man nav nekā smuki svinīga. tādos brīžos liekas, ka viss, ko uzvelku, izskatās riebīgi. turklāt nezinu, ko iesākt ar matiem. varētu nodzīt uz nullīti vai nokrāsot zaļus, tad vismaz neviens nepievērstu uzmanību manam apģērbam :D
vienkārši neesmu radīta svētkiem.

un vispār - rītdiena ir ļoti mistiska diena. kad noplēšamajā kalendārā ieraudzīju, ka rīt nevienam nav vārda dienas, domāju, ka kaut kas viņiem tur nogļukojis. kad arī citos kalendāros ieraudzīju pilnīgi tukšu dienu, sapratu, ka 29. februāris taču ir īpašais datums, kurš citus gadus nemaz mūs neaplaimo ar savu klātbūtni. būtu jocīgi dzimšanas dienu svinēt katru otro gadu.

vai kāds nezin, kur nopirkt šādas krāsas biezos aizkarus?

kaut kāda trakā diena.
iesākās jau ar ķīmijas laboriņu, un ziniet, pēdējā laikā man viņi tā uzlabo garastāvokli! ja to kāds filmētu no malas, sanāktu lielisks smejamgabals, vismaz skatoties uz mani un Alisi jau noteikti. Brūverei atliek pateikt, ka mēģene var sprāgt, ja beigsim to karsēt, neizņēmušas otru savienoto mēģeni no ūdens trauka, kad mana mīļā blakussēdētāja jau lien zem galda, es ar drebošu roku tomēr mēģinu ko darīt lietas labā, un mēs abas smejamies kā negudras, baidoties kaut ko uzspridzināt un apšļakstīties ar koncentrētu sērsskābīti. labors ar ziepju iegūšanu, protams, atstāj sekas arī uz skolotāju, un stundas beigās viņa savā jaukajā Mārdžas balsī sauc, lai viņai kāds atnes ziepes un žurnālu. Un vairākas reizes tā pavisam skaļi - "ziepes un žurnālu, ziepes un žurnālu"! paiet pāris sekundes un klasi pāršalc smieklu vilnis, jo ar "ziepēm", saprotams, bija domāts krīts.
stundas bija īsas, bet pēcstundu periods smags. pirmkārt jau nepratu tikt galā ar mēģināšanu iegūt Ekspresso no Narvesen automāta. nospiež pogu, viņš ielej kādus 2 cm. sāku prātot, ka varbūt šis ekspresso ir tik stiprs, ka vairāk nemaz nedomā man dot. tad tomēr sapratu, ka tas tā kā nebūtu lāgā, un kādas 4 reizes spaidīju, un tā nu viņš man kādu puskrūzīti pietecināja. pēc tam pacienāju savu roku ar īru krēma sīrupu un beigās vēl uz ielas ar visu šo brīnumaino dziru aplējos. vareni.
pēc tam pamatīga vazāšanās pa papīru bodēm un krāsu veikaliem, vilcienā apsēdos pilnīgi bez spēka. pārnākot mājās, likās, ka ģībšu. izmērīju temperatūru un ieraudzīju jokainu skaitli - 35.1. un tad bija vakara labākā daļa. noraustījās un pazuda elektrība. pārnāca mājās tētis un teica, ka tikko nācis no garāžas un dzirdējis, kā virs Daugavas lido helikopters. viņš tieši iedomājies, kā tas tumsā neiebrauc vados, kad pēkšņi debesīs atplaiksnīja stipra gaisma, visapkārt pazuda eletrība un apklusa helikoptera skaņa. mūsuprāt - pārāk liela sagadīšanās. Agnese Ikšķilē arī esot no virtuves redzējusi kaut kādu milzīgu zibeņošanu uz Daugavas. es jau sadomājos visādus trakos skatus ar nokritušu helikopteri un pārrautiem augstsprieguma vadiem, iedomājos, ka varbūt varēšu kādu dien neiet uz skolu, jo elektrības trūkuma dēļ iestāsies vispārēja krīze utt :D un še tev nu bija, nepagāja ne divas stundas, kad lampas atkal deg un dators omulīgi rūc. bet tāpat man tas liekas aizdomīgi. nu tā helikopteru būšana. jo tieši tad, kad parādījās eletrība, varēja dzirdēt, ka atkal kaut kur gaisā kāds lidinās.
bet jā, vismaz varēju izlietot matu krāsu, kura sajaukta un nevienam vairs nevajadzīga pāris stundas vientuļi nostāvēja istabā uz plaukta. tagad gan iešu gulēt. cerams :)

mamma mēdz teikt, ka eņģeļi ir 'humora veči'.
tad nu manā šodienā viņiem ir iepaticies tāds maziņš melnais humoriņš.
vienīgā nelaime, ka tas man galīgi neliek smieties.

bet no rīta bija pavasaris.

---
To make a mountain of your life - is just a choice
But I never learned enough to listen to the voice that told me
Always love…
hate will get you everytime.
---

esmu mājās. karsta vanna, smaids un saule aiz loga. emocionāli piesātinātas brīvdienas.
sākot ar piektdienas vakara alises koncertiņu skolā. negribēju, lai tas beidzas. tik dvēseliski. es iegādāšos visus viņas diskus un apmeklēšu visus koncertus. jo tādi noteikti būs, es zinu.
beidzot ar vakardienu/vakarnakti/šorītu. aizgāju gulēt sešos, visa aplipusi ar kaķa (unikāla kaķa. starp citu, viņš man vakar piemiedza ar aci) spalvām un nosmējusies tā, kā vēl nekad.
noskatījos lērumu ar filmām. trīs 'īstas' (laikam viesošanās ir vienīgais iemesls, kas man liktu skatīties ko tādu kā "Cietais Rieksts 4", bet vismaz nu es zinu, kas tas ir :D) un neskaitāmu daudzumu pašfilmētu, kas izraidīja nebeidzamas jautrības lēkmītes.
tik ļoti jauki ir braukt naktī ar mašīnu un klausīties kārtīgu rokmūziku tā, ka tā izskrien cauri visiem asinsvadiem, visiem vissīkākajiem kapilāriņiem. nerunāt un skatīties uz gaismiņām ārā pa logu un lapsu, kas skrien pār ceļu. īstenībā es reti kad tādu mūziku klausos, bet vakar tas bija īstajā vietā un īstajā laikā.

laikam viss, ko man vajadzēja labsajūtai, bija šī kārtīgā atpūšanās no meiteņu sabiedrības. :)

šis ir viens no dīvainākajiem periodiem manā dzīvē. kaut kas starp izmisumu, vienaldzību, sapņiem un aiz durvīm klauvējošu vājprātu. (nu labi, pēdējais, cerams, neīstenosies)
nevaru sagaidīt skolas beigas. nopietni, es laikam ieviesīšu lielu sienas kalendāru un ar sarkanu marķeri vilkšu krustus pār katru dienu.

šodien aizgāju prom no stundām jau ap divpadsmitiem, lai aizietu iegādāt biļetes uz Pozitivusu vēl pa 20 ls. tūlīt pa SWH paziņos pirmo hedlaineri, un būtu jāšķiras jau no 30 ls. prieks, ka nu biļete rokā.
sperot pāris soļus vilciena vagonā, radās nelāga apjausma, ka šis vagons ir dāsni apveltīts ar zivju aromātu. un - bingo!- veiksmīgā kārtā apsēdos tieši pretī tantei (viņa nemaz nebija bomzīga), kas kāri pildīja savu muti ar no maisa izviktām zivtelēm. nezinu, kā viņas īsti saucas, bet tās te kādreiz varēja nopirkt pāri ceļam mazajā veikaliņā. tā nu es sēdēju un valdīju smieklus par katra vagonā ienākošā cilvēka sejas izteiksmi. konduktore bija visvairāk saviebusies, citi strauji palēlināja soļus un domīgi ošņājās, vēl citi uzreiz skrēja uz otro vagonu. es sēdēju un sprauslāju, mēģinādama nosēpt savu jautrību aiz klepus lēkmēm. vispār traki stulbi šādos gadījumos, kad gribas smieties, bet nav neviena, kas smietos līdzi.
man pūš virsū vējš, kaut gan visi logi ir ciet. nejauki.
prātoju trešo reizi noskatīties Across the Universe .
--
nu tad tā, jāsāk gatavoties Resnajam Puisim Slimam! :D būs jānovelk vairāk viņa garadarbu. vismaz kaut kas daudzmaz zināms un bļaujams līdzi. turu īkšķus par killeriem, travis, msp vai ko tamlīdzīgu vēl. nezinu gan, vai mūsu publika būtu gatava pienācīgi klausīt sigur ros. kaut gan īstenībā man ir pilnīgi vienalga, kas tur būs, jo es zinu, ka tāpat būs ideāli (:

--
vakara filmu plāni mainās. dosimies ar šīsdienas gaviļnieci uz Umberto D , "skumjāko filmu pasaules vēsturē", būs skatāma iekš JRT. nu tad skumstam šovakar!

izlasot pie šīs dziesmas komentāru "this is the kinda song i'd want my funeral to play", iedomājos par to pašu. mūzika un vārdi. nu vienkārši IR.
tātad - atradu savu bēru dziesmu, un tas man pat liek smaidīt, to iedomājoties. kapsēta pēc lietus, ar saules stariem, kas laužas caur zaļajām lapām. bariņš cilvēku baltos, plandošos tērpos. spirgts vējš un vieglums. manā iztēlē - pavisam skaisti!

šonedēļ dzīvoju pa naktīm.
bet vēl dzīvoju, hehe :D

nevarēju atrast apelsīnu mizojamo rīku. pēkšņi uznāca nelāga apjausma, ka varbūt vakar to esmu iesviedusi miskastē.
par laimi, miskaste vēl nebija iznesta. pats trakākais, ka atradu tur ne tikai mizojamo, bet arī karoti.

---

vēlviens atradums mammas "jaunības dienu" mapē - foršs nezin-kāda-autora zīmējums

šobrīd es jūtos kā stulbākais, neveiklākais un neaptēstākais cilvēks pasaulē,
aizrautīgi vazājoties apkārt ar jauniegūto fotoaparātu, nepacietīgi gaidot (un arī citi gaida) bildes no visādiem foršiem notikumiem un tagad saprotot, ka es nebiju ielikusi fotoaparātā to sasodīto filmiņu, kurai noteikti, nu pilnīgi noteikti, tur bija jābūt!
paredzu dialogu:
- nu, drīz būs bildes? nevaru sagaidīt!
- ai nē, zini, es piekopju fočēšanu bez filmiņas, bilžu nebūs.

vēl foršāk to varēšu stāstīt lietuviešu meitenēm angliski.
nē, es neesmu neveikla, noteikti nē.
smejos un raudu reizē.

aizvakar bija mana šīgada guļamdiena. šķiet, ka diennakts laikā biju nomodā tikai kādas 5 stundas. tāda mazliet dīvaina sajūta, bet beidzot izgulējos. naktī vairs īpaši nenāca miegs, gulēju "galistabas" lielajā gultā (kā es gribētu mājās sev tādu!) izstiepusies pa diagonāli un domāju, domāju, domāju. klausījos mūziku un domāju stundām. pārdomāju aizvadīto gadu. atcerējos, kā bērnībā vienmēr naktī mēģināju saskatīt kaut nelielu gaismu aiz loga, lai pārliecinātos, vai neesmu akla un tumsa tiešām ir tāpēc, ka ir nakts :D
pat sastādīju savu šīgada lielo un mazo prieku sarakstu, savas mūzikālo atklāsmju sarkakstiņu un ko tik ne. tagad daļa no tā ir aizmirsusies, bet domāju, ka kaut kur tomēr to pierakstīšu.
vispār man ļoti patīk lauki. man patīk krāsnis, dūmu smaržas, dzīvās radības un cilvēki.
un šovakar man gribas apstādināt laiku. ir tik labi sēdēt pie smaržojoša mandarīnu mizu kalna un vaļēja loga. rīt būs vecgada vakara jezga un tad jau viss - šis gads būs garām. laikam tādēļ, ka viņš tik ātri pagāja, gribu vēl nedaudz uzkavēties divtūkstošseptītajā.

vakar atkārtojās gandrīz precīzi gadu veci notikumi :D

žigli soļi uz perona
- čau, Linda!
pauze
- ā, tu neesi Linda!
- jā, es atkal neesmu Linda!

paskaidroju, ka Linda tagad ir blondīne un dzīvo Rīgā. bet vismaz ieguvu divus ceļabiedrus vilcienā.
īstenībā jau pasen prātoju iet pie friziera pabalināt šķipsnas, bet man ir aizdomas, ka tad šādi gadījumi mani sagaidīs vēl biežāk nekā dažas reizes gadā.

Double Coffee ir drausmīga jasmīnu tēja :) iesaku tikai tad, ja gribat pamieloties ar ūdenī izšķīdinātu odekolonu.

-------
un priecīgus, mierīgus, mīļus & siltus svētkus, protams!

jau nezkuro reizi pēc kārtas klausos vakardienas balles pēdējo dziesmu. jauka, ļoti.
__

un vispār man tīri labi patīk šīgada Ziemassvēku iepirkumi.

vispriecīgākā esmu par sev nopirkto Filipa Vehtera grāmatu "Es".

jau bija aizdomas, bet šovakar nolēmu saskaitīt.
tātad - manā īpašumā ir 15 lakati/šalles, no kuriem man tā īsti tīkami ir tikai kādi 4.
labāk nesākšu pārskaitīt savas drēbes. bet tas tiešām nav normāli un es nezinu, kā lai ar šo sērgu cīnās :D kādēļ 2/3daļas no tiem visiem krāmiem un lupatām, kas man pieder, galīgi nav "mani" pēc būtības? kad beidzot es sākšu pirkt TIKAI to, kas man patiešām patīk un DER?

Ziemassvētku. šodien.

es ļoti gribētu zināt, ko Bērziņa teiks par manis izveidoto prizmu.
pirmkārt jau tas, ka tikai šovakar atcerējos, ka man nav kartona, tātad bija jaizmanto balles ielūgumu papīra pārpalikumi. tā kā, protams, arī viņai tika nogādāts ielūgums, nebūtu īsti smuki. bet nu ko darīt.
prizmas tapšana bija diezgan haotiska, lai neteiktu vairāk. kad tiku pie līmēšanas, rezultāts bija ļoti lipīgs un netīrs. tādēļ nolēmu ķerties pie mīļākas nodarbes un prizmu nokrāsot. paņēmu sarkano un dzelteno akrila krāsu un jaucu tik pa virsu. taču tas diemžēl skatu īpaši neuzlaboja. turklāt, ieliekot prizmu lodē, sapratu, ka tai ļoti gribas kustēties un arī taisnais leņķis ir zudis! khm. :D

ja es būtu pie pilnas saprašanas, tad būtu ļoti priecīga. bet es esmu pārāk nogurusi, lai priecātos.
katrā ziņā beidzot pa ilgiem laikiem bija par visiem 100% laba diena no sākuma līdz galam.
ķīmijas labo bija pārsteidzoši jauks, sajaucām tirkīzzilus šķīdumiņus, saostījāmies momentlīmes smaku un tādi žirgti devāmies uz sportu, kur bija radošā stunda. mūsu komanda (es, klasesbiedrene un mūsu/d klases jaukie puikas) noķērām pa 10niekam par aerobikas jautro dancojošo kombināciju. īstenībā sagribējās kārtīgi izārdīties, bet gan jau kaut kad. nākošajā stundā zālē mūs apciemoja Avantis un Zelta Zivtiņas pārstāvji + vēl dziedāja Māra no Astro'n'outiem. tiku pie jauniem zz sākuma komplektiem un visādiem nieciņiem. tad divas brīvstundas, vācu valoda, kurā rasēju, mūzika, kurā rasēju un tehniskā grafika, kurā atbrīvojos no rasējuma. tāāds atvieglojums. pēc tam - kultūras laboratorija. divas stundas brīnišķīgā atmosfērā ar mūziku un sajūtām. ja mums izdosies, man būšot galvenā loma mūsu mazajā Sigur Ros mūzikas un Rūtas Mežavilkas dzejas sakombinētajā izrādītē.

Your head was in the clouds, now those clouds are in your head.

pēdējo dienu notikumi ir vienkārši traki! :D
sākot ar ķīmijas mācību ekskursiju, kas bija ļoti īpatnējs, bet atmiņā pietiekoši paliekošs pasākums.lai vai kā, es gribu kādreiz dzīvot Liepājā. kaut vai uz neilgu laiciņu, bet ļoti gribu dzīvot tur. šis pavasara secinājums atgriezās pie manis piektdien.
viss turpinājās piektdienas naktī/sestdienas rītā. sen nebija bijis tā, ka vairāk nekā divu diennakšu laikā esmu gulējusi divas stundas. un sen, precīzāk, nekad nebiju sildījusies pie ugunskura Rīgā, gaidot pirmo vilcienu.
šodien bijām uz Mangaļsalas mola. milzu vējš un ļoti dīvaina apkārtne. vieni vienīgi līgojošies trīsstrīpbikšaini personāži, veikals "Mini veikaliņš", kas smagi ož pēc sīvā un kur pārdodas viena desa, piens un daži konservi. tad vēl tantes, kas teica, lai labāk nelienam katakombās, jo varot uzbrukt bomži. vispār pēdējo dienu laikā pārāk daudz katakombu! bet šajās gan nelīdām. pietika ar to, ka mani gandrīz nokoda suns, jo es vēlējos nobildēt kaķi. kaķis sēž uz sētas, es pieliecos tam klāt, kad nez no kurines parādās mājas saimniece un bļauj, lai eju prom un uzmanoties, jo mani varot nokost. brīnījos, kur tur kāds kodējs, bet ilgi nesanāca, jo pēc brīža uz sētas uzleca īsts Komisārs Reksis, vēl ienāca prātā doma, ka viņš izskatītos vēl smukāks nekā tas uz sētas sēdošais kaķis, bet nebija laika, mukām prom. es tik nesaprotu, kam sēta, ja suns tai viens-divi tiek pāri, bet gan jau saimnieki labāk zina, tā bija viena no vienīgajām sakoptajām mājām tajā rajonā.
un vēl man diezgan dikti nepatīk, ka tik bieži nevaru izdarīt to, ko man ļoti gribas darīt kādā konkrētā brīdī, apkārtējo cilvēku attieksmes dēļ. jātiek tam pāri, noteikti.

uzdāvināju sev svētdienu. jauku, svētdienīgu svētdienu nedēļas vidū. ar baltu sniegu, brīnumskaistiem mākoņiem un nejauši/jauši satiktiem burvīgiem cilvēkiem.

šodien man patīk ziema. tiešām.

tas ir tik jocīgi, ka dažkārt lietas bez jebkādas nojausmas pašas sakārtojas vēlamajā gultnē un atliek spert tikai vienu soli, lai notiktu cerētais. to, ka viņas ir bijušas tā sakārtojušās, protams, uzzinu tikai tad, kad esmu jau šo soli spērusi. jautājums ir, vai mēs sadūšojamies to darīt, jo, baidoties no neveiksmes, tik bieži tā arī paliekam bešā. katrā ziņā es turpmāk aizvien vairāk vadīšos pēc teiciena "labāk nožēlot to, ko esi izdarījis nekā to, ko neesi". tas ir tā vērts, jipī.

zefīri garšo pēc propolisa un ārā snieg balti, balti. otrdienas vakars ir noguris un prasās pēc miedziņa. vēl ne, vēl nevar. bet ir labi tāpat.

šis noskaņojums mani iepriecina.
gribas iet un darīt, pieradīt sev un citiem, ka var, ja grib, ja patiesi GRIB!
un tieši to es darīšu. sākot ar rītdienu :)

tā pat nav rudens depresija. tas ir kaut kas vienkārši drausmīgs, kas katru reizi, kad esmu jau kaut cik nomierinājusies, atkal satricina manu pasauli.
cilvēki ir cūkas. nu ne visi, bet ir. turklāt cūka noteikti ir pārāk labs vārds, jo šie rozīgie un maigi urkšķošie radījumi nekad nedauzīs ārā citu māju logus, neārdīsies un nezags. kā viņiem nav kauna. manu mīļāko vasaras mājokli.
nav labi, nu galīgi nav labi šovakar. tas viss mani lēnām sabrucina.

Just like ships, we float through each other's lives
Through the waters of beauty and grace
We will one day dock at the same port
And give rest to our weary legs
There is a light placed up in the sky
Like the stained glass, time slows down
I wish I could sleep, I wish I could dream
I love the sound of my feet against these empty streets
I saw the whole town burn down
I'm walking away
Nothing stays, these feelings have wings
Our arms outstretched, we are soaring.

šodien dikti iztrūka svētku sajūtas. laikam jau mana svētku sajūta ceturtdienas vakarā bija tik liela, ka otro reizi tik pat daudz nespēju no sevis izpiest, un arī apkārtējie apstākļi nu galīgi nelīdzēja. gadījās, ka bija tomēr jāaizdodās uz Rīgu, lai dabūtu savu vēstures kladi. pie reizes bija arī interese par to, kā tad tagad īsti ir Rīgā 18. novembrī, jo nu jau, šķiet, kādus desmit gadus diezgan cītīgi tieši šajā dienā nebiju gājusi nekur tālāk par savas mājas robežām. un tiešām, bļaustīgie krievi un milzu masas, kas skrien uz krastmalu, lai 10 min. pablenztu mirgojošos spridzekļos, mani īpaši nesajūsmināja. sametās žēl nabaga Latvijas. un kārtējo reizi sagribējās dzīvot lauku mazpilsētā ar 90% latviešiem tās sastāvā, kur notiktu mierīgi un jauki valsts "dzimšanas dienas" pasākumi. tie nenormālie cilvēku daudzumi mani vienkārši biedē, brr.
toties satiku cilvēku, kuru tieši šodien gribēju satikt. un par manas dienas muzikālo pavadījumu rūpējas Athlete, kuru jaunais albūms ir perrrfekts :}