Do you believe in something beautiful?

tā pat nav rudens depresija. tas ir kaut kas vienkārši drausmīgs, kas katru reizi, kad esmu jau kaut cik nomierinājusies, atkal satricina manu pasauli.
cilvēki ir cūkas. nu ne visi, bet ir. turklāt cūka noteikti ir pārāk labs vārds, jo šie rozīgie un maigi urkšķošie radījumi nekad nedauzīs ārā citu māju logus, neārdīsies un nezags. kā viņiem nav kauna. manu mīļāko vasaras mājokli.
nav labi, nu galīgi nav labi šovakar. tas viss mani lēnām sabrucina.

"ar mani viss taču ir kārtībā", viņš teica un atkal tika aizvests uz slimnīcu.
zīlītes kā trakas planē gar logu, bet es šodien dabūtu zoodārzā atlaidi par savu zvērīgo, nu, putnīgo, uzvārdu. un, ja mamma mani būtu nodēvējusi par Zaķi vai Glodeni, Stārķi vai ko līdzīgu, tiktu pavisam par brīvu aplūkot jauno žirafu (žirafju?) māju. protams, ja ar tādu vārdu vispār būtu izdzīvojusi līdz šim vecumam.
no cepumu asorti lasu laukā mazās, apaļās piparkūkas un truli blenžu ārā pa logu. jocīgi bēdīgas sajūtas.