Do you believe in something beautiful?

aizvakar bija mana šīgada guļamdiena. šķiet, ka diennakts laikā biju nomodā tikai kādas 5 stundas. tāda mazliet dīvaina sajūta, bet beidzot izgulējos. naktī vairs īpaši nenāca miegs, gulēju "galistabas" lielajā gultā (kā es gribētu mājās sev tādu!) izstiepusies pa diagonāli un domāju, domāju, domāju. klausījos mūziku un domāju stundām. pārdomāju aizvadīto gadu. atcerējos, kā bērnībā vienmēr naktī mēģināju saskatīt kaut nelielu gaismu aiz loga, lai pārliecinātos, vai neesmu akla un tumsa tiešām ir tāpēc, ka ir nakts :D
pat sastādīju savu šīgada lielo un mazo prieku sarakstu, savas mūzikālo atklāsmju sarkakstiņu un ko tik ne. tagad daļa no tā ir aizmirsusies, bet domāju, ka kaut kur tomēr to pierakstīšu.
vispār man ļoti patīk lauki. man patīk krāsnis, dūmu smaržas, dzīvās radības un cilvēki.
un šovakar man gribas apstādināt laiku. ir tik labi sēdēt pie smaržojoša mandarīnu mizu kalna un vaļēja loga. rīt būs vecgada vakara jezga un tad jau viss - šis gads būs garām. laikam tādēļ, ka viņš tik ātri pagāja, gribu vēl nedaudz uzkavēties divtūkstošseptītajā.

Your head was in the clouds, now those clouds are in your head.

tas ir tik jocīgi, ka dažkārt lietas bez jebkādas nojausmas pašas sakārtojas vēlamajā gultnē un atliek spert tikai vienu soli, lai notiktu cerētais. to, ka viņas ir bijušas tā sakārtojušās, protams, uzzinu tikai tad, kad esmu jau šo soli spērusi. jautājums ir, vai mēs sadūšojamies to darīt, jo, baidoties no neveiksmes, tik bieži tā arī paliekam bešā. katrā ziņā es turpmāk aizvien vairāk vadīšos pēc teiciena "labāk nožēlot to, ko esi izdarījis nekā to, ko neesi". tas ir tā vērts, jipī.

zefīri garšo pēc propolisa un ārā snieg balti, balti. otrdienas vakars ir noguris un prasās pēc miedziņa. vēl ne, vēl nevar. bet ir labi tāpat.

Just like ships, we float through each other's lives
Through the waters of beauty and grace
We will one day dock at the same port
And give rest to our weary legs
There is a light placed up in the sky
Like the stained glass, time slows down
I wish I could sleep, I wish I could dream
I love the sound of my feet against these empty streets
I saw the whole town burn down
I'm walking away
Nothing stays, these feelings have wings
Our arms outstretched, we are soaring.

mana šīvakara himna - http://youtube.com/watch?v=vWu80KFbq1A

dzeru kafiju un domāju, ka tomēr notiek arī kaut kas labs. līdzsvaram jābūt.

"Tavs tak neko neuzrakstīt. Pat manējais, mazs pērtiķis, mācēt rakstīt. Sarunājam, ka tavs paprovēt sasprindzināt roku muskuļi un kaut ko uzdrukāt." Lai gan nez cik reižu redzēts, šis paziņojums par manu neveiksmīgo mēģinājumu rakstīt komentu vienmēr liek smieties kā kutinātai.

Dzirdot par citu cilvēku gaidām uz notikumiem, kas apgriezīs viņu dzīvi kājām gaisā, un apzinoties, ka mani šī sajūta nepamet jau ilgu laiku, sāku baidīties, vai tik nav gaidāms kas globāls. Un globālie notikumi parasti nav tie patīkamākie. Smieklīgi, jā, bet es vienmēr esmu pieķērusi sevi pie domas, ka nenodzīvošu ilgu mūžu. Ka šāda pasaule vienkārši ilgi vairs nevar pastāvēt. Bet varbūt jau vēl nav tik traki. Vismaz es ļoti ceru, ka vēl nav TIK traki.

Mājās šausmīgi salst un aiz loga līst auksts lietus. Bet ir mierīgi. Tāds rudens mieriņš. Pēdējā laikā vispār ir mieriņš, un tas ir dikti jauki.