today's the day
Posted on 2008.02.08 at 20:26pašlaik skan: dzelzs vilks - ļauj man tevi
kaut kāda trakā diena.
iesākās jau ar ķīmijas laboriņu, un ziniet, pēdējā laikā man viņi tā uzlabo garastāvokli! ja to kāds filmētu no malas, sanāktu lielisks smejamgabals, vismaz skatoties uz mani un Alisi jau noteikti. Brūverei atliek pateikt, ka mēģene var sprāgt, ja beigsim to karsēt, neizņēmušas otru savienoto mēģeni no ūdens trauka, kad mana mīļā blakussēdētāja jau lien zem galda, es ar drebošu roku tomēr mēģinu ko darīt lietas labā, un mēs abas smejamies kā negudras, baidoties kaut ko uzspridzināt un apšļakstīties ar koncentrētu sērsskābīti. labors ar ziepju iegūšanu, protams, atstāj sekas arī uz skolotāju, un stundas beigās viņa savā jaukajā Mārdžas balsī sauc, lai viņai kāds atnes ziepes un žurnālu. Un vairākas reizes tā pavisam skaļi - "ziepes un žurnālu, ziepes un žurnālu"! paiet pāris sekundes un klasi pāršalc smieklu vilnis, jo ar "ziepēm", saprotams, bija domāts krīts.
stundas bija īsas, bet pēcstundu periods smags. pirmkārt jau nepratu tikt galā ar mēģināšanu iegūt Ekspresso no Narvesen automāta. nospiež pogu, viņš ielej kādus 2 cm. sāku prātot, ka varbūt šis ekspresso ir tik stiprs, ka vairāk nemaz nedomā man dot. tad tomēr sapratu, ka tas tā kā nebūtu lāgā, un kādas 4 reizes spaidīju, un tā nu viņš man kādu puskrūzīti pietecināja. pēc tam pacienāju savu roku ar īru krēma sīrupu un beigās vēl uz ielas ar visu šo brīnumaino dziru aplējos. vareni.
pēc tam pamatīga vazāšanās pa papīru bodēm un krāsu veikaliem, vilcienā apsēdos pilnīgi bez spēka. pārnākot mājās, likās, ka ģībšu. izmērīju temperatūru un ieraudzīju jokainu skaitli - 35.1. un tad bija vakara labākā daļa. noraustījās un pazuda elektrība. pārnāca mājās tētis un teica, ka tikko nācis no garāžas un dzirdējis, kā virs Daugavas lido helikopters. viņš tieši iedomājies, kā tas tumsā neiebrauc vados, kad pēkšņi debesīs atplaiksnīja stipra gaisma, visapkārt pazuda eletrība un apklusa helikoptera skaņa. mūsuprāt - pārāk liela sagadīšanās. Agnese Ikšķilē arī esot no virtuves redzējusi kaut kādu milzīgu zibeņošanu uz Daugavas. es jau sadomājos visādus trakos skatus ar nokritušu helikopteri un pārrautiem augstsprieguma vadiem, iedomājos, ka varbūt varēšu kādu dien neiet uz skolu, jo elektrības trūkuma dēļ iestāsies vispārēja krīze utt :D un še tev nu bija, nepagāja ne divas stundas, kad lampas atkal deg un dators omulīgi rūc. bet tāpat man tas liekas aizdomīgi. nu tā helikopteru būšana. jo tieši tad, kad parādījās eletrība, varēja dzirdēt, ka atkal kaut kur gaisā kāds lidinās.
bet jā, vismaz varēju izlietot matu krāsu, kura sajaukta un nevienam vairs nevajadzīga pāris stundas vientuļi nostāvēja istabā uz plaukta. tagad gan iešu gulēt. cerams :)
iesākās jau ar ķīmijas laboriņu, un ziniet, pēdējā laikā man viņi tā uzlabo garastāvokli! ja to kāds filmētu no malas, sanāktu lielisks smejamgabals, vismaz skatoties uz mani un Alisi jau noteikti. Brūverei atliek pateikt, ka mēģene var sprāgt, ja beigsim to karsēt, neizņēmušas otru savienoto mēģeni no ūdens trauka, kad mana mīļā blakussēdētāja jau lien zem galda, es ar drebošu roku tomēr mēģinu ko darīt lietas labā, un mēs abas smejamies kā negudras, baidoties kaut ko uzspridzināt un apšļakstīties ar koncentrētu sērsskābīti. labors ar ziepju iegūšanu, protams, atstāj sekas arī uz skolotāju, un stundas beigās viņa savā jaukajā Mārdžas balsī sauc, lai viņai kāds atnes ziepes un žurnālu. Un vairākas reizes tā pavisam skaļi - "ziepes un žurnālu, ziepes un žurnālu"! paiet pāris sekundes un klasi pāršalc smieklu vilnis, jo ar "ziepēm", saprotams, bija domāts krīts.
stundas bija īsas, bet pēcstundu periods smags. pirmkārt jau nepratu tikt galā ar mēģināšanu iegūt Ekspresso no Narvesen automāta. nospiež pogu, viņš ielej kādus 2 cm. sāku prātot, ka varbūt šis ekspresso ir tik stiprs, ka vairāk nemaz nedomā man dot. tad tomēr sapratu, ka tas tā kā nebūtu lāgā, un kādas 4 reizes spaidīju, un tā nu viņš man kādu puskrūzīti pietecināja. pēc tam pacienāju savu roku ar īru krēma sīrupu un beigās vēl uz ielas ar visu šo brīnumaino dziru aplējos. vareni.
pēc tam pamatīga vazāšanās pa papīru bodēm un krāsu veikaliem, vilcienā apsēdos pilnīgi bez spēka. pārnākot mājās, likās, ka ģībšu. izmērīju temperatūru un ieraudzīju jokainu skaitli - 35.1. un tad bija vakara labākā daļa. noraustījās un pazuda elektrība. pārnāca mājās tētis un teica, ka tikko nācis no garāžas un dzirdējis, kā virs Daugavas lido helikopters. viņš tieši iedomājies, kā tas tumsā neiebrauc vados, kad pēkšņi debesīs atplaiksnīja stipra gaisma, visapkārt pazuda eletrība un apklusa helikoptera skaņa. mūsuprāt - pārāk liela sagadīšanās. Agnese Ikšķilē arī esot no virtuves redzējusi kaut kādu milzīgu zibeņošanu uz Daugavas. es jau sadomājos visādus trakos skatus ar nokritušu helikopteri un pārrautiem augstsprieguma vadiem, iedomājos, ka varbūt varēšu kādu dien neiet uz skolu, jo elektrības trūkuma dēļ iestāsies vispārēja krīze utt :D un še tev nu bija, nepagāja ne divas stundas, kad lampas atkal deg un dators omulīgi rūc. bet tāpat man tas liekas aizdomīgi. nu tā helikopteru būšana. jo tieši tad, kad parādījās eletrība, varēja dzirdēt, ka atkal kaut kur gaisā kāds lidinās.
bet jā, vismaz varēju izlietot matu krāsu, kura sajaukta un nevienam vairs nevajadzīga pāris stundas vientuļi nostāvēja istabā uz plaukta. tagad gan iešu gulēt. cerams :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}