Do you believe in something beautiful?

šī bilde mani izsita no sliedēm, un es vairs nespēju pamācīties, jādomā par tīģeriem.
turpinot tēmu, kas mani grauž katru dienu jo vairāk: ja katra Rīgas narika-noziedznieka-alkomīļa vietā ieliktu kādu zvēru, vai mums nebūtu jauki zvērudārziska pilsēta? nu labi, pavisam lielu zvērudārzu negribas, bet vienalga jādomā par to. ar mammu nesen prātojām, cik interesanti gan būtu redzēt, kāda būtu lv, ja savulaik nebūtu izšauta/izsūtīta visa inteliģence, ja te viss nebūtu pilns ar postpadomju ļautiņiem, kā viss izskatītos, kā mēs dzīvotu. vairs par šo lietu negaudīšos klabā, bet man vienkārši gribas paņemt putekļsūcēju un iztīrīt šo valsti no deģenerātiem. no izdauzītu zobu rotātām nodzertām sejām uz katra stūra, no narikiem, kas duras tramvajā, no dziļi nelaimīgiem cilvēkiem, kas nespēj neko citu kā iekrāmēt kādam un justies par to forši, no tiem, kas zog jakas un džemperus klubiņos, jo tālāk vairs nav kur iet. šie mūļi katru dienu parādās arvien vairāk, un es sāku palikt ļoti iebaidīta. un tu nevari no viņiem izvairīties, ja jāuzturas galvaspilsētas sabiedriskajās vietās, lai kāā to negribētos. tad jau labāk dzīvot starp zvēriem, ahh. gribas mierīgu sirdi staigāt pa naksnīgām ielām. un gribas savu apkampjamo tīģeri.