Posted on 2010.07.11 at 20:45
bērnībā ļoti iemīļota nodarbe bija vazāšanās pa lauku vecajiem kapiem, bronzas krustu apkasīšana un cenšanās salasīt vārdus un gadaskaitļus. trīsas par īsu mūžu nodzīvojušajiem un centieni saskatīt sakarības miršanas gados ar kaujām Latvijas teritorijā u.tml. tāpēc, domājot par kapiem, tie pirmkārt asocējas ar šādām laikmeta piezīmēm, kuras saista vēl aizvien, jo man vienmēr patikušas senas lietas, stāsti un mistikas piegarša. otrkārt - domas par kapiem pavada žēlums un neizpratne par cilvēkiem, kas tur pavada vairāk laika, nekā sarunājoties ar dzīvajiem.
raksts tvnetā par kapusvētku/kapu kultu Latvijā (nu, pats raksts mani gluži neuzrunāja, bet tēma kā tāda gan) nu jau pārdesmit minūtes nodarbina manu prātu ar dažādām interesantām domām. nonācu pie secinājuma, ka šī tēma būtu cienīga kļūt par kāda bakalaura darba izpētes objektu.
tas vien, ka komentāros cilvēki savu viedokli pauž izvērsti un tvnetam neraksturīgi loģiski savirknētos izskaidrojošos komentāros, liek vairāk apdomāt, cik dažādi šos apbedījumus uztver cilvēki mums apkārt. tā kā bakalaura darbs šajā klabierakstā neielīdīs, piefiksēšu atziņas, pie kurām nonācu:
ja kapa vietas mūsdienās ir palikušas par mazdārziņu sacensību laukumu (ļoti ērti - visiem līdzīgi noteikumi, iedalītas līdzīgas (ne)kvalitātes zemītes, un tagad stādi, ko vari vairāk iestādīt) - žēl tās enerģijas, kuru cilvēki varētu iztērēt, piemēram, savas piemājas dārza sakopšanā vai savas dzīvesvides sakārtošanā. bet ja cilvēks ņemas tur smeldzošas mīlestības vadīts - kamdēļ to darīt tajā dažu kvadrāmtetru lielajā zemes platībā, piekārtojot katru mazāko lapiņu, jo tālāk vairs nav, kur izpausties? kādēļ nekopt visu savu dārzu, neaudzēt ābeles un bites, nesēt rudzus ar domām par aizgājušo, ja tur kas tik smeldzīgs palicis?
pārņem sajūta, ka kapsētas savā ziņā kalpo kā kādas 'svētas vietas' aizvietojums tiem, kuri neapmeklē baznīcu vai nerod sirdsmieru citur. cilvēks aizdodas uz kapiem, sēž pie sava mirušā drauga/rada satrunējušās miesas n-metrus zem zemes un jūtas viņam tuvāk, jūtas tuvāk viņsaulei utt., jo ir bijis piesaistīts miesiskam ķermenim, kas šeit nu ir aprakts. no vienas puses - tieši tāpēc man ļoti tīk pastaigāties pa kapsētām, tajās ir miers un klusums, mazliet savāda, īpaša un gaiša sajūta, taču būtībā saprotu, ka tas ir vienkāršs jūtu apmāns. protams, varbūt kāda nomaldījusies dvēsele tur vēl ceļo, bet sēdēt pie tuvinieka kapa un domāt, ka esam viņam tuvāk, šķiet diezgan pretdabiski no pašas aizgājušās dvēseles puses - kāpēc gan man būtu jāliek saviem radiem tupēt pie kkāda zemespleķa, un kā gan viņi var iedomāties, ka es vēl esmu tur. ja ne krietni augstāk par zemi, tad varbūt esmu jau tranformējusies par tikko piedzimušu bēbi kaut kur Brazīlijā.
risinājums, kuru daudzi jau izmanto un kuru noteikti vēlētos izmantot es (māmiņa&viņas vīrs pagājšnedēļ runāja, ka vispār varētu iekrāt naudu, par kuru likt citiem sevi sadedzināt, lai nav lieku klapatu pēc-palicējiem ar to nabaga ģindeni) - kremēšana. jo tomēr arī uz miesisko ķermeni dzīves laikā tik daudz spogulī skatīts, tik pierasts. tad nu palutināt viņu un ļaut izkaisīties kādā skaistā, vējainā un smaržīgā vietā.
par pašiem kapu svētkiem - domāju, ka tie ir tik populāri, jo apvieno sevī pienākumu, konkurenci, ziņkārības apmierināšanu, vēlmi un iespēju iziet tautās un satikt sen neredzētas paziņas. iespēja satikties, nebraucot ciemos un negatavojot cienastus, turklāt sastapt cilvēkus, kurus ļoti kārotos redzēt, bet nav bijis iemesla/vēlēšanās/laika tuvāk sakontaktēties. turklāt visam tāda svēta 'labi padarīta darba' sajūta pāri. to droši vien saprot tantuki, kam nu jau vairākus desmitus gadu tālākais ceļš ir bijis uz pagasta centru, ne mēs, kas uz visiem interesējošajiem objektiem palūr draugos.
no kultūrvēsturiskā mantojuma puses - šī paraža ir liecība par mūsu tradīcijām un mazliet savādo latvieša dabu. tikai žēl, ka gluži fiziski šim kultūrmantojumam vairs nav vērtības - kādreiz, kad ļaudis glabāja kopā ar rotām un mantām, cilvēki vēlāk guva aptaustāmas liecības par senākiem laikiem. tagad es - pašā kapu kultūrā ne pārāk iepīts cilvēks - varu gūt tikai prieku par jau minēto pastaigāšanos mierīgā un putnu dziesmām pilnā teritorijā, kurā nemētājas čipsu pakas un cilvēki cenšas izturēties klusi. vienkārši iet cauri kapu rindām, lasīt vārdus un domāt par cilvēku dzīvēm un likteņiem, un mēģināt kaut ko gūt sev - kaut vai ieraudzīt cilvēku, par kuru zināms, ka gājis bojā zem vilciena, un pēc tam lieku reizi paskatīties, vai ir droši šķērsot sliedes. šādu likteņstāstu dēļ man nav nekādu iebildumu pret to, ka latvieši lielākoties cilvēkus apbedī, nevis kremē. tikai vietas un pūliņu ietaupīšanas nolūkos varbūt varētu kā amerikā - plaši mauriņi un pieminekļi uz tiem. ja jau tik ļoti vajag, kur pieķerties, tad vismaz aiztaupītos kreņķi par kaunu pa visu pagastu laikā neizravēto nezāļu dēļ.