Do you believe in something beautiful?

Nu nevar būt, ka drīz būs jau gads, kopš esmu atpakaļ mājās. Un jo vairāk laika paiet, jo vairāk šķiet, ka prombūtne bija tāds nomoda sapnis, jo nekas daudz jau nav mainījies. Lavierēju mājup no darba starp tiem pašiem otrā tramvaja sliežu ceļa akmeņiem. Tie paši, tikai pēc vaiga drusku vecāki kaimiņi svētdienās plkst. sešos vakarā stāv pie kāpņutelpas, gaidot piena vīru. Ceriņi un kastaņi maija silto dienu novakarēs tikpat mežonīgi smaržo, ka gribas no priekiem piedzerties un rakstīt apšaubāmas vārsmas. Cik forši bija tur, tik forši ir būt atpakaļ. Nav te lielisko parka bāriņu un ļaudis varbūt mazliet saskābušāki, bet nav arī 'mazo sarunu' un viltoto pieklājības frāžu. Visvairāk man pietrūkst balkona, uz kura stundām sēdēt un vērot sauli gulēt ejam. Bet tā pati saule jau tepat vien gozējas uz palodzes. Uz palodzes gan vairāk negozējas blakus mājas piektā stāva suņa purniņš, viņš laikam devies uz labākiem medību laukiem. Kaut kas tomēr mainās arī te.