Do you believe in something beautiful?

reizi pāris gados ir šāda viena diena, kad pamosties kā trīcošs trusītis, dodies ielās kā zombijs un pārnāc mājās kā betmens. pilnīgs bezspēks un mazliet jaušama svētlaime. centra iesiešanas kantoros stumdījās ap piecdesmit svīdušu ķermeņu un rokas nolaidās jau sastopoties ar pirmo izmisušo skatienu, tomēr tad nāca atklāsme, ka ir taču mazais kantorītis Alunāna ielā. tur vēsā pagrabiņā pie liela galda blakus kādai mākslas akadēmijas studentei izklāju visas savas lapas, saņēmu bezmaksas karšu locīšanas pakalpojumu, gaidīju, kad man iekausēs attiecīgo uzrakstu uz sārtā vāka, parunājos. un par visiem priekiem samaksāju vēl mazāk kā visos svīdušajos kopīpro-os vai drukas darbnīcās kopā. vispār šodiena bija brīnumu pilna, un beigu beigās mani arī aizdzina prom no darba sagurušā skatiena dēļ.
zinu, ka mani ņems priekšā aizstāvēšanā kā mazu sivēnu (un par to vēl uzrakstīšu), bet pagaidām - yes mēēn, jūtos kā varonis.
tomēr jocīgākais ir tas, ka šādu dienu vairs nebūs. vismaz tuvākajā nākotnē ne. eh!