Posted on 2016.01.14 at 15:01
brīdī, kad esi pusslims un neko negribas, nevar būt labākas lasāmvielas par pašam savu cibu un tās komentāriem. pārsmējos un pāpriecājos, tiku gan tikai līdz 2010., bet sākumam pietiks.
ar to pusslimumu ir tā jocīgi. 37-37.5 temperatūra, galva sāp, vēders sāp nefuncionē, acis sausas un grauzošas. domāju, ka kāds vīruss pa beļģu modei, līdz manu uzmanību piesaistīja mans pirmsZiemassvēku ķēpājums uz sienas. vienās mazpilsētas humpalās biju iegādājusies pagalam neglītu gleznu, kurai toties bija daiļš un liels koka rāmis. mājās, protams, uz gleznas esošie afroamerikāņu cilvēciņi laivās sāka mani uzrunāt un lūdzās, lai nekrāsoju viņiem pāri. kādu brīdi šaubījos, līdz ieraudzīju, ka šis JAU ir otrais gleznas slānis - apakšā zilā okeāna vietā ir bijušas palmas. tā nu, ilgi nedomājot, sazieķēju tur pāri visas pieejamās eļļas krāsas, kuras atšķaidīju ar nagulakas noņēmēju. lielais laukums pamazām aizpildījās, un nu man bija kas baudāmāks pie sienas. pagājšnedēļ pieslēdzām apkuri un jutām, ka riktīgi sāk ost, laikam žūst. nu neko, lai žūst. bet tagad sāku domāt - tā kā es 90% laika pavadu iekštelpās, turklāt tieši blakus šim objektam, droši vien esmu vienkārši pārelpojusies tos izgarojumus un mazie melnie cilvēciņi apakšā saldā atriebes tvīksmē plunšķina savus airus.
bet vispār - ir tik satraucoši patīkami pārmaiņas pēc dzīvot piektajā stāvā un pierast pie lidmašīnu zumzēšanas, dūkšanas un īdēšanas. un pie satiksmes trokšņa. un pie tā, ka pretējā mājā mītošie Eiropas Komisijas darboņi droši vien jau pārzina manas ikdienas nodarbes no galvas.
ar to pusslimumu ir tā jocīgi. 37-37.5 temperatūra, galva sāp, vēders sāp nefuncionē, acis sausas un grauzošas. domāju, ka kāds vīruss pa beļģu modei, līdz manu uzmanību piesaistīja mans pirmsZiemassvēku ķēpājums uz sienas. vienās mazpilsētas humpalās biju iegādājusies pagalam neglītu gleznu, kurai toties bija daiļš un liels koka rāmis. mājās, protams, uz gleznas esošie afroamerikāņu cilvēciņi laivās sāka mani uzrunāt un lūdzās, lai nekrāsoju viņiem pāri. kādu brīdi šaubījos, līdz ieraudzīju, ka šis JAU ir otrais gleznas slānis - apakšā zilā okeāna vietā ir bijušas palmas. tā nu, ilgi nedomājot, sazieķēju tur pāri visas pieejamās eļļas krāsas, kuras atšķaidīju ar nagulakas noņēmēju. lielais laukums pamazām aizpildījās, un nu man bija kas baudāmāks pie sienas. pagājšnedēļ pieslēdzām apkuri un jutām, ka riktīgi sāk ost, laikam žūst. nu neko, lai žūst. bet tagad sāku domāt - tā kā es 90% laika pavadu iekštelpās, turklāt tieši blakus šim objektam, droši vien esmu vienkārši pārelpojusies tos izgarojumus un mazie melnie cilvēciņi apakšā saldā atriebes tvīksmē plunšķina savus airus.
bet vispār - ir tik satraucoši patīkami pārmaiņas pēc dzīvot piektajā stāvā un pierast pie lidmašīnu zumzēšanas, dūkšanas un īdēšanas. un pie satiksmes trokšņa. un pie tā, ka pretējā mājā mītošie Eiropas Komisijas darboņi droši vien jau pārzina manas ikdienas nodarbes no galvas.