Sviesta Ciba |

Snorke (

snorke) rakstīja,
@ 2016-07-07 20:40:00

beerns aizbrauca uz Londonu, universitatee staajas,
un es tiiru maaju, mazgaaju dreebes un raudu
es nezinu, ka to var iztureet

Maates, kam berni aizdodas prom - vieniigie beerni - kaa jums gaaja / iet ?

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

milda
2013-07-07 22:45 (saite)

Tu mani laikam nelasi, bet pagājšgad man bērns ar aizbrauca studēt prom uz UK pie Skotijas ellē ratā. Nu es tepat cibā tad rakstīju un vēl tagad rakstu, kā iet un kā jūtos. Īsi pirms aizbraukšanas es varēju tikai uz viņas kliegt vai klusēt, lai nesāktu raudāt. Smagi. Es negaidīju, ka tas būs tik smagi. Es pat atradu live web kameru uz to pilsētas panorāmu un kad paliek neciešami skumji kādā brīdī, tad paveru kameru un skatos uz tās pilsētas upi un skaistajiem tiltiem un vismaz zinu kāds viņai tur tajā brīdī ir laiks. Redzu kā lec vai noriet tur saule. Un tad ir tāda tuvuma sajūta. :D Pie tam man ir otra jaunākā meita, bet nedomāju, ka tas ko maina. Katrs bērns ir pats par sevi un viens otru neaizstāj. Aizliegt, protams, nevar. Bērni mums ir doti uz ļoti īsu laiku. Diemžēl. Tagad dzīve sastāv no sagaidīšanas un atvadām, sarunām skaipā. Un jā, tā pirmā reize, kad aizbrauca un es ņēmu viņas gultas veļu nost - oi, pat stāstīt to nevienam nevar. Bet nu skaips ir glābiņš. Ja nebūtu skaipa, tad vispār būtu traki.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

snorke
2013-07-07 22:54 (saite)

es domaaju, ka man mainiitu so izjuutu kaads ts Otrais 6- 8-10-12-14gadiigs cilveeks ar savaam taa teikt aktualitaateem, bet man nav ! es arii nedomaaju, ka buus tik smagi,,, kaut gan vinja tacu ir dziiva, vesela, smuka, gudra un laimiiga un dara to, ko grib un to, ko es esmu gribeejusi ! es visu esmu darijusi, lai buutu sii situaacija, bet tagad sabruku,,, tas ir iipatneeji

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	milda 2013-07-07 23:17 (saite)
	Man otrā meita kā reiz ir 10-gadīga. Un nē - nekompensē. Vismaz manā gadījumā. Ar katru bērnu ir savas īpašās attiecības, kuras nevar aizstāt otrs. Un pirmās dienas pirms un pēc aizbraukšanas ir ļoti smagas. Velāk jau aprod ar to sajūtu. Bet jā - tās ir jaunas sajūtas, par kurām mēs nebijām brīdinātas. :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	snorke 2013-07-07 23:21 (saite)
	mani biedee koleegju piemeeri - gadu depresija peec berna aizbrauksanas,,, vai tiesaam jabut tim traki,,, nu sobrrif man liekas, ka vispaar tas ir mission impossible (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

milda
2013-07-07 23:42 (saite)

Nu tā gan nē. Slimība tā nav - skumt pēc bērna. Ir tak sarunas skaipā. Tāpat tak brauc pa brīvlaikiem mājās. Ir tikšanās prieki. Ir atvadas. Ir atkal dienu skaitīšana līdz nākmām brīvdienām. Laiks jau iet ātri. Pamats depresijai tas nav. Tad tur ir apakšā cits fons un citi iemesli. Tik, cik ka jaunas, nezināmas sajūtas. Kad ar prātu saproti - bērns pieaudzis un aiziet savā dzīvē un tā ir pareizi, bet emocionāli - gribas vēl paņemt klēpī un turēt piespiestu sev klāt, gribas dzirdēt durvju klaudzienu, kad bērns pārnāk mājās.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	snorke 2013-07-08 00:09 (saite)
	man veel tur cits fons apaksaa: nu, es biju teevs, gan mate, un es dariju visu, lai buutu Itaalija un Londona ' bet, vai vajadzeeja? nu, dziivotu varbuut mioeriigaak un laimiigaak, un studeetu turpat riigaa un tiktos ik pa 3 dienaam (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

milda
2013-07-08 10:56 (saite)

Vajadzēja. Tu vēl esi pieteikami jauna, lai varētu adaptēties šadām pārmaiņām, kuras, pieaugot bērnam, notiek agrāk vai vēlāk. Tu taču visu ļoti labi saproti. Un saproti, ka lai gan viņa Tev ir bijis viss, Tu nevari prasīt no viņas mūžīgu kopā dzīvošanu ar Tevi, kas kā ķirmis iespējams sabojātu jūsu abu attiecības. Viss ir pareizi. Tik cik, ka šis moments neapšaubāmi ir negaidīti smags. Tagad jāmācās mīlēt un būt neesot fiziskā tuvumā. Jauns līmenis tā teikt. :D Bet labā ziņa, ka ir brīvlaiki un jūs abas atkal būsiet kopā. Tie ir tie gaidīšanas svētki. :))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

halina
2013-07-08 18:10 (saite)

Gribējās iespraukties kaut kur ar savu pieredzi. Man nav vēl savu bērnu un ticu, ka nav viegli.
Es priecājos, ka mani vecāki par mani maz likās zinis un ļāva visu darīt.
Studēt tiku uz otru Latvijas galu. Uz vāciju apmaiņā tiku. Un kad atbraucu no Briseles atpakaļ un iekāpu mašīnā pirmais ko mamma teica bija "ko Tu te atbrauci, kapēc nepaliki?".

Arī tagad kad gandrīz divus gadus ar vīru esam vācijā, viņai nepatīk skaipā runāties un saka, es Tev skaipā pirmdien uzrakstīšu. Uzraksta dažus teikumus, kas aktuāli un tad "nu tad atā!".

Maziet aprauti, varbūt kaut ko pārprotu, bet es arī esmu pateicīga, ka mani pārāk stingri neturēja ciet.

Turpretī vīram vēl ilgi bija katru vakaru ar vecākiem sazvanīšanās (kad vēl LV dzīvojām) par to, kāda bijusi diena un ko kurš darījis... Tiem vecākiem bija arī mega grūtāk mūs uz ārzemēm aizlaizt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: