Nu tā gan nē. Slimība tā nav - skumt pēc bērna. Ir tak sarunas skaipā. Tāpat tak brauc pa brīvlaikiem mājās. Ir tikšanās prieki. Ir atvadas. Ir atkal dienu skaitīšana līdz nākmām brīvdienām. Laiks jau iet ātri. Pamats depresijai tas nav. Tad tur ir apakšā cits fons un citi iemesli. Tik, cik ka jaunas, nezināmas sajūtas. Kad ar prātu saproti - bērns pieaudzis un aiziet savā dzīvē un tā ir pareizi, bet emocionāli - gribas vēl paņemt klēpī un turēt piespiestu sev klāt, gribas dzirdēt durvju klaudzienu, kad bērns pārnāk mājās.