Gribējās iespraukties kaut kur ar savu pieredzi. Man nav vēl savu bērnu un ticu, ka nav viegli.
Es priecājos, ka mani vecāki par mani maz likās zinis un ļāva visu darīt.
Studēt tiku uz otru Latvijas galu. Uz vāciju apmaiņā tiku. Un kad atbraucu no Briseles atpakaļ un iekāpu mašīnā pirmais ko mamma teica bija "ko Tu te atbrauci, kapēc nepaliki?".

Arī tagad kad gandrīz divus gadus ar vīru esam vācijā, viņai nepatīk skaipā runāties un saka, es Tev skaipā pirmdien uzrakstīšu. Uzraksta dažus teikumus, kas aktuāli un tad "nu tad atā!".

Maziet aprauti, varbūt kaut ko pārprotu, bet es arī esmu pateicīga, ka mani pārāk stingri neturēja ciet.

Turpretī vīram vēl ilgi bija katru vakaru ar vecākiem sazvanīšanās (kad vēl LV dzīvojām) par to, kāda bijusi diena un ko kurš darījis... Tiem vecākiem bija arī mega grūtāk mūs uz ārzemēm aizlaizt.