Tu mani laikam nelasi, bet pagājšgad man bērns ar aizbrauca studēt prom uz UK pie Skotijas ellē ratā. Nu es tepat cibā tad rakstīju un vēl tagad rakstu, kā iet un kā jūtos. Īsi pirms aizbraukšanas es varēju tikai uz viņas kliegt vai klusēt, lai nesāktu raudāt. Smagi. Es negaidīju, ka tas būs tik smagi. Es pat atradu live web kameru uz to pilsētas panorāmu un kad paliek neciešami skumji kādā brīdī, tad paveru kameru un skatos uz tās pilsētas upi un skaistajiem tiltiem un vismaz zinu kāds viņai tur tajā brīdī ir laiks. Redzu kā lec vai noriet tur saule. Un tad ir tāda tuvuma sajūta. :D Pie tam man ir otra jaunākā meita, bet nedomāju, ka tas ko maina. Katrs bērns ir pats par sevi un viens otru neaizstāj. Aizliegt, protams, nevar. Bērni mums ir doti uz ļoti īsu laiku. Diemžēl. Tagad dzīve sastāv no sagaidīšanas un atvadām, sarunām skaipā. Un jā, tā pirmā reize, kad aizbrauca un es ņēmu viņas gultas veļu nost - oi, pat stāstīt to nevienam nevar. Bet nu skaips ir glābiņš. Ja nebūtu skaipa, tad vispār būtu traki.