- filma
- 25.9.03 10:09
- Nevaru tikt vaļā no iespaidiem pēc Poškus filmas. Vairumam skatītāju tā likās gaiša un ļoti smieklīga. Man – skumja. Manai meitai – uz ētikas robežas balansējoša. Manam b.v. traģiska.
Vienai draudzenei – “ar cieņu un mīlestību pret citādo” taisīta.
Manī visu rītu strīdas kaut kādi muļķīgi formulējumi.
Filmas autoram nav attieksmes pret to, ko viņš rāda - bet kur, velns parāvis, teikts, ka attieksmei jābūt? Atrodu tīrradni, nofilmēju, un viss. Dokumentēju. Parādu.
Ņirgāšanās par slimiem cilvēkiem – apmēram tā pat kā filmēt trako mājas iedzīvotājus un smieties par viņu dīvainībām – pie tam skaidri zinot, ka šie “slimie” neapzinās, ka cilvēki par viņiem smiesies (smejas) - bet kāpēc ņirgāšanās? Viņi paši ir laimīgi, un šī ir iespēja pusotru stundu būt laimīgiem kopā ar viņiem, tik pat vienkāršā veidā.
Tieši bez attieksmes, tikai dokumentējot, tiek akcentēts traģiskais filmas aspekts. Ja skatītāji smējās nevis raudāja, tad jākritizē nevis filma, bet skatītāji Bet skatītājs vispār ir ārpus kritikas, viņš ir tikai skatītājs un viņam nedrīkst izvirzīt nekādas prasības principā.
Tātad jākritizē filmas autors par to, ka nav gribējis vai varējis parādīt to, ko es, depresīvā un raudulīgā skuka, gribēju tur ieraudzīt?- bet kā var kritizēt autoru (filmu, grāmatu) – man vienmēr tas licies absurdi, jo katram autoram ir tiesības taisīt to, ko viņš grib, nevis to, ko no viņa gaida.
Vārdu sakot – atliek kritizēt tikai pašai sevi:
-vai nu es kaut ko nesaprotu
-vai esmu slima ar nelaimi un nespēju ieraudzīt gaišo
-vai esmu slima ar augstprātību un visu mēru ar savu olekti
Bums.
Jāpiebilst: filma bija izcili uztaisīta: kamera, montāža, skaņa.
Un ja jau man par to vēl šodien jādomā – acīmredzot, tā bija laba filma. Kura man īsti labi nepatika. Tomēr.
upd. Ja tā būtu bijusi mākslas filma - jā. Tad gan.
upd. Ticīgi cilvēki gāja ārā no zāles. Daudz viņu nebija. Ienāca prātā jocīga doma par politkorektumu: tas tiek attiecināts uz seksualitāti, dzimumu, ādas krāsu, reliģiju, bet ne uz ticību kā tādu - uz pašu Dievu ne. Nabaga Dievs ir diezgan neaizsargāts:) - 39 rakstapiebildīšu
- 25.9.03 10:16
-
Ar šito iznāk saskarties ik pa laikam. Un parasti situācijās, kad kāds, kas ir no "ārpuses" filmē, apraksta, fotografē vai kā citādi, kaut kādas visai noslēgtas un pārējiem vai nu neredzamas, vai nepieņemamas, vai nesmukas, vai nezināmas ļaužu grupas vai izpausmes. Es zinu ļoti labas bildes, kas uzņemtas Krievijā neredzīgo bērnu pansionātā. Bildes ir ļoti labas, bet sajūta tāda, ka skatīties ir nelabi.
- piebilst
- Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:28
-
Bet visi tie ētiski/neētiski, komiski/traģiski, drīkst/nedrīkst, autors/skatītājs, autors/varonis u.t.t. rodas no pierastā skatījuma uz dzīvi caur mēs/viņi prizmu.
Ir tik vienkārši sākt šo filmu analizēt no tik padevīgi lunkanā un daudzvārdīgā normālais/savādākais tēmas aspekta. Un teikt - lūk VIŅI, viņi jau nesaprot, ko dara, viņi jau ir tērēti savā naivajā Dieva un laimes apziņā, patiesībā jau viņi ir traki un kā tādi - būtu jāžēlo un jāuzskata par neaizskaramiem...
Bet, manuprāt, tā nav filma par VIŅIEM, par citādajiem, savādakajiem un nenormālajiem...es viņu skatījos kā fimu par MUMS visiem..nešķirojot un nenodalot, filmu par
1) ticību da jebkam - dievam, nelaimei, mākslai, literatūrai, cilvēkiem, labajam, sliktajam u.t.t.
2) dzīvi ar pārliecību atkal dajebka - savai taisnībai, savai varēšanai, savam spēkam un savam nespēkam..
3) cilvēcību da jebkādu - par draudzību un spēju palīdzēt cilvēkiem vienlaga kā - ar naudu, vārdu, vai vienkārši paņemot aiz rokas vai pieskaroties...
Un tā varētu turpināt - par drosmi, par mīlestību, par nabadžibu, par veiksmi.....
Un ļoti labi, ka Poškus neko nekam nepretstatīja, jo man jau liekas, ka nav ko pretstatīt, ja nu vienīgi mūs pašus mums pašiem. - piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:33
-
Nu ja, es jau teicu - pati vainīga, nemāku skatīties uz lietām mūsdienīgi.
Bet galvenais - man nenāca smiekli. Jo vairāk - ja tā filma bija par mani. Ja tā bija par mani, tad man patiesībā vajadzēja raudāt. Ko es vienā vietā arī darīju. - piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:42
-
Es neraudāju, bet man kļuva slikti epizodē ar lielo lūgšanu zāli, vēl man bija kauns par epizodi filmas šakumā, kur Ēriks sarunājas ar 4 dzērušajiem un labi ģērbtajiem cilvēkiem - kauns nevis par viņu, bet par viņiem. Es parasti kaunos par dzērumā sastrādātām muļķībām.
Es smējos daudz, jo ļoti labi varēju iedomāties sevi dažās situācijās piem. dziedāšana nezinot vārdus, un vēl smējos atpazīstot kaut kādus pilnīgi automātiskus žestus, kustības, skatienu, kuri piemīt musm cilvēkeim kā tādiem, tajos brīžos, kad neodmājam, ka kāds mūs redz - piem. daniels pludmalē...u.t.t. - piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:46
-
Misters Bīns... pludmalē.
Bet tas nebija misters Bīns, tas nebija aktieris, tas bija Daniels, kurš sev patīk, kurš nedomā, ka viņu neviens neredz (jo viņu taču filmē), un par kuru visi smejas. Jā - it kā par sevi, tomēr par viņu - jo viņš ir īsts, viņš mums neko nespēlē, viņš mūs nekariķē. Viņš ir viņš, un mēs smejamies par viņu.
Un tad provokācijas. Nolikt tos abus pie sinagogas un paskatīties, kas iznāks. Nekad viņiem pašiem prātā neienāktu tur iet dziedāt. Bet Poškus paņem un noliek. Redzēs, kas būs. Un ir atkal jautri. Jo "dieva tērēti"cilvēciņi jau vienmēr kaut kā apbrīnojami labi tiek cauri. - piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:54
-
manuprāt, problēma ir tajā, ka mēs kaut ko nosaucam. Un šajā gadījumā liela daļa jautājumu rodas no tā - vai filma ir dokumentāla un ko mēs saprotam ar dokumentalitāti. Man, piemēram, nekad nav licies, ka Šķērsiela ir dokumentāl filma, vai arī Prāmis un arī šī filma ir dokumnetāli tikai tikdaudz cik personāži nav izdomāti un vārdi nav mainīti - viss pārējais ir stāsts, kurā viņi ir piekrituši piedalīties un skatoties uz viņiem gan filmā gan afterpārtijā man nu gan nešķita, ka viņi NESAPROT KO DARA. Viņi tajā filmā spēlēja sevi, bet SPĒLĒJA.
Zini, man liekas, ka to filmu ļoti labi varētu salīdzināt arī ar CIBAS dzīvi. - piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:56
-
Viņi saprot, ko dara, bet nesaprot, kā tas izskatās, un kā citi viņus redz. "šķērsiela", manuprāt, ir piemērs pilnīgi garām.
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 11:01
-
Un kāpēc viņiem būtu jāsaprot, kā citi viņus redz? Vai no tā, ka mēs nemitīgi mēram sevi ar citu skatieniem, mums paliek labāk? Kāpēc es drīkstu neuztraukties par to, ko citi domā par manu matu krāsu, apģērbu, runas intonāciju un tām dažām pārliecībām, kuras man ir, bet viņi, kas arī neuztraucas par to pašu, ir neaizskarami?
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 11:18
-
Bet es taču nerunāju par to, ka viņiem jāsaprot. Jāsaprot ir mums.
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 11:27
-
:))
Ai, nu es esmu galīgi apjukusi. Kas mums ir jāsaprot? Un par ko mums būtu jāuztraucas, vai par ko būtu jāpaliek skumji?
Nu, saki, lūdzu ar ko pēc būtības viņi atšķīrās no visiem, kuri vakar sēdēja tajā zālē un pēc tam pār plecu vairāk vai mazāk zaglīgi skatījās uz viņiem pie galda, vai arī devās spiest roku un uzslavēt? - piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 11:39
-
Labi. Smiekli arī arī dažādi. No visiem tiem cilvēkiem, kuri sēdēja zālē, noteikti liela daļa smējās par to, "kādi viņi ir idiņi".
Ne tu. Es zinu, ka ne tu.
Bet apziņa, ka viņi ir nolikti apsmieklam, mani apbēdināja.
Un varbūt tas man traucēja smieties par to, par ko Tu smējies - jo man visu laiku bija jādomā, par ko smejas/smiesies citi. It īpaši - nākotnes formā - smiesies. Kad filmu skatīsies cita publika. - piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 11:45
-
:)
piekusu, ilgi shitik intensīvi nevar.:)
Un jāpstrādā arī. Ejam pusdienās? Man pusdienas laikā jābrauc uz Miera ielu un tad varētu uz Shanti..:) - piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 11:49
-
Ejam ar'. Es vispār vēl neesmu strādājusi, bet ēst jau gribās. Pasauc Vikingu, ka kas.
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:35
-
ja nu vienīgi mūs pašus mums pašiem.
Tas jau arī ir tas klupšanas akmens. Viņi mani sāk interesēt tikai tajā brīdī, kad mēģinu iztēloties sevi viņu vietā. - piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:39
-
Nu redzi, mēs vienlaicīgi ierakstījām apmēram to pašu. Es iztēlojos sevi viņu vietā (tas "iztēlojos" tiešām ir labāks vārds kā "identificēties" - lai gan varbūt neprecīzāks - jo gan sludinātājs, gan saposusies večiņa abi manī patiesi arī ir) - un tad man ir SKUMJI.
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:48
-
Es nezinu, kā ir iztēloties būt kāda vietā. Faktiski tas ir gandrīz neizdarami - vai nu tu patiešām kaut vai uz mirkli sajūties kā viņi, bet tad tev jākļūst priecīgai kā viņiem, vai arī Tu nespēj iztēloties kā tas ir būt kā otram cilvēkam un tad paliek skumji par to, ka Tu esi tikai Tu. :)
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:52
-
Var jau to nesaukt par iztēlošanos, lai gan man šķiet, ka tā ir viņa. Tā sajūta, kas liek sisties stiprāk sirdij, piemēram, redzot nelaimes gadījumu. Vai sākt ģībt, pirms vēl ārsts sācis ko darīt (pārāk lokāls piemērs varbūt:).) Tā ir tāda dzīvošana mūždien vienu soli uz priekšu, ar vienu kāju dažādās varbūtībās, kas parasti laimīgā kārtā tā arī nepiepildās.
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 11:10
-
Nu, nezinu - redzot nelaimes gadījumu sirds sitas straujāk, jo tu iztēlojies SEVI tajā situācijā...nevis VIŅU. Tas ir - nevis Tu kļūsti par vīru ar norauto roku, bet vīrs kļūst par tevi...un tā ir nevis VIŅA realā, bet TAVA iedomātā sāpe...
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 11:25
-
Nu bet protams. Jo nevienu citu ar norautu roku izteloties es nespeeju. Kur nu vēl kāda cita reālo sāpi. Pietiek ar mazumiņu. Manuprāt. Dažkārt šādas iztēles produkciju sauc par līdzjutību, citkārt par iejūtību, reizēm vēl kaut kā nebūt.
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:52
-
Tu nespēj iztēloties, kā ir iztēloties:) Bet es spēju. Tāpēc varbūt es daru to, ko es daru.
Es nesaku, ka 100%. Bet tas mani skar ļoti dziļi.
Un iztēlošanās taču nav pārmiesošanās, savas personības zaudēšana. iztēlojoties taču tu nezaudē savu "es". Mīļā maya, vai Tu nestrīdies principā? Kat tu lasi lielisku grāmatu - vai tiešām tu kļūsti par varoni un esi priecīgs kā viņš vai nelaimīgs kā viņš, vai arī iztēlojoties sevi viņa vietā tomēr saglabā savu vērtējumu - skatījumu uz šo personāžu, uz notiekošos, un skumsti nevis tāpēc, ka varonis ir pazaudējis maciņu/sievieti/draugu/darbu, bet tāpēc, ka dzīve ir tāda kaut kāda, un autors nevis varonis Tev to parāda? - piebilst
- laikam esmu cilvēks bez iztēles
- 25.9.03 11:06
-
Es vispār nestrīdos. :)kad es lasu grāmatu, es esmu priecīga vai bēdīga nevis varoņu dēļ, bet sevis dēļ un nevis kā varonis esmu priecīga / bēdīga, bet kā es...un, ja tas viss neattiecas uz mani, tad es to nesaprotu, nelasu vai aizmirstu...tādu nu aprobežota būtne...:)
- piebilst
- Re: laikam esmu cilvēks bez iztēles
- 25.9.03 11:20
-
man vairs negribas šito turpināt, tu sāc uztvert personīgi.
- piebilst
- tā nebija apvainošanās
- 25.9.03 11:30
-
:))es taču smejos par sevi un tā taču ir taisnība, ka ir daudz vairāk pasaulē lietu, kurās es esmu aprobežota savā izpratnē, zināšanās un uztverē, nekā tās, kuras man ir savas robežas atvērušas. :)
- piebilst
- 25.9.03 10:31
-
Vai arī, piemēram, Dianas Arbusas bildes:
Diane Arbus
Untitled (7)
1970-71
© The Estate of Diane Arbus - piebilst
- 25.9.03 10:36
-
Jā, nu apmēram tā. Tie arī esam mēs. Es varu identificēties ar to uzpucējušos sieviņu, bet man negribas smieties. Varbūt vainīga mana iztēle.
- piebilst
- 25.9.03 10:39
-
Man mājās ir šitā grāmata. Esmu apskatījies vinreiz. Pēc tam pietiek ar to, ka zinu, kur tā stāv.
- piebilst
- 25.9.03 11:00
-
Man šķiet, ka pateikt: "šie cilvēki ir slimi un par viņiem nedrīkst smieties," ir daudz neētiskāk nekā smieties kopā ar viņiem. tad nozīmē uzskatīt sevi par "garīgi veselāku", "gudrāku", "pareizāku" utt. lepnība ir sātana iemīļotākais grēks, nevis smiekli...
bet par skatiem ar kliedzošo sievieti un tām, kas krita gar zemi - man liktos neētiskā, ka tas būtu pavērsiens filmā ar morāli - redz, cik traģiski, redz, cik briesmīgi...
man tiesības smieties un raudāt par jebko vienmēr ir šķitušas daudz svarīgākas par tiesībām uz ticības brīvību... es raudu, skatoties "Likteņa ironiju" un "Panorāmu", bet smejos baznīcā... starp citu, vai tad smiekli bieži vien nav tā reakcija, ko cilvēks neapzināti izvēlas, ja viņam ir kauns raudāt?
un vēl... ja tajā visā tomēr bija kaut kāda runa par dievu un cilvēka atrašanos "tās stundas" priekšā, tad tas tomēr ir jautājums, attiecībā pret kuru jebkādi citi morāles un ētikas politkorektumi kļūst nesvarīgi, ne? - piebilst
- 25.9.03 11:02
-
Vai tad kāds teica, ka nedrīkst smieties? A ja negribas?
- piebilst
- 25.9.03 11:15
-
Jā, vai drīkst nesmieties?
Lepnība (augstprātība) - to es jau pieminēju savā postā. Es esmu diezgan paškritiska.
Es nevienā vietā ņeesmu runājusi par to, ka gribētu redzēt filmā morāli. Tomēr šie skati lielajā zālē paši par sevi bija traģiski. Morāle - nemorāle, kāda starpība. 1000 nelaimīgu cilvēku.
Tu neesi tik unikāls - es arī raudu, skatoties "Likteņa ironiju" un "Panorāmu", smejos baznīcā un zagsā.
Man nekad nav kauns raudāt, un nav kauns smieties.
Es savā postā apšaubīju pati sevi un nesludināju nekādu morāles principu, nedz arī galīgu filmas vērtējumu.
Es šaubos.
Vai man ir tiesības šaubīties un cerēt, ka par to man neuzbruks, apvaonojot neētiskumā?:)
Un par pēdējo rindkopu. Es to "politkorektumu" attiecībā pret Dievu pieminēju tikai iztēlojoties (atkal jau) sevi ticīgu cilvēku vioetā, kuri skatījās filmu.
Es vispār esmu polit-ne-korekta. Attiecībā pret visu. Bet (kā man liekas, kā es gribu cerēt) esmu smalkjūtīga diezgan. Un negribu jaukt šīs divas lietas. - piebilst
- 25.9.03 11:26
-
tagad sanāk, it kā kāds tev būtu pārmetis to, ka tu nesmējies :) un mans komentārs jau nebija tikai par tavu komentāru..
es vienīgi pamanīju viedokļos tādu kā mēģinājumu klasificēt filmas "smejamajās" un "raudamajās" un tēmas klasificēt "tajās, par kurām drīkst smieties" un "tajās, pret kurām jāizturas smalkjūtīgi"... bet filma jau ir laba, ja tā liek raudāt un smieties vienlaicīgi... -> tātad, poškus filma bija laba..
bet par attieksmi pret filmas varoņiem... man šķiet, ka 90% no cilvēkiem, kas tiek filmēti, neapzinās, ko viņi dara, un par politiķiem ziņu izlaidumos var smieties un raudāt tikpat "neētiski", kā par daniēlu un ēriku... tūkstošiem biznesmeņu, politiķu un estrādes zvaigžņu ir daudz nožēlojamākas un neaizsargātākas personības par daniēlu un ēriku... no otras puses, viņu agresivitāte un svētā gara "jumts" viņiem piešķir tādu spēku, ka mūsu vārgā ķiķināšana ir tikai tāda nevarīga aizsargreakcija... - piebilst
- 25.9.03 11:30
-
Tas jau nenozīmē, ka nav kauns vai neērti vai nelabi arī to rokzvaigžņu vai politiķu vietā, kas neapzinās, ko dara. Ir gan. Un tāpēc negribas redzēt arī daudzus no viņiem. :)
- piebilst
- 25.9.03 11:33
-
Tai klasifikācijai ir jābūt. Par ko drīkst un par ko ne. Labais un ļaunais. Pieņemamais un nepieņemamais. Bet, protāms, tā ir ļoti ļoti intīma, personiska un katram sava. Tāpēc laikam par to nebūtu vērts strīdēties. Ja tās nav vispār... es pat nezinu, tad laikam nav cilvēka.
Bet par politiķiem, popzvaigznēm - tur, redzi, mana personīgā klasifikācija atļauj ne tikai vārgi ķiķināt, ne tikai skaļi rēkt, bet nežēlīgi ņirgt. Un būt pilnīgi netaisnīgai arī. Tāda ir tā mana intīmā klasifikācija.
Es tur redzu kaut kādu starpību - strap filmas varoņiem, valdības vīriem un popzvaigznēm. - piebilst
- 25.9.03 11:38
-
Varbūt tāpēc, ka viņu (politiķu un rokzvaigžņu) kustību ir grūti uztvert kā pašu neapzinātu nejaušību? Neviens jau viņu nav pieķēris slepus savā istabā lēkājam saģērbušos pusaudža drēbēs. Pats vien sāka, turklāt uz skatuves :)
- piebilst
- 25.9.03 11:53
-
man ir nelielas aizdomas, ka intīmā robeža starp atļauto un neatļauto citā vārdā saucas dubultais standarts vai pat divkosība.. nu apmēram tā, kad valsti drīkst krāpt, bet draugu - ne.. vai par šo cilvēku (kurš man nepatīk) drīkst smieties, bet par šo (kurš man patīk) - ne... vai, piemēram, par citām sievietēm drīkst rupjības runāt, bet par manu māti - ne...
protams, protams, man arī pašam ir savi aizspriedumi un savs intīmais klasifikators, par to, ko drīkst un ko ne, bet es jau arī par to savu bieži vien šaubos... kur nu vēl par to, kuru izdomājusi valsts, baznīca vai cilvēktiesību komisija...
un vēl, es iedomājos, ka pilnīgi reāla būtu situācija, kurā poškus iznāktu uz skatuves un teiktu: "par ko smejaties, idioti? par sevi smejaties!" - piebilst
- 25.9.03 12:05
-
Ak dies, nu kāds dubultais standarts!!!! Intuīcijai dubultais standarts?
Šaubas - jā, tās pastāv.
Bet kurš te pieminēja valsti, baznīcu, cilvēku komisiju? Es taču par SAVU (un pat ne tavu) intīmo klasifikatoru runāju. Un nav viņš man dubults, tikai svārstīgs reizēm. Jo nekas ne par ko jau nekad nav pilnīgi skaidrs. - piebilst
- 25.9.03 12:01
-
starp citu, nav nekāda labā un ļaunā... to visu ir izdomājuši rakstnieki :)
- piebilst
- 27.9.03 23:11
-
Zini, tev taisnība viscauri. Un mayai.
Filma ir ne tikai laba (ko es arī sākumā nenoliedzu), bet arī nav nekādā ziņā neētiska. Pārdomāju un sapratu.
Vārdu sakot - teicama filma.
Autoram neko nevar pārmest.
Tikai ne gaiša - gaiša man gan neliekas.
Bet tas labi, ka bija iemesls sarunai.
Par Kairiša izrādi tada diskusija milzīga. Nu, - Putniņam Kasparam paticis. Un tad? Man tā izrāde vispār nav diskusijas objekts - slikta izrāde un viss. Par Poškusu nebija jāspriež - ir vai nav filma laba, bet kāda tā labā filma ir.
Vispār par spīti visam es uzskatu, ir "labuma" un "sliktuma" kritērijs mākslā. Visās mākslās. ja nav - tad nav arī vērts censties būt māksliniekam, censties būt labam. Un vēl es domāju, ka ir cilvēki, kas šos kritērijus just iemācās, bet ir tādi, kuri ar tiem piedzimst. Un lai vai kāds būtu Putniņš savā jomā malacis - man (es tavinojos, laikam izklausās augstprātīgi) rodas iespaids, ka mākslu viņš nesaprot.
Milzums rakstnieku nesaprot, piemēram, mūziku vai glezniecību. Milzums mūziķu - literatūru. Un bariem mākslinieku nesaprot pat paši savu mākslas nozari. - piebilst
- 27.9.03 23:12
-
Un tikai dakteri visu saprot.
- piebilst
- 27.9.03 23:19
-
Nu ja. Un ja ir "labums" un "sliktums" (kam ciešs sakars ar stilu un profesionalitāti)mākslā, tad varbūt arī dzīve jāvērtē ( neiznu gan kāpēc) nevis caur "labo" un "ļauno", bet to pašu stilu un profesionalitāti.
Bet vispār muldu.
Pārāk daudz šausmeņu saskatījos. Tas 6.prāts, atvainojiet, cienītais, tas nu gan ir īsts holivudas sūds.
Pietrūka taisni tās mākslas.
"Citi" būtībā bija par līdzīgu tēmu (miroņi, kas nezina, ka viņi ir miroņi), bet māksla tomēr tur kaut kur blakus bija strāvējusi, ne.
Iešu gulēt un skatīšos dracullu. - piebilst