- filma
- 25.9.03 10:09
- Nevaru tikt vaļā no iespaidiem pēc Poškus filmas. Vairumam skatītāju tā likās gaiša un ļoti smieklīga. Man – skumja. Manai meitai – uz ētikas robežas balansējoša. Manam b.v. traģiska.
Vienai draudzenei – “ar cieņu un mīlestību pret citādo” taisīta.
Manī visu rītu strīdas kaut kādi muļķīgi formulējumi.
Filmas autoram nav attieksmes pret to, ko viņš rāda - bet kur, velns parāvis, teikts, ka attieksmei jābūt? Atrodu tīrradni, nofilmēju, un viss. Dokumentēju. Parādu.
Ņirgāšanās par slimiem cilvēkiem – apmēram tā pat kā filmēt trako mājas iedzīvotājus un smieties par viņu dīvainībām – pie tam skaidri zinot, ka šie “slimie” neapzinās, ka cilvēki par viņiem smiesies (smejas) - bet kāpēc ņirgāšanās? Viņi paši ir laimīgi, un šī ir iespēja pusotru stundu būt laimīgiem kopā ar viņiem, tik pat vienkāršā veidā.
Tieši bez attieksmes, tikai dokumentējot, tiek akcentēts traģiskais filmas aspekts. Ja skatītāji smējās nevis raudāja, tad jākritizē nevis filma, bet skatītāji Bet skatītājs vispār ir ārpus kritikas, viņš ir tikai skatītājs un viņam nedrīkst izvirzīt nekādas prasības principā.
Tātad jākritizē filmas autors par to, ka nav gribējis vai varējis parādīt to, ko es, depresīvā un raudulīgā skuka, gribēju tur ieraudzīt?- bet kā var kritizēt autoru (filmu, grāmatu) – man vienmēr tas licies absurdi, jo katram autoram ir tiesības taisīt to, ko viņš grib, nevis to, ko no viņa gaida.
Vārdu sakot – atliek kritizēt tikai pašai sevi:
-vai nu es kaut ko nesaprotu
-vai esmu slima ar nelaimi un nespēju ieraudzīt gaišo
-vai esmu slima ar augstprātību un visu mēru ar savu olekti
Bums.
Jāpiebilst: filma bija izcili uztaisīta: kamera, montāža, skaņa.
Un ja jau man par to vēl šodien jādomā – acīmredzot, tā bija laba filma. Kura man īsti labi nepatika. Tomēr.
upd. Ja tā būtu bijusi mākslas filma - jā. Tad gan.
upd. Ticīgi cilvēki gāja ārā no zāles. Daudz viņu nebija. Ienāca prātā jocīga doma par politkorektumu: tas tiek attiecināts uz seksualitāti, dzimumu, ādas krāsu, reliģiju, bet ne uz ticību kā tādu - uz pašu Dievu ne. Nabaga Dievs ir diezgan neaizsargāts:) - 39 rakstapiebildīšu
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:35
-
ja nu vienīgi mūs pašus mums pašiem.
Tas jau arī ir tas klupšanas akmens. Viņi mani sāk interesēt tikai tajā brīdī, kad mēģinu iztēloties sevi viņu vietā. - piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:39
-
Nu redzi, mēs vienlaicīgi ierakstījām apmēram to pašu. Es iztēlojos sevi viņu vietā (tas "iztēlojos" tiešām ir labāks vārds kā "identificēties" - lai gan varbūt neprecīzāks - jo gan sludinātājs, gan saposusies večiņa abi manī patiesi arī ir) - un tad man ir SKUMJI.
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:48
-
Es nezinu, kā ir iztēloties būt kāda vietā. Faktiski tas ir gandrīz neizdarami - vai nu tu patiešām kaut vai uz mirkli sajūties kā viņi, bet tad tev jākļūst priecīgai kā viņiem, vai arī Tu nespēj iztēloties kā tas ir būt kā otram cilvēkam un tad paliek skumji par to, ka Tu esi tikai Tu. :)
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:52
-
Var jau to nesaukt par iztēlošanos, lai gan man šķiet, ka tā ir viņa. Tā sajūta, kas liek sisties stiprāk sirdij, piemēram, redzot nelaimes gadījumu. Vai sākt ģībt, pirms vēl ārsts sācis ko darīt (pārāk lokāls piemērs varbūt:).) Tā ir tāda dzīvošana mūždien vienu soli uz priekšu, ar vienu kāju dažādās varbūtībās, kas parasti laimīgā kārtā tā arī nepiepildās.
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 11:10
-
Nu, nezinu - redzot nelaimes gadījumu sirds sitas straujāk, jo tu iztēlojies SEVI tajā situācijā...nevis VIŅU. Tas ir - nevis Tu kļūsti par vīru ar norauto roku, bet vīrs kļūst par tevi...un tā ir nevis VIŅA realā, bet TAVA iedomātā sāpe...
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 11:25
-
Nu bet protams. Jo nevienu citu ar norautu roku izteloties es nespeeju. Kur nu vēl kāda cita reālo sāpi. Pietiek ar mazumiņu. Manuprāt. Dažkārt šādas iztēles produkciju sauc par līdzjutību, citkārt par iejūtību, reizēm vēl kaut kā nebūt.
- piebilst
- Re: Filma, patiešām ir laba!
- 25.9.03 10:52
-
Tu nespēj iztēloties, kā ir iztēloties:) Bet es spēju. Tāpēc varbūt es daru to, ko es daru.
Es nesaku, ka 100%. Bet tas mani skar ļoti dziļi.
Un iztēlošanās taču nav pārmiesošanās, savas personības zaudēšana. iztēlojoties taču tu nezaudē savu "es". Mīļā maya, vai Tu nestrīdies principā? Kat tu lasi lielisku grāmatu - vai tiešām tu kļūsti par varoni un esi priecīgs kā viņš vai nelaimīgs kā viņš, vai arī iztēlojoties sevi viņa vietā tomēr saglabā savu vērtējumu - skatījumu uz šo personāžu, uz notiekošos, un skumsti nevis tāpēc, ka varonis ir pazaudējis maciņu/sievieti/draugu/darbu, bet tāpēc, ka dzīve ir tāda kaut kāda, un autors nevis varonis Tev to parāda? - piebilst
- laikam esmu cilvēks bez iztēles
- 25.9.03 11:06
-
Es vispār nestrīdos. :)kad es lasu grāmatu, es esmu priecīga vai bēdīga nevis varoņu dēļ, bet sevis dēļ un nevis kā varonis esmu priecīga / bēdīga, bet kā es...un, ja tas viss neattiecas uz mani, tad es to nesaprotu, nelasu vai aizmirstu...tādu nu aprobežota būtne...:)
- piebilst
- Re: laikam esmu cilvēks bez iztēles
- 25.9.03 11:20
-
man vairs negribas šito turpināt, tu sāc uztvert personīgi.
- piebilst
- tā nebija apvainošanās
- 25.9.03 11:30
-
:))es taču smejos par sevi un tā taču ir taisnība, ka ir daudz vairāk pasaulē lietu, kurās es esmu aprobežota savā izpratnē, zināšanās un uztverē, nekā tās, kuras man ir savas robežas atvērušas. :)
- piebilst