Bet visi tie ētiski/neētiski, komiski/traģiski, drīkst/nedrīkst, autors/skatītājs, autors/varonis u.t.t. rodas no pierastā skatījuma uz dzīvi caur mēs/viņi prizmu.
Ir tik vienkārši sākt šo filmu analizēt no tik padevīgi lunkanā un daudzvārdīgā normālais/savādākais tēmas aspekta. Un teikt - lūk VIŅI, viņi jau nesaprot, ko dara, viņi jau ir tērēti savā naivajā Dieva un laimes apziņā, patiesībā jau viņi ir traki un kā tādi - būtu jāžēlo un jāuzskata par neaizskaramiem...

Bet, manuprāt, tā nav filma par VIŅIEM, par citādajiem, savādakajiem un nenormālajiem...es viņu skatījos kā fimu par MUMS visiem..nešķirojot un nenodalot, filmu par
1) ticību da jebkam - dievam, nelaimei, mākslai, literatūrai, cilvēkiem, labajam, sliktajam u.t.t.
2) dzīvi ar pārliecību atkal dajebka - savai taisnībai, savai varēšanai, savam spēkam un savam nespēkam..
3) cilvēcību da jebkādu - par draudzību un spēju palīdzēt cilvēkiem vienlaga kā - ar naudu, vārdu, vai vienkārši paņemot aiz rokas vai pieskaroties...
Un tā varētu turpināt - par drosmi, par mīlestību, par nabadžibu, par veiksmi.....

Un ļoti labi, ka Poškus neko nekam nepretstatīja, jo man jau liekas, ka nav ko pretstatīt, ja nu vienīgi mūs pašus mums pašiem.

Nu ja, es jau teicu - pati vainīga, nemāku skatīties uz lietām mūsdienīgi.
Bet galvenais - man nenāca smiekli. Jo vairāk - ja tā filma bija par mani. Ja tā bija par mani, tad man patiesībā vajadzēja raudāt. Ko es vienā vietā arī darīju.

Es neraudāju, bet man kļuva slikti epizodē ar lielo lūgšanu zāli, vēl man bija kauns par epizodi filmas šakumā, kur Ēriks sarunājas ar 4 dzērušajiem un labi ģērbtajiem cilvēkiem - kauns nevis par viņu, bet par viņiem. Es parasti kaunos par dzērumā sastrādātām muļķībām.
Es smējos daudz, jo ļoti labi varēju iedomāties sevi dažās situācijās piem. dziedāšana nezinot vārdus, un vēl smējos atpazīstot kaut kādus pilnīgi automātiskus žestus, kustības, skatienu, kuri piemīt musm cilvēkeim kā tādiem, tajos brīžos, kad neodmājam, ka kāds mūs redz - piem. daniels pludmalē...u.t.t.

Misters Bīns... pludmalē.
Bet tas nebija misters Bīns, tas nebija aktieris, tas bija Daniels, kurš sev patīk, kurš nedomā, ka viņu neviens neredz (jo viņu taču filmē), un par kuru visi smejas. Jā - it kā par sevi, tomēr par viņu - jo viņš ir īsts, viņš mums neko nespēlē, viņš mūs nekariķē. Viņš ir viņš, un mēs smejamies par viņu.
Un tad provokācijas. Nolikt tos abus pie sinagogas un paskatīties, kas iznāks. Nekad viņiem pašiem prātā neienāktu tur iet dziedāt. Bet Poškus paņem un noliek. Redzēs, kas būs. Un ir atkal jautri. Jo "dieva tērēti"cilvēciņi jau vienmēr kaut kā apbrīnojami labi tiek cauri.

manuprāt, problēma ir tajā, ka mēs kaut ko nosaucam. Un šajā gadījumā liela daļa jautājumu rodas no tā - vai filma ir dokumentāla un ko mēs saprotam ar dokumentalitāti. Man, piemēram, nekad nav licies, ka Šķērsiela ir dokumentāl filma, vai arī Prāmis un arī šī filma ir dokumnetāli tikai tikdaudz cik personāži nav izdomāti un vārdi nav mainīti - viss pārējais ir stāsts, kurā viņi ir piekrituši piedalīties un skatoties uz viņiem gan filmā gan afterpārtijā man nu gan nešķita, ka viņi NESAPROT KO DARA. Viņi tajā filmā spēlēja sevi, bet SPĒLĒJA.
Zini, man liekas, ka to filmu ļoti labi varētu salīdzināt arī ar CIBAS dzīvi.

Viņi saprot, ko dara, bet nesaprot, kā tas izskatās, un kā citi viņus redz. "šķērsiela", manuprāt, ir piemērs pilnīgi garām.

Un kāpēc viņiem būtu jāsaprot, kā citi viņus redz? Vai no tā, ka mēs nemitīgi mēram sevi ar citu skatieniem, mums paliek labāk? Kāpēc es drīkstu neuztraukties par to, ko citi domā par manu matu krāsu, apģērbu, runas intonāciju un tām dažām pārliecībām, kuras man ir, bet viņi, kas arī neuztraucas par to pašu, ir neaizskarami?

Bet es taču nerunāju par to, ka viņiem jāsaprot. Jāsaprot ir mums.

:))
Ai, nu es esmu galīgi apjukusi. Kas mums ir jāsaprot? Un par ko mums būtu jāuztraucas, vai par ko būtu jāpaliek skumji?
Nu, saki, lūdzu ar ko pēc būtības viņi atšķīrās no visiem, kuri vakar sēdēja tajā zālē un pēc tam pār plecu vairāk vai mazāk zaglīgi skatījās uz viņiem pie galda, vai arī devās spiest roku un uzslavēt?

Labi. Smiekli arī arī dažādi. No visiem tiem cilvēkiem, kuri sēdēja zālē, noteikti liela daļa smējās par to, "kādi viņi ir idiņi".
Ne tu. Es zinu, ka ne tu.
Bet apziņa, ka viņi ir nolikti apsmieklam, mani apbēdināja.
Un varbūt tas man traucēja smieties par to, par ko Tu smējies - jo man visu laiku bija jādomā, par ko smejas/smiesies citi. It īpaši - nākotnes formā - smiesies. Kad filmu skatīsies cita publika.

:)
piekusu, ilgi shitik intensīvi nevar.:)

Un jāpstrādā arī. Ejam pusdienās? Man pusdienas laikā jābrauc uz Miera ielu un tad varētu uz Shanti..:)

Ejam ar'. Es vispār vēl neesmu strādājusi, bet ēst jau gribās. Pasauc Vikingu, ka kas.

ja nu vienīgi mūs pašus mums pašiem.

Tas jau arī ir tas klupšanas akmens. Viņi mani sāk interesēt tikai tajā brīdī, kad mēģinu iztēloties sevi viņu vietā.

Nu redzi, mēs vienlaicīgi ierakstījām apmēram to pašu. Es iztēlojos sevi viņu vietā (tas "iztēlojos" tiešām ir labāks vārds kā "identificēties" - lai gan varbūt neprecīzāks - jo gan sludinātājs, gan saposusies večiņa abi manī patiesi arī ir) - un tad man ir SKUMJI.

Es nezinu, kā ir iztēloties būt kāda vietā. Faktiski tas ir gandrīz neizdarami - vai nu tu patiešām kaut vai uz mirkli sajūties kā viņi, bet tad tev jākļūst priecīgai kā viņiem, vai arī Tu nespēj iztēloties kā tas ir būt kā otram cilvēkam un tad paliek skumji par to, ka Tu esi tikai Tu. :)

Var jau to nesaukt par iztēlošanos, lai gan man šķiet, ka tā ir viņa. Tā sajūta, kas liek sisties stiprāk sirdij, piemēram, redzot nelaimes gadījumu. Vai sākt ģībt, pirms vēl ārsts sācis ko darīt (pārāk lokāls piemērs varbūt:).) Tā ir tāda dzīvošana mūždien vienu soli uz priekšu, ar vienu kāju dažādās varbūtībās, kas parasti laimīgā kārtā tā arī nepiepildās.

Nu, nezinu - redzot nelaimes gadījumu sirds sitas straujāk, jo tu iztēlojies SEVI tajā situācijā...nevis VIŅU. Tas ir - nevis Tu kļūsti par vīru ar norauto roku, bet vīrs kļūst par tevi...un tā ir nevis VIŅA realā, bet TAVA iedomātā sāpe...

Nu bet protams. Jo nevienu citu ar norautu roku izteloties es nespeeju. Kur nu vēl kāda cita reālo sāpi. Pietiek ar mazumiņu. Manuprāt. Dažkārt šādas iztēles produkciju sauc par līdzjutību, citkārt par iejūtību, reizēm vēl kaut kā nebūt.

Tu nespēj iztēloties, kā ir iztēloties:) Bet es spēju. Tāpēc varbūt es daru to, ko es daru.
Es nesaku, ka 100%. Bet tas mani skar ļoti dziļi.
Un iztēlošanās taču nav pārmiesošanās, savas personības zaudēšana. iztēlojoties taču tu nezaudē savu "es". Mīļā maya, vai Tu nestrīdies principā? Kat tu lasi lielisku grāmatu - vai tiešām tu kļūsti par varoni un esi priecīgs kā viņš vai nelaimīgs kā viņš, vai arī iztēlojoties sevi viņa vietā tomēr saglabā savu vērtējumu - skatījumu uz šo personāžu, uz notiekošos, un skumsti nevis tāpēc, ka varonis ir pazaudējis maciņu/sievieti/draugu/darbu, bet tāpēc, ka dzīve ir tāda kaut kāda, un autors nevis varonis Tev to parāda?

Es vispār nestrīdos. :)kad es lasu grāmatu, es esmu priecīga vai bēdīga nevis varoņu dēļ, bet sevis dēļ un nevis kā varonis esmu priecīga / bēdīga, bet kā es...un, ja tas viss neattiecas uz mani, tad es to nesaprotu, nelasu vai aizmirstu...tādu nu aprobežota būtne...:)

man vairs negribas šito turpināt, tu sāc uztvert personīgi.

:))es taču smejos par sevi un tā taču ir taisnība, ka ir daudz vairāk pasaulē lietu, kurās es esmu aprobežota savā izpratnē, zināšanās un uztverē, nekā tās, kuras man ir savas robežas atvērušas. :)