Pegijas · Lī · interjers

Pardelis! (c) Stenders

Kurš mūsdienu augstajā kultūrā (uz kuru visiem ir jātiecas) šodien lieto perdeli!

a nevis e! Lūdzu, nejauc zooloģiju ar pieklājību.

Ai, piedod, biju paviršs. Pardelis bija kaut kāds anšovs, ne?

Elefants latviešu valodā tā arī neienāca, bet leopards palika.

perdeli lietoja Klāvs Elsbergs, tulkojot Vonnegūtu, bet Pauls min sazin kādu pardeli

Nu gan, sajauci veco perdeli Vonnegūtu ar leopardu Stenderu.

"Un ap tiem, starp tiem, virs to galvām un zem to kājām vīdēja vēl neskaitāmas sejas un locekļi – vīrs un sieva ieķērušies viens otram matos, divi zalkši, kas izzīda kāda nolādētā redzokļus, tēvainis ļaunīgi saviebtu vaigu, kas ar rokām kā āķiem plēsa hidras žokļus, un visi Sātana bestiārija zvēri, sapulcēti kā konsistorijā un likti par rotu un sargiem tronim, kas slējās tiem pretī, – to sakāve pauda Sēdošā varenību; tur bija fauni, divdzimumu radības un kropļi ar sešpirkstu plaukstām, sirēnas, hipokentauri, gorgonas, harpijas, inkubi, drakontopodi, mīnotauri, lūši un pardeļi, himēras, sumpurņi, kuru nāsis izdvesa liesmas, zobaiņi un daudzastaiņi, spalvainas čūskas un ragainas čūskas, salamandras, krupji un ķirzatas, divgalvji dzelkšņotām mugurām, hiēnas, ūdri, vārnas, krokodili, zāģragu hidropi, vardes, grifi un mērkaķi, leikroti un mantikoras, maitu lijas, tarantuli, zebiekstes, pūķi, pūces un pupuķi, baziliski, hipnāļi, presteri, aceņi, skorpioni un zauri, valzivis, zvīļčūskas, anfisbēnas, jakuļi, dipsādas, zaļatas, dēles, polipi, murēnas un rupuči."
Umberto Eko, Rozes vārds (tai grāmatiņā ir vēl divi 'pardeļa' lietojumi)

nē, nu, paldies. Kas ir pardelis, tik un tā neviens neteiks, vai ne, jo kā gan mūsu lokā kāds to varētu nezināt. :)
Un liels paldies par fragmentu. Rozes vārdu esmu lasījis divreiz, un tieši pateicoties tulkojumam, lasītājs nolemj meklēt vai paturēt prātā vēlākai pārbaudīšanai (kā es tagad pardeli) tādus jēdzienus kā hipnāļi vai jakuļi. Jo kādā vietēja autora mūsdienu bestiārijā tas izklausītos pēc samākslotības un pakaļdarinājuma.

tak jau pateica: pardelis = leopards vai pardelis = ocelots.
vecaja Bībeles tulkojumā pardelis ir sastopams.
bet man liekas, ka es šito zvēru esmu sastapusi arī kādos svaigākos lv tekstos.

Bāc! Un es taču biju savulaik uz brītiņu ar heraldiku aizrāvies! Bet, lūk, ikdienā nenoder, un tā tas arī aizmirstas. Bet patīk arī tā sabiedrības kā vārdu lietotājas instinktīvā loģika, kas šķiro un dažādo un maina un atmet nozīmes (un patīk arī būt tam mazliet opozīcijā)

parmezāns!

Makaroni!

Piemērs aptuveni par to pašu — bez Belševicas, iespējams, neviens te necitētu pa labi un pa kreisi "Trīs vīrus laivā".

Jā. Un vēl - es ne līdz galam piekrītu tēzei, ka literāra darba vērtību nosaka tāpat kā zinātniska - pēc atsauču (vai atsauksmju) daudzuma, bet kaut kāda daļa patiesības šādā salīdzinājumā ir. Un tad atkal uzvar tulkotāji, jo neviens nezina, kurš pirmais latviski iztulkoja jēdzienu "linča tiesa", bet to noteikti lieto vairāk par viena otra nacionālā klasiķa izteicienu.

cik saprotu, no Belševicas Vinnija Pūka latviskojuma iegājies (tīģeriskais) apzīmējums "lecīgs".

Ak jā, nopirku Kortazāra Historias de cronopios y de famas (1962) angliski, jo biju lasījusi viņa stāstus šajā lv izdevumā: http://www.atena.lv/index.php?zoomid=308, un ļoti pievīlos. Tik ļoti tulkojuma valodas garša atšķirās. Tāpat grūti atrast labu Bodlēra tulkojumu angliski, lai arī varianti ir.

Šī žurnāla lasītājus kaitina "valodas garšas" metafora. Uz "garšīgi uzrakstīts" viņi ļoti izsmējīgi atbildētu. Tas tāds draudzīgs aizrādījums. Bet jā, domāju, ka arī citās valodās ir tādtāda pieredze - milzīga bagātināšanās caur tulkojumiem. Un tikai pēc tam seko savu pieminekļu konstruēšana uz šīs bagātības bāzes.

Ak, nu atvaino, nezināju, ka šī zurnāla lasītāji ir tik smalki. Turpmāk garšošu valodu savā žurnālā.