http://www.youtube.com/watch?v=iv9qddyt17A



Fuck you, AKKA/LAA!

Esmu nopircis un sācis spēlēt (atkal) World of Warcraft .. ar to laikam arī viss ir izteikts :D Paredzams spēcīgs ģitāras skilla kritums.

Tā nu ir sanācis, ka paliku bez sava labā datora un atkal sēžu uz sava vecā, bet ne tik ļoti labā sīmaņa. Puppy linux dara savu darbu ļoti labi, un ar visu to, ka vairāk par kādām 3 mazām programmām vairāk laist reizē nevaru, tik un tā kaut kā tieku galā. Kamēr interneta priekus nesanāk izbaudīt bieži un pilnā apmērā, esmu atgriezies pie grāmattārpinga.

Noveicās, ka pa lēto JRozē dabūju Maikla Kraitona "Spietu", pēc kura izlasīšanas iepriekšminētais kungs joprojām nostiprinās, kā mans mīļākais autors. Grāmata diemžēl izlasījās ļoti ātri, kā teikt, knapi paspēja palikt interesanti, bet ir skaidrs, ka no šī darba sanāktu ellīgi labs sci-fi trilleris. Iesaku.

Tagad jau drīz būšu beidzis vienu tīri garu, bet ļoti aizraujošu ekoloģisko trilleri no vācu autora Franka Šēcinga - "Der Schwarm". JR, diemžēl oriģinālvalodā nebija, tādēļ iztieku ar angliski tulkoto "The Swarm". Visticamāk pēc šīs grāmatas būšu grūti pierunājams ēst jūras veltes vai doties atklātā ūdenī. Grāmata uzdzen nopietnas pārdomas par to, cik lielās nepatikšanās cilvēks var sevi novest ar pārāk lielu zvejošanu, visādu sūdu kačāšanu ūdeņos un vispārēju nevērīgu attieksmi. Interesanti arī aplūkots aspekts, kā cilvēks sevi uztver kā inteliģentu būtni, apspēlētas idejas un viedokļi par dzīvnieku intelektu un par ideju, kā būtu, ja dabas meistardarbs - inteliģentākā būtne, kas lemta dominēt pār pārējiem nebutu radīta septītajā dienā, bet piektajā (kad Dievs piepildīja jūras un okeānus). Un vēl vairāku, apdiskutēšanas vērtu ideju par tēmām cilvēks, cilvēka intelekts, cilvēks un dzīvnieks utt.

Muzikālajā frontē arī ir progress. Top jaunas dziesmas, tiesa, nosaukums joprojām nav, kas visus jau sāk ēst no nerviem ārā, vienīgā ierakstīta dziesma joprojām tiek masterota un producēta, taču brīžiem šķiet, ka producents ir iegājis pārāk lielā azartā, kas dziesmai sāk laupīt dabiskumu. Bundzinieks Alberts beidzot ar ir ticis pie iesaukas. Lakonikas, bet ļoti trāpīgas - Bārda.

Ak jā, tā starp citu - naudas nav. Nu godīgi varu teikt, ka krīze ir skārusi arī mani. Mazā alga, dārgā pārtika, kredīti - jūtu, ka bikses tādas vaļīgas paliek. Tā visa rezultātā es un Ķieģelis atkal esam zem viena jumta. Viņu es iestutēju savā brīvajā mazajā istabiņā - lai jau sutina. Kamēr finanses nav nostabilizējušās, visticamāk arī nekas nemainīsies. Pēc tam būs jāmeklē kāds lētāks, bet apdzīvojamāks ūķis. Šis padomju laika bomžatņiks jau ir mazliet apriebies. Gribētos ari aizbraukt uz Tallinu uz Opeth februārī, bet nu pagaidām izskatās, ka būs makten čābīgi. Varbūt iet uz Kreator?

EDIT: Bļē, bet uz Ričiju Kocenu gan jebkurā gadījumā vajadzētu tikt - jebkādiem ceļiem !

Nu tā. Kur mēs palikām.

Ir pāris lietas notikušas pa šo laiku. Pienācis laiks par tām uzrakstīt. Pirmā man priecīgā ir jauna cirvja ieguvums. Respektīvi, Dean Cadillac Black Gold.




Ģitāra fantastiska. Zelta Hardware, set neck, hi-out noņēmēji, fantastisks melns finišs. Kadiljaks manā skatijumā ir perfekcionizēts Les Pauls. Perfekta ģitāra hardrokam un smaguma skalā uz augšu. Grifs ir krietni plānāks nekā paulam, līdz ar to ātrie līdi nāk viegli, bet grifa platums paliek, līdz ar to neizpaliek arī trakie bendi. Pats korpuss arī ir mazliet plānāks un, lai neberžas labā roka, attiecīgajā vietā kantainās malas ir nolīdzinātas. Varbūt, kā jau visiem Dean stroķiem, kreisā jostas poga iz mazliet neērtā vietā, līdz ar to ar platāku jostu augšējās ladas ir mazliet grūtāk aizsniegt, bet tas ir sīkums. Un protams mēmais Dean klasiskais mega V headstoks, kas kliedz "METĀLS!" pats no sevis. Vienīgais ģitārai tikko nopirktai action bija pa zemu, līdz ar to ladas berzējās gar stigām, kā arī neck noņēmējs bija par zemu priekš manas gaumes un auses, bet nekas tāds, ko meistars par pāris naudiņām nevarētu noregulēt. Actions pat pēc pieregulēšanas ir fantastiski zems, līdz ar to ātrums turās.

Tālāk - piektajā oktobrī bija virtuoza Pola Gilberta koncerts Melnajā Piektdienā, kur man bija tā veiksme iegūt VIP biļeti. Pasākuma vietā bija jābut ne vēlāk kā četros, līdz ar to apzinīgi ierados stundu agrāk. Piektdiena vēl bija ciet, bet pāris VIPU jau bija nolasījušies ar kuriem steidzos iepazīties. Interesantā kārtā viens no vipiem bija tas patš čalis, kas man Elkor Plazā pārdeva kadiljaku .. Mazā pasaule. Viens no tiem bija no Itālijas, kas bija atlidojis tikai uz workšopu, jo viņam, nabagam nākamajā dienā darbs, līdz ar to uz koncertu viņš netiek. Lūk to es cienu un saprotu. Kamēr pļāpājām, no piektdienas iznāca Pols un kā jau pieklājīgs cilvēks pienāca sasveicināties un uzsist mazu klaču. Tur es arī pirmo reizi sapratu, ka dzirde viņam ir švakrāka nekā man likās. Žēl, bet nu tas ir stadionu roka laikmeta dēl. Lai ari kā, pēc laiciņa tikām iekšā, kur turpinājām pļāpas vipu starpā un ļurinājām savas gičas pirms workšopa. Pēc laiciņa jau sākās saundčeks. Grupiņa, kamēr čekojās uzspēlēja Hurry Up, The Curse Of Castle Dragon, kas ari no koncerta setlista bija pirmās divas dziesmas. Priecēja Pola atgriešanāc pir Marshall. Precīzāk, koncertā viņš izmantoja Marshall Vintage kombīšus. Pēc acs likās 100w. Bet brēca verķis labi. Pēc tam bija laiks workšopam. Tur kārtīgi izdžemojājies, nabagu izprašņājām. Izfotogrāfējāmies. Pēc tām laidām vaļā - lai jau pirms konča iestiprinās. Pa to laiku izmantoju iespēju uzsist klaču ar bundzinieku Džefu Baudersu. Ļoti sakarīgs cilvēks. Parunājām par vietējo kultūru, par metāla scēnu skandināvijā un vēl šo to. Tad arī uzsitu klaču ar Gilberta roudijiem un Pola dzīvesbiedri Eimiju. Visi forši cilvēki, ne ko pielikt, ko atnemt. Tad jau pamazām ieņēmu vietu skatuves centrā un gaidiju koncertu. Ko par pašu koncertu varu teikt - enerģētiska performance no Pola un grupas puses, MP nedzirdēti laba skaņa un setlists, kas neatstāja vīlušos. Tad tik atlika nosvinēt, kas arī tika veiksmīgi izdarīts, ņemot vērā, ka jau laicīgi bija sagādāts grādīgais proviants. Neaizmirstama, un iedvesmojoša diena.

Un trešais jaunums ir tas, ka mana grupa, kura joprojām dzivo bez nosaukuma, rakstās. Mūsu pirmā, tiri oriģināldziesma ar nosaukumu "Nejautā (Ne jau tā)", mūsu talantīgā producenta Alekseja apgādībā. Pagaidām ir ierakstīts viss, izņemot vokālu, kuru plānots ierakstīt otrdien. Tad tik vēl masterings un lielā pjanka. Tad ari turpināsim strādāt pie jaunā materiāla un sāksim ieplānot uzstāšanos, un materiāla izvietošanu publiskajā kibertelpā. Pats šo rakstu pēc vakardienas 14 stundu studijas maratona, kura sekas pavisam noteikti ietekmēs manu rītdienas darba dienu. Jebkurā gadījumā, ir to vērts, jo paši nevaram sagaidīt beidzot varēt dalīties ar mūsu mūziku potenciālajiem piekritējiem. Līdz tam - veiksmīgu nākamo darba nedēļu!

Tikko aizpildīju Dethklok testu. Tīri paredzamas atbildes, līdz ar to stabili paliku par to, ko vēlējos. Tiesa apakšējais apraksts gan ir biedējoši līdzīgs ar manu personību.. (uzspied uz bildes, lai arī uzzinātu, kam no brutālākās visuma grupas dalībniekiem esi līdzīgs):

Which Member of Dethklok are you? Skwisgaar Skwigelf The flirt and semi sexual-deviant of the group, wait, don't leave yet, you are one of the band's standouts (a tough thing to say about the biggest band EVER). You are sort of a big brother to Toki, although you patronize him for not being as awesome as you are. You practice your mighty axe constantly, in the water, on trips, even in your sleep. Then again, maybe this is because your skills with the written music are um, questionable. You're full of contradictions (the mark of a good musician) hating your mother because she's just like you, and claiming not to believe in any type of religion (Despite references to Norse mythology). It's okay, though, because you're rich, handsome, and above all METAL!!!

Hell Yeah! bet nu tas tā. Aiz tīrās garlaicības.

Un tagad pie kā nopietnāka -  Mēs Līgatnē NESPĒLĒSIM, jo, redz, mēs esot par vēlu pieteikušies. Johaidī ibiomaķ, nekur nebija norādīts pieteikumu sūtīšanas beigu datums. Pasākums ir oktobra beigās, bet mēs savu dalību pieteicām jau septembra sākumā, pie tam mūs starpnieks, Jenkijs (Jānis Andžāns no WILD) mūsu dalību apstiprināja. Šodien aizrakstu meilu pasākuma organizatoram, un saņemu "[...]Piteicās 35 grupas, un turpina pieteikties... Bet visas es gribot nevaru palaist uz skatuves.[...]". Nu ta neko. Nāksies meklēt kādu citu pleķi, kur gig'u uztaisīt. Tad jau laikam tomēr būs jāsaka, ka tiksimies DEPO. Lai nu kā .. Lai jums šis vakars labāks nekā man! P.S. Tikko sapratu, ka man kapčas Myspeisā noriebušās. Līdzīgi kā ar windows - par katru sīkumu jāpārrestartē dators.

Čau un labvakar.

Sanācis tā, ka pateicoties manam brīnišķīgajam darbam Statoilā esmu aplaimots ar ... kašķi, jeb, kā savādāk pateikt, ārpus kārtas atvaļinājumu. Neuztversim to kā sliktu PR statoilam, jo vaina var būt tikai un vienīgi mūsu "tīrīgajiem" klientiem. Mazgājiet rokas, johaidī! Vēl viens "brīnišķīgs" fakts ir, ka pirms man tas tika nodiagnosticēts, es paspēju aplipināt arī meiteni.

Neteiksim, ka tam arī nebūtu pozitīvās puses - beidzot varu kārtīgi nodoties kārtīgai mūzikas teorijas studēšanai un nopietnām prakses sesijām. Rīt gaidu arī lekciju no viena no talantīgākajiem un spēcīgākajiem man pazīstamajiem ģitāristiem, Agra Siksnas (Video iekš draugiem.lv).

Un būs vēl labāk - šodien veicu Paypal pārskaitījumu vienam oktobrī vienam no nozīmīgākajiem notikumiem manā dzīvē - biļetei uz Paula Gilberta koncertu, kas notiks "Melnajā Piektdienā" 5. oktobrī. Un ne jau parastu biļeti - VIP biļeti, kas iekļauj 1 stundu ilgi lekciju pie paša virtuoza, dažādus materiālus labumus, kā arī iespēju tikt iekšā krietni pirms koncerta. Līdz ko uzzināju, ka Gilberts spēlēs, un ka ir pieejamas biļetes ar tādām fīčām, mani pārņēma pilnīgs loģikas aklums un man tas viss vienkārši bija jādabon. Vienvārdsakot, nespēju sagaidīt. Paldies Dievam, vairs nav tālu.

Par 31. oktobra Halloween Rock Party Līgatnes kultūras namā zināms, ka vecuma ierobežojuma nav, pirmās 100 (laikam) biļetes iet par 2,50 naudiņām un pārējās pa piecīti. Tās var iegādāties arī biļešu servisa kasēs, respektīvi, Statoilos un citās vietās (sk. šeit). Būšot gan ko iekost, gan ko iedzert. Ar mums kopā skatuvi ārdīs Patriots, Acid Rain, mana vecā grupa U-13 un vēl citi pazīstami un mazāk pazīstami muzikanti. No visiem ansambļiem es visvairāk gaidu iepazīties ar Patriotu džekiem. Žetons viņu vokālistam/solo ģitāristam.

Tas arī pagaidām viss, kas ienāk prātā. Stei tjūn'd!

Tātad maziš apdeits.

Pagājušpiektdien biju uz Invasion albuma prezentāciju "Melnajā Piektdienā" (Paldies ielūgumiem grupai no Scary Mary, ar kuru dalam jauno studiju). No visām grupām, kuras gribēju dzirdēt, visvairāk sajūsmā biju par The Blackout, kurus dzīvajā dzirdēju pirmo reizi.Žēl, ka viens no grupas ģitāristiem, Kārlis, bija vārgi dzirdams un viss kopumā biju pa skaļu, tā kā veidojās viena konkrēta masa, no kuras izlēca tikai bungas (bonuspunkts skaņu operatoram par to, cik labi skanēja bungas). Labi, protams, nospēlēja Scary Mary, kas pateicoties savai profesionalitātei, ar visu skaļumu uztaisīja labi saklausāmu katru dalībnieku. Invasion nesagaidījām - kaut kā bija āķis lūpā samitrināt lūpas ar ko grādīgu .. neies jau tur alu dzert par divīti gabalā...

Kas man bija pārsteidzoši lielisks jaunums - Paulam Gilbertam ir Eiropas tūre un viņš viesosies arī Latvijā, tajā pašā "Melnajā Piektdienā", piektajā oktobrī. Biļete maksā 10 LVL, tās var iegādāties jebkurā Statoilā. Vienu paķēru meitenei, kurai ar viņš tīri labi iet pie sirds, bet pats apdomīgi, bet pārliecinoši norezervēju VIP biļeti, kas tiesa maksā 160 EUR, toties ietver sevī 1 ģitārnodarbibu ar virtuozu, iespēju tikt krietni ātrāk uz saundčeku, kā arī materiālus labumiņus, kā T-kreklu, jaunākā albuma "Silence Followed By A Deafening Roar" kompaktdisku un DVD ar Gilberta jaunākajām ģitārlekcijām.

Citi jaunumi tādi, ka es ar Līvu 21. septembrī nospēlēsim pāris miermīlīgus kaverīšus starptautiskajā Miera dienā (varbūt ne gluži tā viņa saucas, bet nu vienalga.).

Vēl lielāks jaunums ir tāds, ka manai grupai, kura pieņēmusi, visticamāk pagaidu, nosaukumu "Manimal" piedzīvos skatuves debiju, respektīvi, mēs spēlēsim 31. oktobrī Halloween Rock Party, Līgatnes Kultūras Namā. Tur spēlēs ari mana vecā grupa U-13. Vairāk informāciju par šo pasācienu var izlasīt rockintown.wordpress.com.

Tas pagaidām viss.
Live wild, drink much, work sucks!

Oi!

Pāris jaunu lietu - pietiekami, lai kaut ko jaunu uzblieztu šeitan.

Pirmais, pats fantastiskākais - mēs ar varānblici esam pārmitinājušies jaunā studijā! Visos veidos viens milzīgs solis uz priekšu!
Sāksim jau ar to, ka ģeogrāfiskā ziņā - no Salaspils pa taisno uz Rīgas centru, pašā Daugavas krastmalā! Nu, vienīgais, tagad Albertam, bundziniekam, tā vietā, lai ietu pāris soļus no mājām līdz studijai, tagad nāksies mērot ceļu no S-pils līdz Rīgai. Mēs pārējie, tiesa ar šo esam visai apmierināti, īpaši grupas rīkle - pāķis, kurš dzīvo centrā.
Otrais - tehnoloģiski - no crate un kustom, stagg un vēl sazinkādiem purkšķiem mēs tagad pārejam uz Vox un Hartke puslampu agregātiem! Jaunajā studijā viss ir konstanti nomaikots, no kurienes viss aiziet uz vienu no pultīm, no kurām pa garu vadu signāls aiziet līdz bunģiera austiņām, kas dien kā monitors, un otrs aiziet uz pašu studijas telpu, kur ir otra pults, kurai atsevišķi pievienoti tie paši maiki papildus kontrolei, kā arī kompis ar MIDI klaviatūru, 2 milzīgiem monitoriem un ļoti omulīgu ādas krēslu. Vispār tas sūda ūķis ir apbrīnojami labi mēbelēts - āda gandrīz vai, kur vien acs skatās. Un tas viss tikai uz 2 grupām, paldies Dievam, mūs ieskaitot. Skaņa ir fantastiska un, visticamāk šeit arī beidzot taps mūsu demo ieraksti un, dod Dievs, pirmais EP. Piektdien vakarā pirmais mēģis tur. Visticamāk paņemšu savu ziepjutrauku un uzbliezīšu pāris kadrus. Nu bļe, ja šitais neko nedos, tad es būšu spiests mainīt grupu, bet nu tas ir mūsu internal communications ziņā. Nevaru sagaidīt tur pieliet mūli un celt jumtu nost!

Citādā ziņā varānziņas tādas, ka Septembris būs visticamāk tas mēnesis, kad sāksim, kā Ķieģelis teiktu, "līst ārā no dirsas" un iet tautās. Mūsu pirmais prezentēšanās loukeišans būs .... *dramrolls*, protams, kas cits, ja ne DEPO. Ceru, ka neizbojāju pārsteiguma sajūtu. Visiem paziņām padošu ziņas, kad būs zināms konkrētāks datums un laiks.

Vēl 2 nedēļas līdz pusgads mocību būs beidzies. Kādas ir šīs mocības - par to pēc 2 nedēļām.

Un tad vēl tāda geekīgāka piezīme - vecais Siemens Nixdorf klēpjdators tika aplaimots ar jaunāko Slackware (kuru uz tāda, atļaušos pateikt, sūddatora, instalēt gāja diezgan ilgi, bet nu textmodē, kā jau godājama distribūcija iet labi) un tagad dien par manu C apgūšanas platformu. Izrādās, ka manas zināšanas PHP ļoti labi līdzēja un nebija vajadzīgs diž' ilgs laiks, lai varētu sākt jau pats uz savu galvu ķibināt kaut ko "Hello World'īgu". Bet nu līdz kaut kam, ko varētu saukt par "vismazākajā mērā, kaut cik, mazlietiņ lietderīgu lietu, uz kuru termins 'programma', visai vāji attiecas", vēl labs laiks vajadzīgs, un daudz laika, kuru es tāpat aizpildu ar sēdēšanu ar savu cirvi pie metronoma, līdz ar to ir vajadzīgs vēl lielāks laiks, kas mani noved pie secinājuma, ka tas nekad nenotiks, bet nu, aiz gara laika paeksperimentēt ar cigareti zobos stabili var.

Vēlu veiksmi gan Coming Soon, gan Laimei Pilnīgai rock legion finālā!! Galvenais lai laureāts tos 10k eiro tiešām iegulda nevis brutāli nodzer augstvērtīgos liķieros.


Tad līdz nākamam!

-pundurs

Izrādās, kad esmu šmigā, man rodas kapitāla vēlme laist pa kreisi - grupu ziņā. Šorīt konstatēju, ka esmu uz vienas grupas sludinājumu vakarnakt atsaucies ...

Šodien, nolemjot sevi palutināt, nopirku jaunu peli - Logitech VX Revolution.



Protams jau apzinājos, ka mēģināt palaist viņu uz Linux nebūs kā tēju padzert un uzpīpēt, kā tas ir Windows vidē, bet tagad, kad atnācu mājās, uzzināju, ka maukas Logitech Linuxu neatbalsta vispār, pat tad, ja ir cilvēki, kas gatavi par baltu velti uztaisīt draiverus priekš Linux, bet redz "[...] they were not interested in a Linux driver and could not release confidential information."

Bet nu dabūt viņu pie dzīvības man veiksmīgi izdevās.
Atnācu mājās, izpakoju, ieliku līdzi nākošo Duracell AA bateriju, iespraudu brīvā USB slotā mini-resīveri un aidā, pele pēc pāris sekundēm darbojās un manas lielākās rūpes par peles pamatfunkcijām atkrita - protams, nestrādāja papildpogas, bet viss pārējais bija gatavs lietošanai. Tad nu nākamais funktieris, kā tās dabūt pie dzīvības. Pagūglojot uzraku, ka papildus ķēpīgai X logu konfigurēšanai no rokas, ir arī tāds smuks tūlis kā btnx. Novilku pirmkodu, sakompilēju, palaidu konfigurācijas tūli un pēc pusstundas radošas darbības man bija pilnībā ejoša pele.

Btnx darbības princips ir tāds, ka viņš sākumā detekto peli, tad viņam jāiebaro katra poga to atsevišķi klikšķinot un tad piešķirot nosaukumu, pēc tam katrai pogai vari piešķirt vai nu ekvivalentu klaviatūras kombināciju (pogu izvēle pietiekami liela + vēl iespējami 3 modifikātori, no kuriem var izvēlēties labo/kreiso alt, shiftu, ctrl vai winkey, kas programmā nosaukts par meta), profila maiņu (programmā var saglabāt neierobežotu konfigurācijas profilu daudzumu), vai arī izpildīt komandu, kuru pat var piešķirt konkrētam PID'am. Šā visa rezultātā ar pirkumu un gūtajām zināšanām esmu ļoti apmierināts.

Vakar naktī mazliet iešāvis izdomāju uztaisīt mazu Statoil paikas testu, respektīvi nopirkt 2 the latest and greatest lietas, kas ir rostbifa salāti ar cenu 2,99 LVL. Diezgan normāls ceņņiks, ja skaita, ka parastie sālāti maksā 1,33 LVL, kuros ir labi, ja simts grami iekšā, nu tiešām peļķīte. Protams ir arī citi, ekstravagantie salāti, kurus nav nācies izmēģināt, piemēram vistas salāti ar ananāsiem, kas izskatās diezgan cienījami, bet nu tie vēl jānoprovē, cēzara salāti, kas tiešām pēc sastāva (un cenas arī - 2,49 LVL, ja pareizi atminos) ir cēzara cienīgi. Zaļie salāti ar sniega bumbu, kurus zinu, ka točno nemēģināšu, ņemot vērā, ka tā "sniega bumba" izkatās pēc pūdēta siera bumbas. Sākumā garastāvoklis bija skeptisks. Bija vai nu balts vai melns, vai nu viņi būs zvērīgi labi, vai arī huiņa, kā visi pārējie salāti. Galu galā to visus 380 gramus notiesāju ar drūmu kaifu. Kusa uz mutes, naturāli (un nē, es nereklamēju savas darba vietas produkciju :P). Ja gribas ēst pa ceļam un gribas kaut ko cienījamu, bet arī nav naudas žēl, šie lieta ir viena no ieteicamajām no Eurofood produkcijas.

Otra lieta ir "Polārmaize ar vistu". Sākumā domāju, ka tā ir vienkārši kārtējā nosaukumu maiņa, kā tas bija no "Ceļamaize" uz "Pitagora maize", bet nē - tas ir "kaut kas krutāks), jo maksā veselus 30 santīmus (!?) dargāk par parasto sendviču - 1,89 LVL (parastais sendvičs -1,55 LVL). Rīt jāstrādā, tad joka pēc pa brīvāku laiku salīdzināču sastāvus. Lai arī kā - tā man vēl jānoprovē, un man nav ne jausmas, ko sagaidīt, jo to taupīju sev rītdienai, respektīvi šodien. Pieļauju, kas esmu vienkārši auns, kas neko no kulinārijas nesaprot, un tur ārā ir cilvēki, kas man varētu esejas apmēros izskaidrot atšķirību starp maizi un "polārmaizi".

Protams, apsveicu kolēģus, gan vietējos, gan nacionālos ar algas dienu :)

Esmu mainījis savu pārlūku no Firefoxa uz Operas. Nu tā - eksperimenta labad. Ko varu pateikt, Opera it kā šķiet ātrāka, ar visu to, ka viņa resursus nerij tik traki, kā badā neremdējamā ugunslapsa. Opera diezgan arī smuki gāja uz mana iepriekš pieminētā Fujitsu Siemens klēpjdatora ar visu 300 mHz celronu un 32 MB atmiņas zem PuppyLinux. Man patīk speed-dial fīča, tomēr pietrūkst bookmark toolbara, kas bija tik ļoti pierasts firefoxā. Tik un tā, šķiet, ka kādu laiku pieturēšos pie šīs. Arī prieks, ka ar laiku Opera atbrīvoja cilvēkus no banneriem, kas agrāk browsojamo logu atstāja tik mazu.

Pa šito laiku rakstot, izdomāju, ka vilkšu to maizi ārā no ledusskapja un ievērtēšu - uznāca ēstgriba. Cheers!

Kādā nafigā ceļinieku mentu Volvo ir ļitaki? Būtu labāk pašu mašīnu normāli sataisījuši, citādi bez maz vai jāiestumj, lai palaistu.

Mans rekords totāli sūkā. Kolēģe nav divas dienas gulējusi (mēmā tusētāja), bet jau šodien otro garo maiņu novīlēja.

Sāku saprast, ka Patiesā Dzīve ir diezgan cienījams žurnāls atšķirībā no visām tām tenku lapelēm (kuras arī, ar kaunu atzīstos, lasu). Šodien no vāka līdz vākam izlasīju. Par Daci Rukšēnu, Hoteli, kura galvenā atrakcija, ir iespēja vērot mirstošu ziloni, par krāpniekus medījošiem spokiem, par personīgajiem sargenģeļiem, kā arī par bērnības sapni aizbraukt uz Parīzi un upuriem, kas jānes un no tā izrietošajām sekām. Dziļi iesaku. Kapeikas vien maksā.

Pagājušajā numurā bija zvērīgi labs raksts par cilvēku smēķēšanas atmešanas kuriozajām metodēm, intervija ar pāris gudriem cilvēkiem un vēl šis tas.

Esmu veiksmīgi migrējis no OpenSUSE 10.3 uz OpenSUSE 11.0 uz sava Acer Aspire 5520, no kura arī tagad rakstu šo postu, kā jau visus iepriekšējos. Tā vietā, lai vienkārši apgreidotos, izdomāju, ka tomēr graušu visu nost un likšu pa jaunu virsū, līdztekus arī atvadoties no savas mazās 5 gb XP partīcijas. Nu, lieki nerunājot, suse 11.0 ar jauno KDE 4 ir tīrais eyecandy. Ar Compiz desktopa efektiem izskatās tik pat labi, ja ne pat labāk par WinVistu, tikai, par laimi sev piesavinoties daudz mazāk resursus. Komplektā mums nāk 3. Firefox, un kaudze standarta suses paketes (openoffice, ktorrent, k3b burneris, amarok pleijeris, lai minētu visbiežāk lietotās).

Protams, kā jau tas ir normāli ar Linux klēpjdatoriem, viss pa taisno negāja, ja nu vienīgi ethernets, touch pads un web kamera (par modemu pofig un par firewire vēl nezinu) Joka pēc uzrakstīšu, kā, tomēr visu dabūju gatavu.

Par brīnumu, out-of-the-box uzreiz gāja arī skaņa. Ar iepriekšējām OpenSUSE relīzēm tā nebija. Tik un tā ieteiktu uzlikt jaunākos ALSA draiverus, ņemot vērā, ka mikserī pieejams tikai regulēt Master wolume un PCM, jeb windows valodā - Wave. Ne mikrofons, ne line in, par spdif nerunājot, un tas man kā mūziķim galīgi neder.

Par video - man ir onboard GeForce 7000, līdz ar to linukss mēģināja ielādēt nvidia moduli, kas viņam ne īpaši labi izdevās. Protams VESA iet, bet tas nozīmē nē 3d akselerācijai, līdz ar to Compiz efektiem un nē laptopa dabiskajai izšķirtspējai, kas ir 1280X800. Vesa var max 1024X768. To var atrisināt novelkot jaunākos linux draiverus no nvidia mājas lapas. Ja instalē no rokas, kā es to darīju, tad jābūt pie rokas arī kerneļa pirmkodam. Bet nVidia mājas lapā arī rakstits, kā to izdarīt ar YAST2.

Wireless - pati suse sākumā uzlike virsuu Ath5k moduli, kas ir domāts Atheros čipu kartēm, bet nu tas attiecas vairāk vai mazāk uz ārējajām wifi kartēm. Tā kā klēpjdatoram, protams ir iebūvēta talkā jāņem ndiswrapper, kuru smuki arī caur YAST'u īpaši nečakarējoties var novilkt. blacklistojam ath5k moduli un palaižam kartes windows draiveri caur ndiswrapper un visam tā kā vajadzētu iet no rokas.

Tās tā kā būtu tās visvajadzīgākās fīčas. Nu protams vēl latviešu rakstība, kuru uzlikt ir elementāri. Un normāls linux desktops ir gatavs.

3 stundas miega un pēc tam garā maiņa. Tas man ir jauns personīgās izturības rekords.

Viena lieta, ko pēdējā laikā esmu konstatējis, ka tomēr ir diezgan produktīvi trenēties uz austiņām. Sākumā biju pret to, jo gribējās izjust the-raw-power-of-the-amp skaņu, bet tomēr uz austiņām var, pirmkārt, spēlēt vēl skaļāk (tiesa dzirdei tas gan īpaši par labu nenāk), otrkārt, savas kļūdas var dzirdēt perfekti, jo pa ausīm nemaisās īstā stīgu skaņa, treškārt, dragā kaut visu nakti uz pillu klapi. Pats māsters Pols Gilberts jau labu laiku spēlē ar austiņām, ņemot vērā, ka viņam pašam ir pasliktinājusies dzirde. Tā kā negribās pusmūža vecumā būt Ozija kurlumā.

Sāpīgi apzināties, bet nu jūtu, ka mirst arī pašlaicīgā grupa. Ņemot vērā, ka es ar ķieģeli esam vienīgie, kas izrāda kaut kādā mērā iniciatīvu, bet no pārējiem ir jūtams normāls pofigs.

Bet nu te alus jāliek ķieģelim, jo viņš diezgan ātri mums atrada pleķi citā grupā, bet nu te mani māc skepse ņemot vērā, ka uz mēģi jāiemācās disturbed dziesma. 1-kārt - tas jau nu galīgi nav mans žanrs, otrkārt - tas man nav pa prātam raustīt vienu stīgu bez īpašas dinamikas.

Lai arī kā - šis fakts pamodināja manī tādu nomierinājušos sāpi par mūsdienas mūzikas situāciju Latvijā. Grupas mirst tik pat ātri, cik izveidojas. Ņemot vērā muzikālās izaugsmes iespējas mūsu Tēvzemē, muzikanti neredz kaifu strādāt pie savas mūzikas, izdot līdzekļus gan tehnikai, personīgajai apmācībai, kur nu vēl šmigai. Maz iespēju uzstāties, vēl mazāk iespēju izdot disku, kaut par saviem līdzekļiem (par ierakstu kompānijas līgumu šeitam sapņot vispār var tikai pop, pop-rok utt, muzikanti, kas ļoti lielā vairumā ir solo mākslinieki.) Cilvēki, kas tajā liek sirdi un dvēseli, neņemot vērā visu augstāk minēto ir salīdzinoši ļoti maz. Un tas ir žēl, bet nu cerība mirst pēdējā, un es joprojām ceru, ka atradīšu savu īsto vietu.

Rīt jābrauc uz centru meitenei pirkt dāvana. Tas nu būs īsts izaicinājums, nemot vērā, ka viņa nekad nesaka, kas viņai patīk, un ko viņa vēlētos utt. utt. Man vajag veiksmi .. un miegu - labunakti.

Šodien pirms darba pagūgloju un uzraku recenziju par punk/hc #5 prezentāciju Melnajā Piektdienā. Visai interesants citāts:

"[...]Bet u-13 atkal skaitīja skaitāmpantiņus par "ezīšiem" un par "novēlējumiem" visām jaukām dāmām, gan tai vakarā klātesošajām, gan aiz šā koncerta robežām. Mūzika, ... tikai "pēc tam". Kā piedeva vai "mērce". Brīžam šī "mērce" gan kļuva visai piparota, un pāris desmitu skatītāju jautrojās tajā panku dejā, kas raksturojas kā visu četru ekstremitāšu raustīšanās (savējie jau zina, par ko ir runa). Bet fīlings pašiem dejotājiem bija nenoliedzams."

Starp citu šie paši čaļi mani aicina parīt iedzert ar Grodumu. Tik žēl, ka netieku. Vispār aizmirsu iepriekšējā postā pieminēt, ka tagad, vairāk vai mazāk PR'oju viņiem un vairāk vai mazāk menedžēju. Visvairāk man patīķ tas, ka man pat nekas nav jādara. Viss vairāk vai mazāk notiek pats no sevis, bet nu pāris končus apsolīju sarunāt.

Kā redzams ir pagājis kāds laiks. Paliels laiks. Daudz kas ir mainījies un beidzot es esmu radis resursus, lai iedzītu laiku un pastāstītu par šo to, kas ir noticis. Viss ir mainījies, izņemot to, ka man joprojām pie sāniem ir mana vienmēr mīlētā meitene un ģitāra. Šis būs garš lasāmais...

Pirmkārt, iespējams, pats nozīmīgākais, pareizāk sakot ietekmīgākais manā dzīvē ir tas, ka vairs nestudēju. Esmu sācis strādāt, esmu izveidojis pats savu dzīvi, patstāvīgu dzīvi. Nu man ir darbs, par kuru man ne vienu reizi vien būs ko pastāstīt. Darbs ir parasts. Tāds, kādu neizglītots cilvēks kā es varu strādāt. Esmu pārdevējs tuvējā Statoil stacijā. Īrēju dzīvokli, maksāju nodokļus. Kā teikt, parasts pilsonis. Neteiksim, ka nožēloju so soli, nu varbūt brīžiem.
Viss sākās ar to, ka studējot pamazām pārņēma panika, ja, teiksim, būšu sabiedrisko attiecību speciālists, tad lai nu kam, bet mūzikai man tiešām neatliks laika, no kā es nebiju, neesmu un nebūšu gatavs atteikties. Tā nu mēneša laikā, ar vien mazāku uzmanību pievēršot mācībām, nolēmu visbeidzot pārtraukt mācības, un sākt pilnībā patstāvīgu dzīvi, par ko arī paziņoju vecākiem. Protams, atsauksmes saņēmu gaidītās - pilnīgu šoku un nesapratni. Bet nu pēc garākām pārrunām, vecāki saprata, ka mani nepielauzt. Mana panika bija pārāk ietekmējusi mani.
Pirmais solis bija izvākšanās no kojām uz Āgenskalnu pie meitenes, kas uz to momentu dzīvoja pie savas māsas. Atzīšos, ne pats komfortablākais moments ne manā, un pilnībā pieļauju iespēju, ka arī ne viņas māsas dzīvē. Tālāk sākās darba meklējumi. Protams, ka neko dižu nevarēju atļauties, bet nosecināju, ka algas ziņā Statoil nebūtu slikta vieta ar ko sākt. Tad finālais solis bija mītnes meklējumi, kas protams arī prasīja zināmu laiku, tomēr atradās dzīvoklis par tīri pieklājīgu īres maksu un izdevīgu ģeogrāfisko stāvokli. Viss tālākais šajā kategorijā ir vēsture.

Protams, arī ļoti daudz noticies muzikālajā ziņā. Paņēmu pāris kredītus, kas tiesa nav īpaši labs solis, lai iegādātu mazliet aparatūras savas skaņas noformēšanai, piemēram, jauni skaņas noņēmēji, noise gate un ekvalaizers. Ar pirkumu esmu apmierināts, ar visu to, ka parāds nedod mieru.
Kas attiecas uz grupu, kurā visu laiku biju - U-13. Sapratu, ka arī tur nav viss kārtībā, līdz ar to mēģinājumus sāku apmeklēt arvien retāk. Sanāca pat izlaist jau iepriekšminētās Dambja punk/hc izlases prezentācijā "Melnajā Piektdienā". Mani vienkārši nelaida uz skatuves. Tomēr, par to visu laiku biju atradis dalību jaunā grupā, sauktā "Young Guns", kur līmenis bija manāmi augstāks, kā arī domāšana līdzīga. Tiesa, tur arī mans vidējais alkohola patēriņš mēnesī krietni cēlās. Krietni vairāk nekā tas bija U-13 laikos. Un tā arī šīs grupas līmenis tika vienā vakarā izlemts, kad grupas solo ģitārists, vārdā Ķieģelis sastrīdējās ar YG bundzinieku. Bet, neviens rokas nenolaida, jo izrādās pa kluso Ķieģelis formēja jaunu projektu ar bijušo YG vokālistu, Pāķi, kurā uzaicināja arī mani. Saprotams, ka es piekritu. Tad bija dažnedažādākās problēmas ar basistiem, līdz dalībai piekrita arī bijušais YG basģitārists. Būsim draudzīgi un sauksim viņu par Māri. Tika sameklēts arī bundzinieks, Alberts, kuram vārds ir pietiekami unikāls, lai viņam nevaadzētu iesauku. Lai nu kā, repertuārā tika ņemtas vecās YG dziesmas, kā arī top pilnīgi svaigs materiāls. Mēģinam Salaspilī, Alberta garāž-studijā, kas ir pilnīgi apmierinoši un finansiāli izdevīgi priekš mums visiem, līdz ar to muzikāli viss notiek lieliski..

Bet nu turpinot par finansēm - tā nu sagadījās, ka Ķieģelis mainīja darba vietu .. uz, ķipa, daudzsološāku, labāk apmaksātu ar vairāk iespējām. Acīmredzot, nabaga puika iegāzās. Firma nespēj izmaksāt saviem darbiniekiem algas, kas noved pie tā, ka Ķieģelis ir spiests aizņemties no manīm naudu, lai samaksātu par pēdējo īri dzīvoklim un pēc tam vāktos ārā. Līdz ar to, likteņa rezultātā es viņam sniedzu patvērumu pie manis, kas, lai arī cik būtu neizdevīgi manai privātsfērai un viņa komfortam, ir drausmīgs muzikāls ieguvums. Šādi mēs lieliski varam progresēt uz ģitārām un strādāt pie jauna materiāla, kā arī vienkārši ievilkt elpu. Bet nu jau kāds mēnesis ar kapeikām ir pagājis un esmu saņēmis solījumu, ka pēc pāris nedēļām atgūšu savu privātsfēru un, laicīgi arī naudu, bet ne jau tas ir tas, kas man rūp. Man vienkārši tā čaļa ir žēl. Ja jūs redzētu, kā viņš raujas, ar visu to, ka jau pāris mēnešus neko vairāk par kādiem simts latiem nav saņēmis.

Tas nu arī būtu tāds kā gigaapdeits. Tiesa, tas sanāca drūmāks nekā biju iecerējis, bet nu ko darīt. Ja raksta, tad raksta, kā ir. galvenais ir izbaudīt lielisko laiku un algu, kas nesen iebirdināta manā bankas kontā. Galveno pārbaudījumu esmu izdarījis, lai varētu atsākt blogošanu, citādāk tā stulbi, rakstīt kaut kādus īsus skriceļus, it kā nekas diži nebūtu noticis. Lielais sūds ir nolicis un metalokalipse var atsākties. Would you do me a favor, please? Have a great day!

Kaut kādā maģiskā veidā man ir atjaunojusies interese uz klavierēm. Tik sen tā kārtīgi nebiju pie viņām piesēdies. Te vienu momentu sēžu pie draudzenes un iedomājos paplinkšķināt. Ņemot vērā, ka manas mūzikas teorijas zināšanas ievērojami uzlabojušās, kopš pēdējo reizi spaidīju melnbaltos taustiņus, diezgan viegli no rokas sanāca improvaizings un jammings. Bija kūl. Uz beigām jau gribējās ko konkrētāku, tad nu uzspēlēju abus unforgiven, muse - newborn. Izdomāju pat, ka uz klavišām jāpamēģina Call of Ktulu pārveidot .. tiesa, tas uz pianīnas tik labi neskanēja, cik uz mana tik ļoti iemīļotā 6-stīgu drauga, kuru pirms šī iedirsiena rakstīšanas vēl pamocīju. Nu vot tā, ta ka, ja kaut kur tev tuvumā ir klavieres, un arī es tur tuvumā būšu, un man nebūs pie rokas mans lespauls, tad vari saderēt uz kausu, ka es pie viņām piesēdīšos.

Randoms fakts: šodien es pirmo reizi mūžā uzvarēju monopolā.

Vēl viens randoms fakts: optima līnijas kečupam nav ne vainas.

Cits randoms fakts: Monte Carlo ir tīri ok cigaretes, neskatoties uz to, ka principā tie ir lēti mēsli.

Rīt mēģis. It kā ir nauda, varētu tā kā ielūrēt pudelē jautrības labad.

Ā, moš kādam no mana draugu loka ir ideja, nafig manam blogam draugu speiss ir tukšs. Respektīvi, "Druzja" ir tukšs. Tukšs! It kā man nebūtu draugu. Bet man ir. Esmu tak draudzīgs cilvēks pēc dabas...

Apsveicu vārda dienā Lotārus, Helmas un Helmīnes. Jauku vakaru!

Alē!

Mucho lietas notiekušas. Sākšu ar to, ka U-13 ir ierakstījušies tā kā majspeisā (kas šodien ilgu plānu rezultātā beidzot tapa)/draugos var joka pēc noklausīties. Recordi ir izdevušies baigi labie, ar visu to, ka nerakstījām uz 10000 latu aparatūras. Otrkārt, pretendējam ar tikšanu uz Dambja 5. latviešu punk/hc izlases, kas arī ir forši, vienkārši izsakoties. Ja klausāties "Bitīt' Matos" pa nab'u, tad nebrīnīšos, ja U-13 pa turieni kādā jaukā dienā izdzirdēsiet. Treškārt, viens koncis tuvojas, respektīvi, tā kā nekad neesam kāpuši uz DEPO skatuves, tad nu pirmais koncerts pasākuma "20 minūtes slavas" ietvaros. Pasākums notiks 20. novembrī, sāksies astoņos vakarā. Biļetes cena 2 lati, pēc desmitiem vakarā - 3. Kuri būsim pēc kārtas, nav ne jausmas, bet nu tad jau redzēs. Ceru, ka ne-no-rīta, kā tas g$adījās Jaunpilī, frīkfestā, kuru, ja pavisam godīgi, pat atcerēties negribu.

Pārējais viss kārtībā, ja neskatās uz to, ka nepārtrauktas žūpošanās rezultātā, dzīvoju pamatā badā. Paša vaina.. Bet ja tak gribās? Arī kā tagad runāju, man kurkst vēders un man nav cigarešu. Un kā es šīs abas nepieciešamības apmierināšu, man nav ne mazākās jausmas. Nākamsestdien arī mārtiškai (balsīgajam pļēguram no u-13) ir vārdadienas kodiens. Ko es viņam tur dāvināšu ? It kā pa pankovskam jau tukša alus pudele jau būtu forši ... man. Finansiālās krīzes dēļ arī pagaidām jāatsakās no ģitāras skolotāja un iespējams arī no svaru zāles .. un jāpārtrauc dzert? Nu nē, fuck it. Vispār galva nestrādā, galvā tikai ēdiens. Turpat blakus seksam.

Apsveicu savu Saldus profskolas audzinātāju dzimšanas dienā.

Latvijā mostas apziņa un kāds arī beidzot rīkojas. Prieks.

Neienāk vairs galvā vienrindes, tāpēc steidzami beidzu rakstīt. Ciao!

Ščerbatihs pasaules čempions. Nu atliek tik onkam paspiest roku par šādu sasniegumu. No vienas ģerevņas esam, tā kā izjūtama konkrēta pacilātības sajūta.

Ceturtdien DEPO koncerta apmeklējums un boulings atkrīt. Tas laiks jāatvēl daudz svarīgākām lietām, kas, diemžēl, ir diezgan nomācošas. Interesantas ir tās emocijas, kas konstanti nomāc un traucē koncentrēties, kad vistuvākais cilvēks guļ slimnīcā un nav pilnīgi nekas, ko ir iespējams darīt tā labā. Vienīgais, kas ir iespējams ir maksimāli morāli atbalstīt šo cilvēku, bet tas šķiet nepietiekami. Un tas tik ļoti nomāc. Dienas iet tik lēni, tās stundas, kurās esmu šī cilvēka klātbūtnē skrien tik ātri. Un vienīgais, ko var darīt ir sēdēt, rokas klēpī salikušam un gaidīt. Skarbā dzīve.

Un uz šādu noti arī saku ar labu nakti, dārgais lasītāj!