Sāpīgi apzināties, bet nu jūtu, ka mirst arī pašlaicīgā grupa. Ņemot vērā, ka es ar ķieģeli esam vienīgie, kas izrāda kaut kādā mērā iniciatīvu, bet no pārējiem ir jūtams normāls pofigs.

Bet nu te alus jāliek ķieģelim, jo viņš diezgan ātri mums atrada pleķi citā grupā, bet nu te mani māc skepse ņemot vērā, ka uz mēģi jāiemācās disturbed dziesma. 1-kārt - tas jau nu galīgi nav mans žanrs, otrkārt - tas man nav pa prātam raustīt vienu stīgu bez īpašas dinamikas.

Lai arī kā - šis fakts pamodināja manī tādu nomierinājušos sāpi par mūsdienas mūzikas situāciju Latvijā. Grupas mirst tik pat ātri, cik izveidojas. Ņemot vērā muzikālās izaugsmes iespējas mūsu Tēvzemē, muzikanti neredz kaifu strādāt pie savas mūzikas, izdot līdzekļus gan tehnikai, personīgajai apmācībai, kur nu vēl šmigai. Maz iespēju uzstāties, vēl mazāk iespēju izdot disku, kaut par saviem līdzekļiem (par ierakstu kompānijas līgumu šeitam sapņot vispār var tikai pop, pop-rok utt, muzikanti, kas ļoti lielā vairumā ir solo mākslinieki.) Cilvēki, kas tajā liek sirdi un dvēseli, neņemot vērā visu augstāk minēto ir salīdzinoši ļoti maz. Un tas ir žēl, bet nu cerība mirst pēdējā, un es joprojām ceru, ka atradīšu savu īsto vietu.

Rīt jābrauc uz centru meitenei pirkt dāvana. Tas nu būs īsts izaicinājums, nemot vērā, ka viņa nekad nesaka, kas viņai patīk, un ko viņa vēlētos utt. utt. Man vajag veiksmi .. un miegu - labunakti.