Nu tā. Kur mēs palikām.

Ir pāris lietas notikušas pa šo laiku. Pienācis laiks par tām uzrakstīt. Pirmā man priecīgā ir jauna cirvja ieguvums. Respektīvi, Dean Cadillac Black Gold.




Ģitāra fantastiska. Zelta Hardware, set neck, hi-out noņēmēji, fantastisks melns finišs. Kadiljaks manā skatijumā ir perfekcionizēts Les Pauls. Perfekta ģitāra hardrokam un smaguma skalā uz augšu. Grifs ir krietni plānāks nekā paulam, līdz ar to ātrie līdi nāk viegli, bet grifa platums paliek, līdz ar to neizpaliek arī trakie bendi. Pats korpuss arī ir mazliet plānāks un, lai neberžas labā roka, attiecīgajā vietā kantainās malas ir nolīdzinātas. Varbūt, kā jau visiem Dean stroķiem, kreisā jostas poga iz mazliet neērtā vietā, līdz ar to ar platāku jostu augšējās ladas ir mazliet grūtāk aizsniegt, bet tas ir sīkums. Un protams mēmais Dean klasiskais mega V headstoks, kas kliedz "METĀLS!" pats no sevis. Vienīgais ģitārai tikko nopirktai action bija pa zemu, līdz ar to ladas berzējās gar stigām, kā arī neck noņēmējs bija par zemu priekš manas gaumes un auses, bet nekas tāds, ko meistars par pāris naudiņām nevarētu noregulēt. Actions pat pēc pieregulēšanas ir fantastiski zems, līdz ar to ātrums turās.

Tālāk - piektajā oktobrī bija virtuoza Pola Gilberta koncerts Melnajā Piektdienā, kur man bija tā veiksme iegūt VIP biļeti. Pasākuma vietā bija jābut ne vēlāk kā četros, līdz ar to apzinīgi ierados stundu agrāk. Piektdiena vēl bija ciet, bet pāris VIPU jau bija nolasījušies ar kuriem steidzos iepazīties. Interesantā kārtā viens no vipiem bija tas patš čalis, kas man Elkor Plazā pārdeva kadiljaku .. Mazā pasaule. Viens no tiem bija no Itālijas, kas bija atlidojis tikai uz workšopu, jo viņam, nabagam nākamajā dienā darbs, līdz ar to uz koncertu viņš netiek. Lūk to es cienu un saprotu. Kamēr pļāpājām, no piektdienas iznāca Pols un kā jau pieklājīgs cilvēks pienāca sasveicināties un uzsist mazu klaču. Tur es arī pirmo reizi sapratu, ka dzirde viņam ir švakrāka nekā man likās. Žēl, bet nu tas ir stadionu roka laikmeta dēl. Lai ari kā, pēc laiciņa tikām iekšā, kur turpinājām pļāpas vipu starpā un ļurinājām savas gičas pirms workšopa. Pēc laiciņa jau sākās saundčeks. Grupiņa, kamēr čekojās uzspēlēja Hurry Up, The Curse Of Castle Dragon, kas ari no koncerta setlista bija pirmās divas dziesmas. Priecēja Pola atgriešanāc pir Marshall. Precīzāk, koncertā viņš izmantoja Marshall Vintage kombīšus. Pēc acs likās 100w. Bet brēca verķis labi. Pēc tam bija laiks workšopam. Tur kārtīgi izdžemojājies, nabagu izprašņājām. Izfotogrāfējāmies. Pēc tām laidām vaļā - lai jau pirms konča iestiprinās. Pa to laiku izmantoju iespēju uzsist klaču ar bundzinieku Džefu Baudersu. Ļoti sakarīgs cilvēks. Parunājām par vietējo kultūru, par metāla scēnu skandināvijā un vēl šo to. Tad arī uzsitu klaču ar Gilberta roudijiem un Pola dzīvesbiedri Eimiju. Visi forši cilvēki, ne ko pielikt, ko atnemt. Tad jau pamazām ieņēmu vietu skatuves centrā un gaidiju koncertu. Ko par pašu koncertu varu teikt - enerģētiska performance no Pola un grupas puses, MP nedzirdēti laba skaņa un setlists, kas neatstāja vīlušos. Tad tik atlika nosvinēt, kas arī tika veiksmīgi izdarīts, ņemot vērā, ka jau laicīgi bija sagādāts grādīgais proviants. Neaizmirstama, un iedvesmojoša diena.

Un trešais jaunums ir tas, ka mana grupa, kura joprojām dzivo bez nosaukuma, rakstās. Mūsu pirmā, tiri oriģināldziesma ar nosaukumu "Nejautā (Ne jau tā)", mūsu talantīgā producenta Alekseja apgādībā. Pagaidām ir ierakstīts viss, izņemot vokālu, kuru plānots ierakstīt otrdien. Tad tik vēl masterings un lielā pjanka. Tad ari turpināsim strādāt pie jaunā materiāla un sāksim ieplānot uzstāšanos, un materiāla izvietošanu publiskajā kibertelpā. Pats šo rakstu pēc vakardienas 14 stundu studijas maratona, kura sekas pavisam noteikti ietekmēs manu rītdienas darba dienu. Jebkurā gadījumā, ir to vērts, jo paši nevaram sagaidīt beidzot varēt dalīties ar mūsu mūziku potenciālajiem piekritējiem. Līdz tam - veiksmīgu nākamo darba nedēļu!