Ščerbatihs pasaules čempions. Nu atliek tik onkam paspiest roku par šādu sasniegumu. No vienas ģerevņas esam, tā kā izjūtama konkrēta pacilātības sajūta.

Ceturtdien DEPO koncerta apmeklējums un boulings atkrīt. Tas laiks jāatvēl daudz svarīgākām lietām, kas, diemžēl, ir diezgan nomācošas. Interesantas ir tās emocijas, kas konstanti nomāc un traucē koncentrēties, kad vistuvākais cilvēks guļ slimnīcā un nav pilnīgi nekas, ko ir iespējams darīt tā labā. Vienīgais, kas ir iespējams ir maksimāli morāli atbalstīt šo cilvēku, bet tas šķiet nepietiekami. Un tas tik ļoti nomāc. Dienas iet tik lēni, tās stundas, kurās esmu šī cilvēka klātbūtnē skrien tik ātri. Un vienīgais, ko var darīt ir sēdēt, rokas klēpī salikušam un gaidīt. Skarbā dzīve.

Un uz šādu noti arī saku ar labu nakti, dārgais lasītāj!