par vakarvakaru. Burvīga filma. Iesaku :)

reiz kādā pasēdēšanā-iedzeršanā ar foršiem cilvēkiem garāmejot spogulim pamanīju, ka man uz lūpas iekrāsojusies melna strīpa no vīna. Un tūlīt saškrobojos, sadomājos, cik briesmīgi izskatos utt., utjpr. Tikai pēc laba brīža aizdomājos līdz faktam, ka, ja man kāds cilvēks vispār patīk, tad man dziļi vienalga vai viņam/viņai ir sarkanvīna iekrāsot strīpa uz lūpas vai nav.  Tas nekādā veidā nepasliktinās manu attieksmi pret viņu. Tad  kāpēc, zinot, ka dotajā kompānijā visi visiem patīk  (un iespējams nav tik idiotiski piekasīgi sīkumiem kā es) būt tik nežēlīgai pret sevi?
Muļķīgs sīkums, iespējams, bet tobrīd man ļoti uzlaboja pašsajūtu :)

- paretam ej pa ielu un vai elpa aizraujas cik daudz visapkārt skaistu un brīnišķīgu cilvēku.
- krietni biežāk gribas riebumā noskurināties par katru indivīdu, kas pietuvojas tuvāk par metru un/vai sarīkot asinspirti sab.trans.

..turklāt greizsirdība parasti ir patiesa. Mīlestība - ne vienmēr...
 (c) shelly

Mja...(ja pārējais komplekts ir vismaz puslīdz tīkams) uz skaistām vīrieša acīm es varu "uzķerties" ne pa jokam

Nekādīgi nespēju koncentrēties un disciplinēties. Galīgi izlaidusies. Varbūt tāpēc arī tik sūdīgs garīgais. Tā riebīgā apziņa, ka vairs pat nemāku neko lietderīgu izdarīt, spējīga tikai uz luņošanos. Mja. Varbūt tiešām tur tā lieta.
Nu ko, ir vērts pierādīt sev un citiem pretējo. Ir vērts pamēģināt.

Tiešām nesaprotu, kāpēc lai cilvēkiem patiktu mana sabiedrība. Nu labi, izņemot tos dažreizējos gadījumus, kad šiem gribas pastāstīt ko pašiem interesantu un sagadīšanās pēc tas tobrīd interesē arī mani. Tad es varu būt patīkams klausītājs.

Kaut kā ļoti švaki ar pašapziņu pēdējā laikā.