Par komjuņikeišen
Šis patiesību sakot būs varen gaudulīgs ieraksts, kurā nebūs ne miņas no lētas bravūras vai nepamatotas lecības. Runa būs par šāsdienas „MAS” (tiem kas tankā – jautājums vai esam redzējušies ārpus vadiem), dzīvošanu perifērijā un finansiālo mazspēju.

Sāksim ar „MAS”. Vai Tu/Jūs esat skatījuši mani vaigā un izvērstā gadījumā redzējuši manu pielieto, sarkano aci? Jautājums tiešām labs, bet secīgi uzvedina uz domām :”Kad pēdējoreiz?” , jo savulaik esmu bijis diezgan sabiedrisks zēns, kurš centās atzīmēties katrā ballē, vai vismaz katrā otrajā. Šobrīd sevi sēžam kādā štābiņā atceros visai miglaini. Bet bija taču forši. Pilnīgi dekadentas pļēgurošanas runājot par „augsto”, „būtisko” un tā tālāk Mi6, kas vakara gaitā pārvērtās par stihiskiem kodieniem Ļeņingradā ar neskaidru vakara noslēgumu un pamošanos kaut kur. Nedaudz piezemētākas, bet tajā pašā ne mazāk jestras dropītes iekš Red Fred. Vakari korporācijā, vakari reklāmas aģentūrā un protams, kā kronis visam – mediju kodieni treknajos gados. Tas bija tā ļoti lopiski, bet tajā pašā laikā arī mīļi – mediju aģentūras tiek nodzirdītas līdz krišanai, fonā dzied štībelis un debesis almāzos. Forši bij. Pat kaut kāda nauda makā vadījās – Šveices slēpošanas kūrorti, Leksusi un penthausi. Viss labākajās žanra tradīcijās. Tas ir tā, ja skatās atpakaļskata spoguļos, ko darīt ir visnotaļ nožēlojami.

Kas trūkst? Kodieni, almāzi un Rīga netrūkst. Trūkst sabiedrības. Mana vienīgā, vērā ņemamā sabiedrība ir kundze un brālis. Brāli es satieku laikā no 8 līdz 18, kundzi no 18:20 līdz 7. Viss pārējais ir totāls marazms un sviests. 60% no atlikušā laika ir „rūķi”. Pa to burzmu gadās ar pa kādam sakarīgam, bet nospiedošais vairums ir – a-b-c-e-bļe-nahuj. Tundra pilnīga. Bail ka pielipinās. Tad ir klienti kur es izspēlēju ludziņu atkarībā no situācijas. Vietējais barčons, kur nereti rodas sajūta, ka platei pārlec adatiņa. Rīgas (Cibas) pseidointelektuāļu vārsmošanā bija kaut kāda dinamika, šeit – zero. Ar precizitāti piecas minūtes varu prognozēt cikos tas vai tas kakls sāks stāstīt kā deviņdesmitajos kofemolkas uz poliju dzinis...
Un saproties, tas mani ritīgi besī. Besī ka nav ar ko parunāt. Pagāšgad ziemā aptekalēju vietējās NVO, paklausīties, pasēdēt diskusijās un tā. Pirmās divas reizes varbūt bija interesanti, pēc tam jau parādījās cikliskums un tendence malt vienu un to pašu. Noslīdēju. Tagad pieteicos domes uzņēmēju konsultatīvajā padomē. Izskatās ka būs tas pats scenārijs kas ar NVO. Ja es būtu ticīgs, baznīcā lūgtos – lūdzu pārsteidziet mani, lūdzu lūdzu. Aber nekā. Tukšais salms uz riņķi vien ka mobilizējamies Eiropas fondam. Kas tas fonds tāds, ko viņš ziemā ēd nevienam īsti skaidrības nav.
Tā nu es te dzīvoju nosacītā sabiedrības vakumā. Var kādreiz aizlaist ar čaļiem makšķerēt, medībās vai pirtī pasēdēt, bet tas ir tik vecišķi, tik ļoti tā... Es itkā tieku uzņemts ballēs, sabiedrībās, bet tās ir tādas svešādas, vēl negremojamas. Es labāk tomēr gribētu vēl Mi6 kādu reizīti iedzert un pacitēt Čaku, nevis pieņemt to, ka tagad tu dzīvo perifērijā, tev ar brāli ir bizness, atbildība un taviem „sobutiļņikiem” ir jābūt ja ne ar G klases mersi, tad vismaz rajona izpilddirektoriem.

Kur ir problēma jautāsiet? Problēma ir maksātspējā, jo nevar gan zivtiņu apēst gan uz zariņa apsēsties. Nāvīgi gribas uz korporāciju. Tā ka acīs cērtās. Lai to izdarītu man vajag nomaksāt kavēto biedra naudu un nolasīt referātu. Kad ir idejas referātam – makā dilonis. Kad spīd nauda – jāstrādā un nav laika referātam. Absurdi ne, it īpaši ņemot vērā to, ka parāda summa ir smieklīga. Bet vot nevaru samenedžet, vienmēr kaut kas gadīsies. Gribās uz Mi6, RedFred vai jebkuru citu balli? Aber lūdzu, tikai taksis 20LVL plus vēl tas, ko vakarā notrieksi. Atkal vieglāk pasēdēt mājās. Un tā no vakara līdz vakaram, no nedēļas līdz nedēļai. Rīts-darbs-rimi-vietējais barčons-mājas-rīts-darbs-.....

Jā, ir izaicinājumi darbā. Vieglāk strādāt, ja pastāv ilūzija, ka strādā priekš sevis. Ir kaut kāda motivācija un tā tālāk. Bet arī es neesmu robots, man bail ka drīz lampiņa sāks dzist. BET, pirms pirmatnējais entuziasms būs izdzisis, mēs šeit būsim kļuvuši par pašiem krutākajiem!

Nu jā, un šovakar man ir divi baušķinieki , kurus jau esmu izdzēris rakstot šo penteri un pusīte viskarika, kurai kak raz ķeršos klāt.

Runā ar mani!