Par pabalstu
Saņēmu ierakstītu vēstuli, ka Latvijas valsts ir lēmusi man atņemt bezdarbnieka statusu, sekojoši arī bezdarbnieka pabalstu. Iemesls ir visnotaļ vienkāršs – neesot es redzies pildījis bezdarbnieka pienākumu, kas minēts tādā un tādā aktā, un neesot ieradies „atzīmēties”. Man likās, ka tas murgs un pazemojumi ir beigušies vienkārši pierakstoties, bet ā re če, jāejot esot arī atzīmēties. Reizi mēnesī.
Stāvot šodien tajā gaitenī, nopietni apsvēru iespēju, no tā pabalsta atteikties vispār, jo pusotra stunda visnotaļ jestrā sabiedrībā ir pamatīgs pazemojums pats par sevi. Pēc tam sekoja vēl pazemojošākas piecpadsmit minūtes pie ierēdnīša. Ierēdnītis jau nav vainīgs, ka es nepildu savus pienākumus, un likuma burts paredz mani no šī pabalsta atbrīvot.
Uz jautājumu, kā ierēdnītis saredz manu izdzīvošanu, ja pieņemam, ka bezdarbnieka pabalsts ir vienīgais ienākums, ierēdnītis tikai parausta plecus.

Risinājums, protams, atradās. Ne īpaši likumīgs, bet ne mazāk pazemojošs, jo izrādās, ka ģimenes ārstiem ir savi papildus rūpali. Un tās ārsta zīmes es aiz zlobas pret valsti sakārtošu. Jo redzies, tiesību mūsu valsts pilsoņiem ir krietni mazāk par pienākumiem, un tagad es iespringšu, ai kā iespriegšu lai:
Izmantotu visas savas tiesības uz maksimumu
Pārskatīt un nooptimizēt iespējas nepildīt pienākumus līdz minimumam.


Un, lai nebaidās ne viens, ne mirkli, pie saviem 1500 – 2000 latiem mēnesī es atkal tikšu ātrāk nekā neatkarīgie sūdumaisi paspēs fotobinneāli sarīkot, bet savukārt pie maniem nodokļiem valsts tiks tikai tad, kad jūtūbā, panorāmā un simtajā pantā nebūs ievietots video, kur Kalvītis bučo kurpes mūsu teritorijas sargam Ōpim.

Nav, nav vairs mīlestības pret valsti, ne kripatiņas.

Piebilde moralizētājiem. Jā, mani tiešām nemaz nemulsina apstāklis, ka es strādāju, nemaksāju nodokļus un pretendēju uz pabalstu. Nemulsina, ITIN NE MAZ!