Par sabiedrisko attiecību spēku
Kaut kad senāk vinnēju vienu konkursiņu un dabūju izplatīt Ventspils pilsētas reklāmas buklētu avīzēs Eesti Ekspress un Lietuvas Rytas. Tāds tīri smuks pasūtījumiņš bija un es nodomāju - vot kā močī, vot kā tūrismu stimulē. Pēcāk vēl tēvēkastē skatījos ka Ventspilī tur tādi svētki un šitādi svētki, Ventspilsvīzija un kas tik vēl ne. Vārdu sakot, pāris reizes mūžā būdams bijis Ventspilī, pateicoties avīzēm un tēvēkastei dzīvoju svētā pārliecībā ka tur nu gan, tur tūristi un restorāni, attīstība un vispār - Mazā Maskava.
Vakar gadījās šaj pilsētā pabūt. Nu tur futbols un tā. Gadījās ar pa pilsētu paslāt un kafetērijā Bugiņš pasēdēt. Gājiens pa šo pilsētu man atsauca atmiņā ainas no apokaliptiskām filmām "I am Legend", "Doomsday" vai kaut ko no sērijas kur ir uzbrucis ļaunais vīruss un visi apsprāguši vai pārvērtušies par zombijiem un salīduši pagrabos. Mjortvo, tas ir pizģec. Mjortvo, ka es jums saku, vienalaicīgi uz ielas var redzēt labi ja desmit cilvēkus un tūristu pūli aizstāja divi pussprāguši kapitālistu pensionāri uz velosipēdiem.
Viss, tā pilsēta bija tukša, TUKŠA, neviena cilvēka, pāris nīkuļojošas kafejnīcas un spēļu zāle. Promenādē, nu tajā krastmaliņā divi panki dzēra plastmasas alu un uz ģitāras mēģināja atcerēties nirvanas akordus. Viss, alles. Vairs neviena.

Vot tā vot, pilsēta izslavētā.